«Jā, vai tu zini, puis, tā ir gan svarīga lieta,» Svērtelis kā iztrūcies sacīja.
«Vai zināt ko?» Bisars priecīgi iesaucās. «Tos paliekus pārdosim un dāvināsim mērnieka cienīgam tēvam no tās naudas kādus divi labus jakts suņus, jo tad viņam nevajadzēs saukt vairs še slātaviešu saimnieku pie zvēru dzīšanas un putnu celšanas.»
«Tas nevarēs būt,» Prātnieks sacīja, «jo pirmāk tika nospriests, ka nav jādāvina nekas.»
«Sī dāvināšana ir pavisam citāda, jo viņa nāk tikpat kā no mērnieka cienīga tēva paša naudas; tādu dāvanu neviens nevar aizliegt,» Bisars atbildēja.
«Tiesa, tiesa, bāliņ,» Ķencis apstiprināja, «jo kurš gan, kā sacīt jāsaka, ir par viņa mantu kungs?»
«Labāk būs, kad tos paliekus pārdosim akcionā jeb ūtrupē un to ienākumu noliksim kādam labdarīgam nolūkam,» Prātnieks sacīja.
«Bet kādā vietā viņu nodosim?» Svērtelis jautāja.
«Es domāju, mūsu pašu pilsētā kādai komitejai,» Prātnieks atbildēja.
«Ko te mūsu pilsētā nieku?» Pietūka Krustiņš lepņi iesaucās. «Sūtīsim tāļāk, tad dzirdēsi, kā atskanēs visās avīzēs, jo cik gan tur dabū tādu naudas zumu redzēt, kā šī būs? Tad redzēsat, kādu kvītu atsūtīs, pretī!»
«Vai redzi, puikiņ, ko izdomā, kā sacīt jāsaka, tas, kam prāts. Varbūt būs zeltīts ar dimanta malām?» Ķencis priecīgi sacīja.
«Nu jā, tad par mūsu naudu vien vis vēl nevarēs kvīta iztaisīt,» Prātnieks pieminēja.
«Kas par to? Vai, kā sacīt jāsaka, tik vien naudas ir?» Ķencis iesaucās.
«Bet kam tad īsti varēs zināt to naudu sūtīt?» Svērtelis jautāja. «Kas viņu saņems?»
«Vai tu domā, ka tur saņēmēju trūks? — Par to nebīsties nemaz,» Pietuka Krustiņš Svērteli iedrošināja. «Mēs no labdarīšanas biedrības arī sūtīsim un to kvītu, kurš nāks pretī, piekārsim ierāmētu biedrības zālē.»
«Bet ko mēs darīsim ar savu kvītu?» Bisars jautāja.
«Mēs parakstīsim visi savus vārdus apakšā un pakārsim par piemiņu tiesas namā.»
«Kurā tiesas namā — vai čangaliešu vai slātaviešu?» Svērtelis jautāja.
«Varēs turēt savu gadu katrā,» Prātnieks atbildēja.
«Bet cienīti kungi! Pie šāda palieku pārdošanas un naudas aizsūtīšanas darba jāieceļ īpaša kuratorija ar savu prezidentu,» Pietuka Krustiņš runāja.
«To var iecelt beigās, kad viss padarīts,» tā Ķencis.
«Jā, bet kas tad darīs to visu?» Pietuka Krustiņš jautāja.
«Nu, vai tu domā, puis, ka tādi kurati un prezidieri ko dara, kad viņus, kā sacīt jāsaka, priekšlaiku ievēl?» Ķencis sacīja. «Tāpat pašiem vien viss darbs paliek; pēc var viņus vēlēt, cik grib.»
«Jā, bet, cienīgs Ķenča kungs, bez kuratorijas un bez prezidenta nav tāds darbs izvedams, jo kurš gan gribēs un kuram gan būs spēks un laiks pie viņa ķerties?» Pietuka Krustiņš nopietni runāja.
«Nu, tad vajaga vēlēt mana pušelnieka Pāvula,» Ķencis cieti sacīja. «No mums, kas še esam, netiek viņam neviens līdz: viens pats viņš ceļ baļķi uz ragavām augšā.»
Pietuka Krustiņš un arī Prātnieks nomanīja, ka Ķencim nav par ku- ratoriju uņ viņas prezidentu pamatīgas sajēgas, tāpēc, negribēdami celties viņa domām stāvu pretī, atstāja šo lietu uz nākošu sēdi, tik vien Prātnieks drusku noņurdēja, ka cits gan nevarēšot būt par kuratorijas prezidentu kā Pietūka Krustiņa kungs.
