«Dzīties varbūt viņa dzenas gan, bet panākt vis ikkatra nepanāk,» «reiboņa» sacīja.
«Panāk gan; tas ir dievam tiesa,» tā tas pats malējs atteica, «kaut arī dažu brīdi vai trešā vai ceturtā augumā.»
«Nu, tādās vietās, kur dieva sodība kavējas tik ilgi, ir jānāk cilvēkam ar savu sodību laikāk vidū,» Srekhubers sacīja, «jo dažs neatstāj pēc sevis neviena auguma; bet, ja arī atstāj un ja sodība piemeklē tik viņa pēcnākamus, tad tomēr viņš pats izbēg gan sveikā; tāpēc ir visu- īstais padoms tas: tos, kuri pie cilvēcības noziedzas, arī pašiem cilvēkiem tiesāt.»
«Nu, nekas, meldera kungs, ja arī šai pasaulē izbēg, tas tomēr viņā pasaulē vis neizbēgs, tas ir dievam tiesa,» pieminētais malējs runāja, «jo tas kungs saka, ka viņam pieder atriebšana, tāpēc cilvēkam nav vis jāsteidzas priekšā.»
«Kungam lai paliek to grēku atriebšana, kuru cilvēki nevar zināt vai aizsniegt,» Srekhubers runāja ar pilnu dūšu, «bet citus visus, kurus viņš kavējas piemeklēt, lai piemeklē cilvēki paši, jo tos viņš atvēl cilvēkiem caur to, ka dara viņus tiem zināmus, bet pats nepiemeklē. Ja jūs, slātavieši un čangalieši, nebūtu šai lietā tik gļēvi, tad jūs arī netiktu tik daudz krāpti, nedz arī jums būtu jācieš tik daudz netaisnības. Pie malas ikkatru blēdi un viltnieku no lielākā līdz mazākam ar visiem tādiem pašiem palīgiem, palīgu palīgiem un vidutājiem! Gan tad pēc tam jūs dabūtu taisnīgas izmērīšanas no tādiem mērniekiem, kuri nedrīkstētu vis būt pieietami.»
Visi malēji, to dzirdēdami, sāka skatīties ar izbailēm cits citam acīs un savā starpā čukstēt; arī «reiboņu», kurš sēdēja arvienu kā snauzdams, bij šie vārdi iztraucējuši, un Prātnieks, gribēdams laikam savu izbaidīšanos slēpt, sāka runāt mērniekam par labu: «Tik grūtā darbā, kāds mērniekam ir, zināms, nav iespējams visiem pa prātam iztikt, nedz arī ar visiem pēdējo taisnības svaru izsvērt; jo, kā pats mērnieka cienīgs tēvs saka, tas arī ir tiesa, lai tie, kas viņu pārsaucot, ka dalījis zemi netaisni, pārgriežot paši jel kliņģeri tā, ka ne viena, ne otra puse neesot par kādu grauda daļu smagāka, un tad lai tik meklējot zemes dalīšanā netaisnības.»
«Kas nav nosverams un izlīdzinājams, to arī neviens par netaisnību nesauks,» Šrekhubers atteica, «bet še ir runa tik par tīši darītām un darāmām netaisnībām, kuras darīja un dara par naudu un citām dāvanām. Visa tā dāvanu bezgalība gan nesniedzas līdz taisnības pārgrozīšanai, jo liela daļa pielipa pie vidutāju pirkstiem, — Prātniek, kādēļ jūs skatāties savos pirkstos? — Labas zumas iztecēja arī caur to palīgu mērnieku caurām kabatām, kuri nevarēja nemaz pie netaisnības darīšanas tikt, nedz arī uz to domāja; bet tomēr lielums no naudas un citas dāvanas gandrīz visas sagāzās tādās vietās, kur viņas, un īsti tās ievērojamākās, panāca un piepildīja to, uz ko viņas bij sūtītas. Pērn nabaga čangaliešus cietināja par dāvanu vešanu un īsti tādēļ, ka pirmām no viņiem bij misējies piebraukt pie jaunāko palīgu durvīm, bet šogad var sadzīt veselu ganību vēršu pie mērnieka durvīm, ir tad vēl nebūs par daudz.» Srekhubers, kā likās, runātu gan vēl vairāk, bet viņam bij patlaban jāsteidzas projām pie darba.
