Vēlu vakarā ienāca malēju istabā un no turienes meldera dzīvoklī kāds slaiks vīrs pelēkā mētelī, ar bašliku galvā un gandrīz pavisam ar aiztītām acīm. «Reiboņa», kuram guļot stāvēja ģīmis allaž uz durvju pusi, šim svešam ienākot, atvēra drusku acis un noskatījās viņā tik ilgi, kamēr varēja to vēl bez galvas pacelšanas redzēt, un aizmiga atkal no jauna tik tad, kad svešais vairs nebij redzams. Citi malēji, kas bij arī istabā, nepamanīja no tā nenieka, jo viņi, kā zināms, skatījās tik ienācējam pakaļ; turklāt arī mazā lampiņa spīdēja tik vāji, ka cik necik atstatāk nebij nekas skaidri saredzams. Un, ja arī kāds būtu redzējis «reiboņu» acis atdarām, tad tur nebūtu tomēr nekā ko likt vērā.
Pēc kādas stundas «reiboņa» nokāpa kasīdamies un murgodams no savas lāvas zemē, sāka streipuļot pa istabu un atzvēlās pie durvīm it kā pie krāsns, kad grib sildīties. Kādu brīdi pasildījies, skrēja nost un kliedza: «Kas, velns, tā par krāsni? Vējš vien kauc pa iekšu,» — jo ārā bij stipra auka ar lietu, tādēļ pie tādas krāsns nevarēja vis daudz sasildīties; pēc tam viņš sāka grābstīties ap krāsni un ap sienām, meklēdams durvju. Par visu to bij citiem malējiem diezgan ko smieties, bet, kad «reiboņa» pēdīgi, gar logu krizdams, norāva un apdzēsa netīši lampu, tad visi sāka sirdīties un daži gribēja vainīgo pat pārmācīt, bet nevarēja tumsā notvert. Kāds malējs izgāja pēc savas sveces un, to uzdedzinājis, sāka meklēt līdz ar citiem nogrūstās lampas, bet neatrada viņas nekur. Pats «reiboņa» bij pa to starpu uzrāpies atpakaļ uz lāvas un gulēja tādā pašā neatmanīgā miegā kā papriekšu. Malēji, vēl kādu brīdi lampas meklējuši, izgāja visi sirdīdamies namā, jo kurš gan lai še priekš visiem savu sveci dedzinot? Tātad malēju istabā palika atkal «reiboņa» vien uz lāvas, un, kurš vien durvis no āras vai no nama puses pavēra, tas izgāja atkal tūliņ atpakaļ, iesaukdamies: «Tumšs!» Melderis bij iegājis drīz pēc tam, kad tas svešais ienāca, arī viņam līdz savā dzīvoklī un neiznāca vairs no turienes, tāpēc nebij neviena, kas gādātu par jaunu gaismu.
Pusnakts varēja būt jau pāri, kad atspīdēja no iekšas pār krāsni malēju istabā gaisma, un drīz aiz durvīm meldera priekšistabā bij dzirdama puslīdz droša sarunāšanās vācu valodā. «Reiboņa» bij tūliņ nomodā un pakāpies skatījās pār krāsni meldera istabā, no kuras nāca tā gaisma un kurā bij dzirdama sarunāšanās. Viņš skatījās un klausījās labu brīdi un tad atkrita atkal piepeši uz lāvas un gulēja, it kā būtu pavadījis vairāk nakšu nomodā. Drīz atdarījās meldera istabas durvis, pa kurām iznāca tas pats svešinieks, pavadīts no meldera ar vēja lukturi rokā. Kad viņi abi bij izgājuši ārā un «reiboņa» palicis tumsā atkal viens pats, tad viņš ņurdēja pie sevis skaidrā vācu valodā: «Hm, hm, jā, jā! Nākošas piektdienas vakarā pa to ceļu gar veco kapsētu. Tas ir tai paša vakara, kura bus saimniekiem maltīte.»
Otrā rītā atradās pazudusē lampa turpat uz loga, un viņas vietā bij nozudis atkal «reiboņa»; bet šā zuduma jeb trūkuma nesajuta gan laikam neviens.
