«Bet vai labāk nebūtu, kad darītu tā, kā mēs darījām, kad stāvējām valsts amatos un kad bij jāvēl valdinieki no jauna?» Svērtelis runāja. «Mēs paši tad sasēdāmies visi tai istabā, kur vēlētājiem bij savas balsis jānodod un kur viņus laidām pa vienam cauri. Ikkatram tad tūliņ izskaidrojām, ka ir gan pēc likuma brīv vēlēt arī tos, kuru še nemaz nav un kuri nestāv arī līdz šim amatos, bet ka var vēlēt ari tos pašus vecos un ka spiežama lieta nav nedz uz vienu, nedz uz otru pusi, jo brīvestības laikos var vēlēt, ko kurš grib. Kad tā bijām izskaidrojuši, tad sākām vien mētāt pa vārdam no visām pusēm un prasīt:«Nu, kādus tu vēlēsi? Kam tu dosi savu balsi?» — Ko tad gan kurš citu vēlēs kā tik tos pašus vecos? — Ir paši muļķīgākie atbildēja: «Kam nu gan citam var balsi dot? Lai tad paliek vien jums pašiem.» Un tā mēs tikām malā ik reizes bez bēdas. Tik pēdīgi kādreiz bij laikam visi saimnieki sadzērušies un norunājuši mūs visus nomest, jo tad neklausījās vairs neviens uz mūsu izskaidrojumiem, bet ikkatrs kliedza: «Visi nost — arī Čagulis nost! Visi nost! Arī Cagulis nost.» Tik vienu pavisam dabūjām vēl no tiesas puses nopērt — vairāk ne paldies — kā nosviesti, tā palikām.»
Pietuka Krustiņš izskaidroja, ka šī vēlēšanas kārta nederot priekš šās reizes, jo te esot jāceļ vīri pavisam jaunos amatos un turklāt iz pašas komitejas vidus vien, tāpēc būšot gan jāvēl ar zīmītēm; tomēr lai arī šo lietu izšķirot pati komiteja balsodama.
«Ko tur vēl daudz balsot, ko vēlēt ar zīmītēm?» Prātnieks sacīja, «Bisars lai paliek par plaukšķinātāju vadoni un Ķencis par kārtības priekšnieku — vairāk nekā. Kas tam pretī — lai pieceļas!»
Pietuka Krustiņš pacēlās un sāka runāt: «Mani kungi! Es neceļos vis, lai varētu pretoties tai izvēlēšanai, kas ir notikusi patlaban caur cienīgu prezidentu, bet gan drīzāk pateikties, jo to, ko viņš ir vēlējis, tas ir vēlēts ari iz manas sirds, tāpēc ka nebūs iespējams atrast vairs derīgākus vīrus priekš šām vietām nekā tos, kuri ir proponēti uz pieņemšanu, un es esmu pārliecinājies, ka caur zīmītēm arī tā vēlēšana nebūtu izkritusi citādi; tik vien es gribēju cienīgai komitejai piemetināt un atgādināt, lai viņa cenšas turpmāk izdarīt savas vēlēšanas tā, ka tās nepelnītu no publikas nekāda pārmetuma, bet varētu pastāvēt pret visiem apvainojumiem, būtu no likumīgas puses aizbildinājamas un atbildētu šā laika garam, taisnības, patiesības un brīvības centieniem.»
«Nu, pēc taisnības un patiesības necenšas šie laiki vēl ne tik daudz kā agrākie,» Svērtelis teica, tabakas maka meklēdams, «vienīgi nu tā brīvība ir, ka var iet, kurp katrs grib, un ka pēršana ari drusku rāvusies; vairāk nekā.»
«Tas tik tā izliekas,» Pietuka Krustiņš lepņi atbildēja, «jo skaidrā dienā vien var skaidri izšķirt, cik tīrs un skaidrs ir ūdens; tāpat arī apgaismotos laikos izšķiras jo skaidri viņu tumšumiņi, ja vēl tanīs kādi atrodas. Ja ar pieminēto izvēlēšanu ir visa komiteja mierā, tad lai saka «jā», ka var zināt ierakstīt to protokolā.»
Visi sacīja «jā», un Ķencis vēl beigās viens pats: «Jā, jā, kā tad! Kā tad! Ko nu, kā sacīt jāsaka, par nemieru.»
«Bet cienīgiem izvēlētiem iedrošinos pieminēt tuvāk kādu vārdiņu par viņu uzdevumiem un pienākumiem,» Pietūka Krustiņš runāja, kad nobalsojums bij ierakstīts protokolā. «Vispirms jāsadabū Bisara kungam vismazāk divdesmit četri dūšīgi plaukšķinātāji un «bravo» saucēji, bet Ķenča kungam vajadzīgi kādi divpadsmit kārtībnieki, kuriem jāstāv viņa rīkošanā. Lai nu izsaka cienīga komitejā derīgus padomus, kā šie vajadzīgie vīri un jaunekļi būtu pēc vajadzības sadabūjami un ievēlami.»
«Vai nebūtu jāsastāda listes un jālaiž pa abām valstīm apkārt, tā kā jūs darāt pie jūsu labdarīšanas biedrības valdes ievēlēšanas?» Prātnieks priecīgi iesaucās.
«Nē, Prātnieka kungs, šai lietā gan pieminētais līdzeklis nebūs lietojams, kaut gan pie mūsu labdarīšanas biedrības ir viņš izrādījies par ļoti derīgu,» tā Pietuka Krustiņš, «jo šī tiesība tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus izmeklēt pieder komitejai vien, un es dotu to padomu, lai viņa atdod un uztic šo tiesību pašiem tiem vīriem, kuriem ir viņa uzticējusi patlaban tos divus grūtos amatus. Kas ar mani ir vienis prātis, tie lai paceļas!»
Visi piecēlās — Ķencis ar Bisaru arī līdz.
«Bet tik lielā ballē vajadzēs gan palikt daudz palieku pāri,» Ķencis iesāka, «jo to vien vajag apdomāt, kad, kā sacīt jāsaka, savā laikā pie goda maltītes tuksnesī salasīja no piecām maizēm un divi zivīm divpadsmit kurvjus pilnus, cik vezumu gan tad še nebūs? Tāpēc jāzin pie laika, ko ar tiem paliekiem darīt?»