«Jā, pērn klaušināja, klaušināja, bet dievs zin, vai pienāca tos blēņu mērniekus vai ne? Laikam čangalieši kā izmānīti, tā palika,» «reiboņa» sacīja.
«Ko tur nu vēl vairāk!» kāds malējs atsaucās. «Tādiem nesadzīs pēdu ne ar suņiem, lai dzen, cik grib.»
«Lai nu viņi domā, uz ko domādami, bet to es ticu stipri, ka cits neviens nav bijis kā vien tas pats Grabovskis ar kādiem citiem pasaules vazankām,» Prātnieks runāja, jo viņš tagad pēc tam, kad Srekhubers bij aizgājis, jutās drusku drošāks.
«Kurš nu citādi var domāt?» kāds cits malējs sacīja. «Tā lieta ir skaidra kā zelts. Grabovskis iekrita no tā paša laika uz reizes kā dzelmē; pie tam vien jau var saprast, ka cits nav bijis.»
«Kur nu vēl cits?» pazīstamais pirmais malējs atsaucās. «Tas dievam tiesa, ka Grabovskis bij un bij. Tādās lietās, zināms, negrib neviens savas mutes dzisināt, jo, kas zin, var dabūt vazāties gadiem ap tiesām par liecinieku viena paša vārda dēļ; bet tas ir dievam tiesa un šinī vietā es varu to pasacīt, ka Grabovskis nodzīvoja priekš tam dienu un nakti tepat Slātavā ar visiem saviem palīgiem. Bet kurš nu ies par tādām lietām pļāpāt, un ko tur vairs izdarīs?»
«Jā, bij gan viņš izskatā tikpat kā otrs mērnieka cienīgs tēvs; neviens viņa par citu nedz turēja, nedz arī varēja turēt,» kāds no atstatāka kakta sāka runāt. Prātnieks un citi paskatīdamies pazina to kalpu runas vīru ar sacelto, lielo apkakli, kuru tas valkāja tāpat cauru gadu un tabaku sūkāja ikkatru brīdi. «Tu jau, Prātniek, atmini gan,» viņš runāja tālāk, «to reizi, kur mēs, runas vīri, viņam ienākot, sacēlāmies kājās, pīpes noslēpdami, jo domājām, ka nāk patiesi mērnieka cienīgs tēvs.» Prātniekam vis šī stāstīšana nekādi nepatika, īsti ka šis kalpu runas vīrs, kurš nebij nekā ievērojama izdarījis, skaitīja sevi pie «mēs».
«Jā, Svītras krodzinieks bij arī Grabovski noturējis par mērnieka cienīgu tēvu,» kāds cits malējs stāstīja, «jo gar turieni viņš aizbraucis ar visiem palīgiem no Čangalienas, — dzēruši un dziedājuši kā nejēdzīgi. Svītrinieks pats, drīz pēc tam ar mani saticies, stāstīja un prasīja, kurp esot tanīs dienās mūsu mērnieka cienīgs tēvs līdz ar jauniem kungiem aizbraucis, jo šis viņu skaidri pazīstot no muižas kunga kāzām. Es tūliņ sacīju, kaut gan vēl viss tas brākšķis, kas nāca pēc tam, nebij zināms, ka tas nebūs tiesa, jo tanīs pašās dienās mērnieka cienīgs tēvs šaudīja mūsu purvā rubeņus.»
«Pag, mans brālis, labību pirkt braukdams, teicās kādā pilsētiņā Grabovski redzējis,» atkal cits malējs runāja. «Tagad esot pavisam smalks kungs ar garu, melnu bārdu — negribējis viņu vairs nemaz pazīt.»