Tanī pašā dienā pēc pusdienas iebrauca vecākais palīga mērnieks Raņķis jeb Ranke, kā viņš pats savu vārdu rakstīja, pie vecā mērnieka Feldhauzena. Raņķis nebij redzēts labu laiku, jo slātavieši domāja viņu esam Čangalienā, bet tur viņš pēc robežu izdzīšanas vairs neuzturējās, un tagad bij Čangalienā jau pat izlīdzināšanas komisija savu taisnību izvadājusi.
Feldhauzens saņēma Raņķi ļoti priecīgi it kā kādu sen ar nepacietību gaidītu vēstnesi. Viņš to ieveda tūliņ savā īpašā istabā un aiztaisīja durvis.
«Nu, Ranke, tad jūs pēdīgi esat tomēr atkal atradušies,» viņš, cigāru ņemdams un Raņķim arī sniegdams, nemierīgi runāja. «Es sāku vai šaubīties, ka būsiet pavisam vai pazuduši.»
«Jā, man bij kādu laiku jāpazūd, lai jūs varētu no pazušanas glābt,» Raņķis pusjocīgi atbildēja, pie kā bij redzam-s, ka šie vīri nestāv vis atstatu viens no otra.
«Nu jā, tad būsat gan izstaigājuši kā Dante vai pašu elli un varēsat pastāstīt daudz ko jauna,» Feldhauzens, Raņķim krēslu paceldams un pēc tam pats apsēzdamies, sacīja.
«Jā, jā; bet viss, kas jauns, nav vis arī ik reizes jauks, un no elles to var gaidīt jo mazāk,» Raņķis, cigāru aizdedzinādams, atbildēja.
«Nu, tad būsat atraduši ari padomu, kā tam, kas nejauks, var stāties pretī, jo tā ir pestīšanas darba otrā puse,» Feldhauzens, gribēdams drusku jokot, sacīja; bet varēja nomanīt, ka viņa prāts nestāv vis pie jokiem un ka viņš gribētu labāk, lai Raņķis griežas jo drīz pie nopietnības.
«Es neesmu vis pašvarīgs pestītājs, tāpēc izglābšanās padoms būs jāatrod mums abiem kopā,» Raņķis atjokoja, «jo ir diezgan labuma, kad es spēju izmeklēt tik to, uz kuru pusi ir dzenamas pēdas tiem jeb tam, kurš pērn izvilka čangaliešos uz jūsu vārda un jūsu ezerā slepen tik bagātu lomu.»
«Nu labi, labi; tad izstāstāt jel visu, ko esat izdibinājuši,» Fedhauzens ar nepacietību sacīja.
Raņķis iesāka stāstīt.
«Pēc tam kad es biju pie jums pēdējo reizi, tad man, kā atminēsa- ties, nebij izdevies nenieka saklausīt, nedz arī pēdu sadzīt tiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem, kaut gan biju nodarbojies gandrīz visu gadu ar to vien; tik no pašu čangaliešu stāstījumiem, kuri skanēja pa visu valsti vienādi, varēja noprast, ka cits nav bijis gan kā Grabovskis, bet, kur viņš pēc tam palicis un kur tagad atrodams, tas nebij zināms nevienam. Arī visi klaušinājumi tuvu un tālu pa laukiem un pilsētām palika bez sekmes; tik vien daži krodzinieki pa to ceļu, pa kuru tie krāpnieki bij braukuši uz dzelzceļa staciju, atminējās tādus kungus redzējuši, kādus čangalieši viņus apstāstīja. Pēc tam tad, kad še pēdējo reizi no jums aizgāju un kad visas pētīšanas pa ārpusi bij veltīgas, sāku darboties šepat pa Slātavu. Bet, kamēr es gribēju kļūt pie ziņām un ar noslēpumiem pazīstams, tikām neveicās nenieka, kaut gan varēja nomanīt, ka viens un otrs ko zin un ka šur un tur būtu kas atrodams, ja tik tie zinātāji uzticētos jeb iedrošinātos stāstīt.»