«Kas nu kait smalkam nebūt, jo dievs zin cik naudas neiznesa no čangaliešiem,» Prātnieks sacīja ar drusku nomanāmu skaudību uz Grabovski.
«Viņas trešdienas vakarā bij arī pie meldera kunga kāds svešs, stalts kungs ar garu, melnu bārzdu,» meldera puisis, pie sudmalu kurvja stāvēdams, kā aiz gara laika ieminējās.
«Ak vai tas, kurš palika še pa nakti?» «reiboņa» kā pus pa miegam jautāja.
«Nē, rītā viņa vairs nebij,» puisis atbildēja. «Es nedabūtu viņa varbūt nemaz redzēt, ja kungs neaizsūtītu manis uz krogu pēc alus. — Priekšistabā, pudeles noliekot, tas svešais sēdēja runādams, lūk, tur, pie loga, taisni pret durvju šķirbu, kur tad drusku viņā paskatījos.»
«A, tas ir bijis laikam mans parādnieks,» «reiboņa» kā atdzīvodamies sacīja. «Vai viņš neraustīja valodas?»
«Laikam neraustīja vis. Bet es arī gan tik pāra vārdus dzirdēju un tos pašus pa vāciski,» puisis atbildēja.
«Viņi būs runājuši laikam par vepru pirkšanu, jo tas kungs ir pilsētiņas miesnieks,» tā atkal «reiboņa».
«Nebij vis par vepru pirkšanu, un miesnieks arī viņš nevarēja būt,» puisis atbildēja. «Es vāciski īsti nesaprotu, bet tā izlikās, ka runāja par nākšanu atkal pēc kādas nedēļas.»
Tikām Prātnieks ar citiem malējiem bij uzņēmis valodu atkal par mērnieka būšanām, kur viņš mēģināja apgāzt un norādīt par traku valodu visu to, ko bij Srekhubers runājis. Bet, lai nu Prātnieks grieza kā griezdams visus mērnieku darbus par labiem, tad tomēr daudz malēji viņam cieti pretojās, aizskardami pie visiem blēdības un viltības darbiem Prātnieku pašu kā biedri līdz, kaut gan ne ar visai taisniem vārdiem, tad tomēr tā, ka viņš varēja to labi saprast.
«Lai nu būtu bijis šā vai tā,» Prātnieks beidzot sacīja, «jo kurš cilvēks gan ir gluži bez savām vainām un kurš darbs bez saviem trūkumiem? Un vai gan tādēļ vajaga turēt pašiem cilvēkiem citiem uz citu ļaunu prātu? Ja arī līdz šim ir bijis kaut kam kas uz sirds, tad lai met to tagad, kur tuvojas liela saderības un mīlestības diena, visu pār galvu. Mērnieka cienīgs tēvs sniedz uz to pirmais abām valstīm roku, izrīkodams tādu maltīti, kādas mēs, runas vīri, nebijām nemaz prasījuši, nedz arī pat iedomājuši.»
«Lai gan runas vīriem bij spēks rokā, ko tie nospriestu, tas paliktu,» pazīstamais kalpu runas vīrs Prātniekam aiz muguras iesaucās. Bet Prātnieks, gandrīz nemaz neapstādamies, runāja tāļāk: «Tāpēc valstīm pienākas to ar pateicību saņemt un visas izdaudzinātās valodas aizmirst, lai varam tai gaidāmā dienā savienoties pilnā brālībā un saderībā.»
«Es vis uz tām asaru dzīrēm neiešu,» tas pazīstamais malējs atteica, kurš bij līdz ar Šrekhuberi ciets mērnieka un Prātnieka pretinieks, «neies arī laikam, tas ir dievam tiesa, daudzi citi saimnieki. Dzerat vien tās asaras paši, kuri esat viņas izspieduši, un ēdat to labumu, kuru esat nabagiem izkrāpuši.»
«Jā, jā! Dzerat, ēdat vien paši, neiesim, neiesim!» daudz malēji atsaucās it kā vienā balsī.
«Vai tu to saki uz mums, runas vīriem?» Prātnieks uzkliedza.
«Jo runas vīriem ir spēks rokā- » tā tas ar lielo apkakli krita
vidū.
Srekhubers, kurš nāca patlaban pa trepēm augšā, šo Prātnieka uzkliegšanu dzirdēdams, kliedza viņam pretī, tā ka lielapkaklis nedabūja vis sava papagaja teikuma pilnīgi izsacīt: «Lielīties ar savu runas vī- rību, to jūs zināt gan, bet kur un kādi ir jūsu darbi? Valsts dienas, tās jūs zināt mērniekam pārdot par zirņu putru, vairāk nekā.»
«Kas par zirņu putru?» Prātnieks atsaucās. «Uz goda maltīti nav neviens piespiests iet, bet norunāto naudu varēs saņemt pie valsts valdības ikkurš.»
«Nu, to saki tik tad, kad ir jau kāds dabūjis,» Srekhubers atteica, «bet uz to jūsu slavēto goda maltīti ies tik vien tie, kuri ir caur dāvanām un viltību ko panākuši, un arī kādi nelieši — diedelnieki; bet goda saimnieki sargāsies no tādām miega zālēm.»
«Tas ir dievam tiesa, ko meldera kungs saka,» pazīstamais malējs apstiprināja.
«Jūs, meldera kungs, zināt tik vien visu nicināt, kas nav nemaz grūt; bet, kad jums pašiem būtu jādara, dievs zin, vai tad labāk padarītu!» Prātnieks runāja. «Jo tas ir zināms, ka citus tiesāt mums ļoti patīk.»
«Kā es, tādās vietās būdams, darītu, tas ir pavisam cita lieta, par kuru tagad nevar nemaz runāt tādēļ, ka es neesmu bijis darītājs,» Srekhubers atbildēja, «un, ja es arī darītu nepareizi, tad caur to netiktu vis viņu nepareizība aizbildināta, un par mani tad spriestu un varētu spriest tāpat, kā tagad spriež un var spriest citi par viņiem, jo, kad kāds ir gājis klaji darboties it kā uz skatuves, tad skatītājiem ir tiesība par viņu spriest un tiesāt. Tas nav tik šai lietā vien tā, bet visā pasaulē un visos laikos. Mazākās lietās spriež, zināms, tam brīžam vai arī drusku vēl nākamībā tik cilvēku mēles, bet lielākās lietās runā tādu valodu raksti arī pēc simtiem un pat pēc tūkstošiem gadiem.»
Vēlāk pēc šās sarunāšanās pa krēslas laiku Prātnieks bij sapulcinājis ap sevi tos malējus, kuri turēja uz mērniekiem, kā arī uz viņu pašu labu prātu un negribēja vis no goda maltītes atrauties. Viņš tiem piekodināja neklausīties tādās nieku domās un valodās, kādas te šodien esot dzirdamas, jo tās daži perinot un izpaužot tik aiz skaudības, tāpēc ka tādiem ļaudīm patīkot vest tik mērnieka cienīgu tēvu ar valstīm nesaderībā caur to, ka mēģinot griezt visu uz ļaunu un pulgot arī pašu goda maltīti, kura esot tā slavenākā draudzības un cienīšanas zīme no mērnieka cienīga tēva. Citādi, kā redzams, vairs spītēt un kaitēt nevarot kā vien caur iemusināšanu no goda maltītes atrauties. Dažs vieglprātiņš un pretinieks gan varbūt ļaušoties no tādām nicināšanas valodām piekrāpties, bet pie gaišiem un prātīgiem cilvēkiem viņas nepaspēšot nekā un tikšot uzlūkotas vienīgi tik par dumpja celšanu.