Šos beidzamos vārdus Pietuka Krustiņš izsauca ar īsti varenu spēku un tad arī atkrita tūliņ krēslā, it kā pa pusei paģībis. Prātnieks sauca «bravo!» un citi visi līdz; bet Pietuka Krustiņš bij, kā likās, tik ļoti aizgrābts, ka nespēja nemaz šās goda parādīšanas ar saviem, kā pats sacīja, pieciem prātiem saņemt, nedz arī pateikties. Viņa galva bij atlaista pār krēsla atzveltni, acis aizdarītas un krūtis varenīgi strādāja un cilājās. Tik par labu brīdi viņš sāka rādīt atjēgšanās zīmes un, acis atvēris, it kā drusku iztrūcies, lūdza piedošanas, ka viņš ļāvis aizraut sevi no fantāzijas jūtām tāļu, caur ko uz acumirkli viņa dvēseles spēki atteikušies no tāļākas klausīšanas un strādāšanas, jo viņi bijuši no jūsmības ļoti pārmākti, tāpēc ka tā nupat pārrunāta lieta guļot šim ne tikvien tuvu pie sirds, bet sirdī iekšā. Šāda dziļa sentimentalitāte neesot tik vien viņa, bet arī daudz citu krietnu tautas dēlu un gandrīz visa šā laikmeta garīgs vājums, ja drīkstot augstu un dziļu sirds viļņošanos tā saukt. Aiz šāda paša cēloņa gan cienīga komiteja piedošot arī viņa aizmiršanos un nogrimšanu patriotisma dziļumos. Tāpat arī neņemšot ļaunā pēdējās skarbās hipotēzēs, kura viņam bijusi jāizsaka lietas labā, lai tas arī nācies vai cik grūt; tomēr tas nenoticis vis tādēļ, ka viņš būtu jau domājis esam še komitejā kādu Efialti, bet vienīgi tādēļ, lai zinātu no tādiem sargāties, jo tādu vēl šai gadu simtenī esot sajūtams sāpīgs daudzums. — Šo visu Pietūka Krustiņš runāja, tāpat krēslā atzvēlies, lēnām un grūti elpodams un brīžam atpūzdamies it kā vāj nieks, tā ka aizbildināšanās iznāca garāka par pašu runu. Pēdīgi viņš izteica komiteju par atklātu un ka tā nu varot uzņemt savus apspriedumus par to, kā zināmā goda maltīte svinama un caur ko viņa pušķojama.
«Es domāju, ka būtu mērniekam kaut kas jādāvina par tik brangu balli, kāda, kā dzirdams, būšot,» Bisars iesāka.
«Kādēļ vairs mērniekam dāvināt, jo no viņa nav tālāk nekāds labums gaidāms?» Svērtelis runāja. «Mērīšanas un vērtības likšanas darbs ir beigts un pabeigts, bet goda maltīte viņam jādod pēc norunas. Tāds kungs pildīs savu vārdu, zināms, pats sev par godu. Drīzāk tad būtu jāpasniedz dāvanas lielam kungam, jo no viņa dabūsim pirkt zemi par dzimtu.»
«Tas vēl nav īsti zināms, vai zemi izpārdos lielskungs pats vai arī atdos šo darbu mērnieka cienīgam tēvam,» Prātnieks sacīja, un vaigā viņam spīdēja liela noslēpuma izzināšana. «Viņa var palikt tikpat labi liela kunga, kā arī nākt mērnieka rokās; tomēr es ceru gandrīz vairāk, ka viņa piekritīs mērniekam, jo to viņš pats ir licis man daudzkārt manīt,»
«Tad, bāliņ, vajadzētu, kā sacīt jāsaka, dāvināt abiem,» Ķencis teica.
«Tomēr vienam allaž tiek jādod par velti,» Svērtelis pretojās, «un caur to sanāk valstim lielas izdošanas, jo nieka nevar dot nedz vienam,» nedz otram.»
«Mērniekam varētu dāvināt labu krietnu naudas skapi un lielam kungam nopirkt elefantu, ko laist gaisā,» Bisars sacīja.
«Luftbalonu, mīļais draugs, luftbalonu,» tā Pietuka Krustiņš pārlaboja.
«Cits sauc par elefantu, cits par luftbalonu, un ne velns nezin, kam vēl īsti ir taisnība,» Bisars ar nepatikšanu atteica.
«Ja gribētu dāvināt, tad nebūtu vis jādāvina nedz naudas skapis, nedz elefants, bet īsti svešas zemes zirgi, kas stāv labi lielā vērtībā,» Prātnieks runāja it kā ar augstāku zināšanu.
«Bet es saku tomēr un arvienu, ka valstīm pašām no tādas dāvināšanas neatlēks nekāds labums,» Svērtelis turējās, «jo kas gan tiks tur pie pasniegšanas un pieņemšanas? Vai valstis? — Kas to dos? Tur gribēs izplātīties un izspīdēt tik vienīgi pašas valsts valdības, un, ja kāds labums nāks pie dzimtpirkšanas, tad tas nāks vienīgi tik dāvanu pasniedzējiem.»
«Pie tādu dāvanu pasniegšanas varētu izraudzīt pašas valstis kādus savus visvecākos saimniekus,» Bisars piemetināja.
«Kur nu tu domā pie tā tikt!» Svērtelis iesaucās. «Tas gan būtu īsti pieklājīgi, bet nav pavisam izdarāms.»
«Iedrošinos cienīgu komiteju lūgt, lai paliek pie lietas,» Pietūka Krustiņš sacīja. «Še būtu jāizšķir šie jautājumi: pirmais — vai dāvanas grib kam dot un, ja grib dot, tad — otrais: kam dot? Un — trešais: ko dot? Lūdzu tad balsot paj pirmo jautājumu: kas negrib, lai dāvanas tiktu dotas, tas lai paceļas!» Visi bez Bisara pacēlās. «Pieņemts, ka dāvanas nav jādod,» Pietūka Krustiņš skaņi izsauca un iezīmēja to protokolā, turēdams vienu spalvu aiz auss un ar otru rakstīdams. Tad gāja tālāk: «Tagad lūdzu balsot par otro jautājumu: kas kaut kam grib ko dot, tas lai paliek sēdot!» Visi bez Bisara piecēlās. «Atmests, ka kaut kam būtu kas jādod,» Pietūka Krustiņš atkal izsaucās un piezīmēja. Tad piecēlies sacīja vēclass="underline" «Tagad lūdzu izšķirt trešo un pēdējo jautājumu caur balsu vairumu: kas grib kaut ko dot, tie lai paliek sēdot.» Bisars palika sēdot viens pats, un Pietūka Krustiņš pierakstīdams izsauca: «Atmests, ka kaut kas būtu jādod. Tātad ir pirmais jautājums, ka negrib dāvanu dot, pieņemts un abi pēdējie, ka grib kaut kam dot un grib kaut ko dot, atmesti.»