«Neviens, neviens, neviens!» tā liels pulks atsaucās.
«Var gan, var gan liecināt!» Prātnieks un daži citi atsaucās arī.
«Nedz var liecināt, nedz nevar liecināt,» «reiboņa», uz maisa sēdēdams un snauzdams, viens pats beigās noņurdēja.
«Tad sakat un pierādāt tie, kas gribat liecināt, ka komisija izdevusi apspiestiem taisnību, cik atrodas tādu vietu, kur tas ir darīts?» Srekhubers teica.
«Tādu vietu var pierādīt vairāk nekā vienu,» Prātnieks atbildēja, «jo cik nav to saimnieku, kuriem ir pie pārlūkošanas robežas pārtaisītas?»
«Ak to jūs saucat par taisnības izdošanu?» Šrekhubers iekliedzās ar piktumu, jo lēnā garā viņš nespēja par tām lietām runāt. «Tāda pārtaisīšana nav vairāk nekas kā taisnības iemesls pie netaisnības apslēpšanas, ar ko ļautiņiem apmānīt acis un viņus apmierināt, jo pie robežu izvilkšanas pirmā galā tādās vietās ir pieņemts arvienu vairāk zemes, nekā grib jeb pavisam var paturēt, lai komisijai tiek slavas pēc ko atlaist; bet pie lietas jeb īstas taisnības nav viņi ķērušies nekad. īsta vaina jeb sakne šai lietā nav vis jāmeklē pie pašiem komisijas locekļiem, bet pie viņu izvēlēšanas, jo tur bij jāņem no ārvalstīm un tādi, kuriem pašiem nav pie mērīšanas nekādas dalības. Es nemaz negribu sacīt, ka šie komisijas locekļi ir sirdī ļauni un netaisni cilvēki, bet viņi nav bijuši tik stipri, ka spētu stāvēt netaisnības kārdinājumiem pretī.»
«Bet, kad viņi no visas valsts ievēlēti un uz taisnību zvērējuši, tad viņiem vajaga arī gan pret netaisnību pastāvēt,» kāds malējs teica.
«Tas mute man zvēr, bet tā vēder grib ēst,» «reiboņa» iemuldēja vidū.
«Cilvēks tomēr paliek cilvēks ar visiem vājumiem, arī zvērēdams,» Srekhubers runāja tāļāk, «un, ja kādam, ar visai lieliem kārdinājumiem kaujoties, paliek kādu reizi taisnība atstatu, tad viņš nav vis notiesājams tūliņ par netaisnību, bet par vāju ar netaisnību karot. Ja izsalkušu liek par maizes sargu, tad viņa nevar tiesāt visai bargi, ja tas ņēmis dažus kumosus priekš sevis, un zemnieks pēc zemes ir izsalcis arvienu, tāpat kā žīds pēc naudas. Atrodas gan cilvēki, kuriem ir taisnība viss viņu svētums un stāv pārāk par visām pasaules vajadzībām; bet kur mēs tādus vien ņemsim? Tādi ir atrodami varbūt tik starp tūkstošiem.
Tomēr par tādiem, kuri ir par aizstāvētājiem vēlēti un ar to spēku un tiesību, kas viņiem rokā, dara netaisnību, nāk visgrūtākie lāsti.»
«Tas tiesa, tas tiesa!» tā daudz balsis Šrekhuberam piekrita.
«Bet arī tas tiesa, ka mērnieks, pagasta tiesa un muižas valdība parādīja taisnību pie Gaitiņu izraidīšanas no mājas,» «reiboņa» sacīja.
«Jā, jā! Kā tad! Vai tur netika taisnība parādīta?» Prātnieks, «reiboņam» priecīgi piekrizdams, izsaucās.
«Jā, parādīta tur tika gan taisnība un tad vairāk nekā kā tik parādīta, lai pēc tam var darīt jo drošāk tūkstošu reižu lielākas netaisnības nekā tā parādītā taisnība,» Šrekhubers atbildēja.
«Tas nu ir gan dievam tiesa, ka mērnieks caur Gaitiņu izdzīšanu izrādījās pasaules priekšā par taisnu,» kāds no malējiem sacīja, «bet viņu īstie izdzinēji bij gan citi, kuri stāvēja mērniekam aiz muguras. Ar vārdu sakot: jaunais Gaitiņš bij kādam vīram precības lietās pretinieks; šis tad iekārināja Oļiņus uz Gaitiņu māju, iedeva pats vecam Gaitiņam divdesmit piecus rubļus naudas un piemānīja viņu slepen, lai dod tos mērniekam uz labu robežu iztaisīšanu, bet pats gādāja atkal par to, ka tas vieglprātīgais nabaga vecītis ar to Jūdasa kumosu aizrītos, ko bij no viņa saņēmis. Oļiņi gan savu mērķi sasniedza un Gaitiņu māja viņiem tika, tas ir dievam tiesa, un to zin dievs un cilvēki, jo viņu dzīve ir nu otrtiek liela, bet vai arī laime būs otrtiek liela, tas vis nav ticams, jo pats Oļiņš staigā vienādi kā satriekts un bez dzīvības; bet sieva, kura it īsti kāroja pēc šā tuvākā nama, ir kļuvusi otrtiek neganta, nikna un gandrīz kā pa pusei traka, īsti pēc tam, kad audžu meita Liena nozuda, caur ko tam, kas iegrūda Gaitiņus caur kārdināšanu bojā, iznīka arī tā alga, kura bij par šo darbu no Oļinietes apsolīta. Pie visa tā ir jau gan dieva pirksts parādījies; bet redzēs, kas dzīvos, ko viņš darīs tālāk, jo vai gan šai lietā vien būs dievs mazais bērns?»
Šo dzirdot, visu malēju acis griezās ar brīnošanos uz Prātnieku, kurš pa visu to brīdi tvīktin tvīka; arī pats Srekhubers klausījās ar uzmanību.
«Bet vai neviens nezin, uz kurieni tie Gaitiņi aizgāja un kur palika?» «reiboņa» jautāja.
«Tā nezin neviens, tas dievam tiesa,» tas pats malējs atbildēja. «Liena ar Annužu arī gan citur nebūs kā pie viņiem.»
«Jā, vai tas nezināms, ka par tādiem atgadījumiem dažādas valodas izpauž, kur tomēr nav vainīgs neviens cits kā tik paši apvainotie, itin kā arī še pie Gaitiņiem,» Prātnieks sacīja, pret mūri atspiedies un kaut kādu kociņu graizīdams, kas bij allaž viņa ieradums īpašos brīžos, lai nav acis jānolaiž bez iemesla.
«Bet tas arī ir zināms, ka šādos atgadījumos paliek dažs vainīgais neapvainots,» Šrekhubers atteica, «un tomēr līdz laikam vien tas tā var iet, jo sodība panāks ikkatru; viņa pazīst netaisnības pēdas arī pēc gadiem un dzenas tai pakaļ.»