«Nu, tātad būtu uzskatāmi šās dienas komitejas darbi par beigtiem,» Pietuka Krustiņš sacīja, spalvu nolikdams un atzveldamies ar lielu nopelnu gurdumu krēslā. «Bet, iekām es uzaicinu cienīgu priekšnieku uz šā sēdējuma slēgšanu, pieminu vēl abiem pēdējā galā izvēlētiem vīriem, Ķenča un Bisara kungiem, lai viņi pasteigtos salasīt pie laika tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus, ka lai var noturēt mēģinājumus īsti plaukšķināšanā un bravo saukšanā. Tas būs izdarāms vislabāk svētdienās kādā atbalsi dodošā birzē. Arī es piedāvātu savus vājos darba spēkus šiem grūtiem cīniņiem palīgā, ja vien cienīgi ievēlēti priekšnieki to atļautu. Mana adrese līdz zināmai goda dienai būs arvien šepat pie komitejas priekšnieka.» Šos vārdus izrunājis, Pietuka Krustiņš sāka vilkt gaisu krūtīs itin kā izslāpis un izrādīja savā sejā, ka cieš grūtas kaulu sāpes. Viņš lika to arī še komitejai manīt, ka pieminētās kaites ir mantojis, strādādams «priekš tautas», un ka īstam tautas dēlam nedrīkst viņu trūkt, bet ka turpretī caur tām var nomanīt, kurš ir šiem augstiem centieniem patiesi uzupurējies, un, kam kaulu sāpju vai reimatismu nav, tas nav arī šinīs apgaismotos laikos nekāds tautas dēls.
«Bet, tik daudz strādādami, jūs, skolas kungs, pavisam nobeigsa- ties,» tā Bisars, laikam Pietuka Krustiņa prātu atminēdams, sacīja.
«Man turpretī jāatzīst ar sāpīgām žēlabām, ka vēl ir maz darīts!» Pietuka Krustiņš izsaucās. Bet apakš šās augstās pazemības bij nomanāmas skaidri otrādas domas, it kā kad gaidītu, lai visa komiteja kliedz pretī vienā balsī: «Daudz darīts, daudz darīts!» — «Man jāsaka tāpat par sevi, kā lasām rakstos: «Tas gars gan ir labprātīgs, bet tā miesa ir vāja.» Gan redzu viena un otrā vietā sāpīgu strādnieku trūkumu, gan zinu, ka stāv šur un tur strādnieku pulki uz tirgus nederēti un bez darba, bet miesas spēku vājums un darbu daudzums neļauj man būt pašam visur klāt uņ visur priekšā. Tuvāka pārskata un skaidrākas pārliecināšanās dēļ likšu cienīgai komitejai dzirdēt kādus piezīmējumus iz manas dienas grāmatas jeb žurnāla. Ņemsim, par piemēru, tik treju dienu darbošanos no pagājušiem mēnešiem.» To sacīdams, Pietuka Krustiņš izvilka kabatas grāmatiņu, uzšķīra un sāka lasīt: «Ceturtdien, tai un tai datā: pie Ķauļu Jura dēļu zāģēšanas atklāšana jaunceļamai dzīvojamai ēkai ar runu un šādu daiļburvīgu dzīvošu bildi: abi zāģeri, plecīgi, bārdaini vīri sarkanbaltos kreklos, stāvēja viens uz baļķa, otrs apakšā, zāģi turēdami un gaidīdami uz norunāto zīmi, kad jāsāk raut. Es savā runā motivēju un definēju šo teikumu: kad maize būs, tad zāģi raus, kaut gan zāģeri mēdz sacīt otrādi, proti: kad zāģi raus, tad maize būs. Pēc tam nāca trīskārtīgs «urā», un pie pirmā saukuma jau zāģis sāka skraidīt rīcīgi caur baļķi uz augšu un leju. Pirmais zāģa rāviens bij pirmais darbs pie šās ēkas uzcelšanas. Tai pašā dienā no pavakara līdz pāri pusnaktij bij biedrības izrīkoti kartupeļu svētki. Tur mans mazumiņš piedalījās ar divi runām un trim kuplejām, kas sacerētās iz tapinātas vielas. Jānožēlo tik tas, ka no dziedātāju biedrību puses mans koris bij tas vienīgais, kurš svinēja šo brīdi līdz un viņu pušķoja ar saviem orfejiskiem ziediem.»