Gandrīz visu augusta mēnesi Pietuka Krustiņš uzturējās pie Prātnieka, izstrādādams priekš goda maltītes runas un dzejoļus pēc sastādītas programas. To programu sastādīja īpaša svētku komiteja, kuru bij dibinājuši Pietūka Krustiņš ar Prātnieku, ieceldami Prātnieku par priekšnieku un Pietūka Krustiņu par rakstu vedēju. Vēlāk nosprieda pieņemt pie šās komitejas vēl vienu slātaviešu un divus čangaliešu saimniekus, jo tā esot svarīga un vispārīga lieta un šā laika brīvprātīgās un cilvēcīgās iestādes to prasot, ka visās vietās, kur tiekot apspriestas vai veicinātas, vai arī aizstāvētas visu kārtu vai arī vairāk pagastu intereses, vajagot dot balsu tiesības arī visām tām kārtām un tiem pagastiem, kuru intereses nāk jautājumā — caur to, ka pielaižot pie pašiem sēdējumiem ar balsošanas tiesību tādu dzīves kārtu vai pagastu izvēlētos. Papriekšu gan viņi gribēja uzaicināt caur rakstiem apakš komitejas protokola numuriem abas valsts valdības, lai saaicina saimniekus un liek ievēlēt tos pieprasītos komitejas locekļus; bet vēlāk īsti pats komitejas priekšnieks nāca uz citām domām, sacīdams: «Komiteja nedrīkst ļaut un pielaist, ka viņas spēks un tiesības tiktu no ārpuses aprobežotas caur to, ka valsts valdībām atļauj iecelt viņai trūkstošus locekļus, jo tadā kārtā var tikt ievēlēti pavisam komitejas centieniem pretinieki; turpretī ir komitejas statūtos ieņemams pielikumā vai kādā piezīmējumā šis punkts, ka komitejai paliek neaprobežota tiesība izvēlēt pašai locekļus pēc ikkatra laika vajadzības.» Šo priekšlikumu komiteja pieņēma ar balsu vairumu, rakstu vedējs ierakstīja viņu statūtos un priekšnieks apstiprināja ar savu vārda parakstu kā pielikumu jeb kā vēlāk izdotu statūtu paragrafu. Pēc tam gāja komiteja pie vajadzīgo locekļu ievēlēšanas ar balss vairumu un ar to iepriekšu ziņu, ka, ja balsis daloties līdzīgos skaitļos, tad tā puse, kurā priekšnieka balss, paturot virsroku. Balsis pie vēlēšanas izšķīrās arī patiesi divi līdzīgās daļās, jo katram vēlētājam, kā Pietūka Krustiņš sacīja, atradās savi īpaši kandidāti. Pēc statūtu spēka bij jāapstiprina tie kandidāti, pie kuriem piederēja priekšnieka balss, kaut gan priekšnieka balss stāvēja arī viena pati, tāpat kā Pietuka Krustiņa balss. Prātnieka ievēlētie un pēc likuma pieņemamie locekļi bij no slātavie- šiem Bisars, no čangaliešiem Ķencis un Svērtelis.
Tūliņ, līdzko jaunievēlētie locekļi bij apstiprināti, komiteja rakstīja visiem trim apakšprotokola numuriem apstiprināšanas grāmatas un uzaicināja līdz ar to tūliņ uz nākošo sēdējumu par vienu nedēļu no apakš- rakstītās dienas pie komitejas priekšnieka Prātnieka kunga. Uz čangaliešiem vēstules nonesa tūliņ turienes «mērīšanas vājnieki», kā viņus vēlāk bij iesaukājuši, jo tie brauca uz slātaviešiem tāpat kā uz vārdotājiem; priekš Bisara Prātnieks paņēma vēstuli pats otrā dienā uz muižu līdz, jo Bisara arī tur nekad netrūkstot.
Parakstītā dienā un stundā bij visa komiteja kopā. Rakstu vedējs izskaidroja priekšnieka uzdevumā komitejas nolūku un darba pienākumu ar šiem vārdiem: «Iekām cienīga komiteja uzņem savu grūto darbu, iekām viņa sāk cīnīties vaiga sviedros ar tumsības spēkiem baltā gaismas karoga omulīgā pajumtā, iekām tā savus zaļos darba spēkus noliek godam un ar lielsirdīgu sevis aizliegšanos uz vispārīgā cilvēcības labklāšanas altāra ragiem, — tad also lai ir atļauts pieminēt no cienīga priekšnieka puses kādu vārdiņu par to, kāds cēlonis ir īsti aicinājis šo komiteju pie gaismas un dzīvības, kāds vīra dūšas un pastāvības prasošs virziens ir viņai savā ceļā ņemams un kāds zelta nolūks sasniedzams. Slātavai un Čangalienai, šām divām māsām un ievērojamām tēvijas zeltenēm, tuvojas kāzu diena, tādēļ mums, viņas bāleliņiem, klājas tām šo dienu no savas puses pušķot un darīt jauku. Godājamai komitejai nebūs vairs nezināma tā lielā diena, kura mums tuvojas un no kuras sāksies, vismazāk pašai Slātavai un Čangalienai, jauns laikmets jeb epoha abu šo valšķu garīgās sadzīves un attīstības stāvokļa vēsturē. Neatradīsies neviens tāds svešinieks starp abu pieminēto ideālīgo jaunavu piederīgiem, kurš vēl nezinātu, uz ko viņam jāsataisās, lai nebūtu par kaunu viņām, kuru starotie vaiņagi vizuļos drīz pār tēvijas kalniem, tautas dēlus kairinādami, un kuru kāzu dziesmas skanēs no tēvijas austruma līdz viņas rietruma piekrastēm, kuras dauza mūžīgi mūžam, bet veltīgi niknas jūras bangas, — skanēs kāzu dziesmas, modinādamas vēl gara miegā snaudošos tautiešus uz garīgu dzīvību. Neatradīsies neviens Slātavas un Čangalienas dēls, kas nezinātu, ka tiek sagatavota šo valšķu saimniekiem tāda goda maltīte, kāda, ar vārdu sakot, nav nedz redzēta, nedz dzirdēta. Es negribu šai brīdī nogrimt viņas detaljos jeb sīkumos, celdams tos cienīgai komitejai pa kārtai priekšā, jo tas laupītu daudz dārga laika un nesaderētu ar viņas uzdevumu, jo par tām lietām gādā jau citas rūpīgas rokas! Bet es turu par svētu pienākumu jautāt pārliecināšanās dēļ tik to, ko gan pats — kā ar prieku varu pieminēt — neceru un nedomāju, bet kas ir formas dēļ vajadzīgs kā zvērestības vietā: vai še mūsu starpā, kas esam abu valšķu intelijence jeb zieds, izredzēts uz to, ka viņam būs pieminētā goda dienā nest un rādīt pasaulei garīgus, saldus un apbrīnojamus augļus, — vai šai ziedā, proti, komitejā, neatrodas kāds tārps, kurš varētu šo ziedu maitāt jeb, ar prozaīgu vārdu sakot: vai nav komitejā kāds loceklis, kura sirds ir priekš gaidāmās godības vēl auksta un nav no viņas rīta stariem sasildīta, jeb, ja grib sacīt vēl sausāk, vai nav arī še kāds, kurš, ja arī negribētu strādāt šiem daiļiem centieniem taisni pretī, bet būtu vismazāk vienaldzīgs, — ja atrastos kāds no tādiem nožēlojamiem garīgiem miroņiem, tad tādam es uzsaucu ar Šillera vārdiem: lai viņš šķiras raudādams no mūsu biedrības.»