«Bet vai Prātnieks nevarēja nekā līdzēt?» Feldhauzens jautāja.
«Itin nemaz, jo no sevis viņš nezināja nenieka vai nebij šai lietā pats nekā piedzīvojis, un uzticības viņam trūka valstī jau tāpat kā man. Līdz ar to varēju nomanīt arvien vairāk un vairāk, ka valstī ceļas nemiers pret zemes dalīšanu un ienaids uz dalītājiem, kā ari uz citiem visiem, kuriem tur bij kaut kāda ziņa vai nu atklāti, vai tāpat. Velns zin, caur ko ir nākušas gaismā šādas tādas mazas savstarpības, kas bijušas jums un ari man ar dažiem saimniekiem? Tās tad labi izpušķotas gāja un iet vēl tagad no mutes mutē pa visu valsti, un arī čangalieši ir jau no šās sērgas aizņemti. Visur kliedza par netaisnību un par taisnības pārgrozīšanu aiz dāvanām; dažā vietā man sacīja tādas lietas gandrīz jau taisni acīs, un uzņemšanu atradu vairs tik vien pie tuvāk pazīstamiem; arī zirgu un viena paša zirga dabūt bij diezgan grūt, kaut gan agrāk gandrīz visur saimnieki tos piedāvāja. Visam tam nemieram, kā jau gan bij zināms, bet kas pēc izrādījās jo gaišāk, stāvēja un stāv joprojām priekšgalā Šrekhubers. Tātad man pazīstamam nebij vairs pavisam iespējams kaut ko izdabūt un īstās domas dzirdēt, tāpēc vajadzēja atrast citu padomu, lai varu būt viņiem līdzīgs un nepazīts viņu vidū un tad tur dzirdēt viņus brīvi un nepiespiesti sarunājamies. Visupirms pametos par grāvju racēju, kad biju papriekšu savu izskatu pilnīgi pārgrozījis, nokrāsodams bārdu un matus melnus, seju brūnāku un vecāku pataisīdams un turēdams uz deguna arvienu kādu plākstera lupatiņu. Arī vecas un vienkāršas drēbes palīdzēja dot man citu izskatu.»
«Bet kā jūs noslēpāt savas zaļganās acis?» Feldhauzens pasmiedamies jautāja. «Jo pie tām vien vajadzēja jūs pazīt.»
«Tas bij tas grūtākais gabals,» Raņķis atbildēja, «jo acīm citas krāsas dot nevar; tomēr tiku galā arī ar šo lietu un caur to, ka manu acu nedabūja gandrīz neviens redzēt, kas bij jātur ikkatru acumirkli vērā. Pie grāvju rakšanas es pieņēmu puisi, kas to darbu prata, un tad strādāju itin lēti, caur to varēju dabūt darbu īsti tādās vietās, kur gribēju, un tādas vietas bij it īpaši krogi, kur griežas arvienu daudz ļaužu un kur dzird visādas valodas. Pats es, izlikdamies par dzērāju, dzīvoju arvienu pa kroga istabu un gāju pie rakšanas tik tad, kad krogā nebij nekādu svešu cilvēku. Tur tad, zināms, dabūju dzirdēt ļaužu domas atklāti; bet tās nav nekādas labās priekš mums: rūgst un nāvīgs ienaids ir saraudzējis abas valstis pret mums, jo čangalieši vis nepaliek slātaviešiem pakaļ. Gan stāv mūsu piekritēji cik spēdami uzticīgi priekš mums, bet viņu ir mazākais pulks, un viņiem jābaidās arī pašiem no pretiniekiem tāpat kā mums.»
«Par slātaviešu un čangaliešu pašu niknumu un ienaidu es nebēdāju nenieka,» Feldhauzens sacīja, «jo tie ļautiņi gan sirdās, gan grasās, bet tomēr atriebties nedz spēj, nedz drīkst; es viņus pazīstu un saprotu itin labi. Slātaviešu un čangaliešu dēļ mēs varam būt droši, jo viņi sirdīsies gan vēl kādu laiku mums aiz muguras, bet pēc apklusīs, aizmirsīs, un no viņu sirdīšanās neiznāks vairāk nekas kā tik biedināšana un piktošanās ar dūri kabatā; turpretī no viņu kūdītājiem un musinātājiem, kuri stāv viņiem priekšgalā un paši varbūt vis tik daudz nesirdās, ir gan ko bīties, jo tādi, kas drīkst maisīties ar savu spēku tiesas darīšanās, atsvabināt noziedznieku ar varu, izsacīt tiesai rupjības un man biedinājumus, tādi, kuri drīkst izdoties Čangalienā par mērniekiem, izkrāpt manā vārdā ļaudīm daudz naudas un tad sūtīt vēl man visu Čangalienu atklāti ar dāvanu vezumiem uz kakla, par ko smejas tagad pasaule tuvu un tāļu, tādi spēs arī daudz ko citu, — tādiem iemusinātājiem skries ļaudis labprāt līdz un viņiem klausīs; un, ka kaut kas lielāks ir gaidāms, par to es vairs nemaz nešaubos, jo man ir nākušas dažas sīkākas ziņas un nomanītas domas arī bez jums.»
«Jā, es arī nešaubos,» Raņķis runāja no jauna, «un arī zinu un esmu pārliecinājies, ka no pašiem šiem ļaudīm, kādi viņi ir šinīs abās valstīs, nav ko bīties; Kaspars Gaitiņš, kurš bij tas vienīgais bīstamākais starp viņiem, ir par laimi gan jau projām; tik vien tas, ka viņš noslēpis visiem savu tagadējo dzīves vietu, nenozīmē nekā laba, un tāpēc nav vis viņš arī pavisam piemirstams.»
«Nē, to viņš ir darījis tik tādēļ, lai Oļiņi nezin sadzīt savas audzēknes, kura, kā skaidri domājams, esot nogājusi kopā ar kādu vecenīti, savu auklētāju, viņam slepen līdz,» Feldhauzens ieminējās. «Oļiņi esot bijuši viņu mīlestībai stipri pretī un gribējuši izdot to meiteni pie Prātnieka, bet tā bijusi atkal tam pretī; tāpēc gan var domāt, ka Gaitiņam viņa mājas atņemšana bij pa prātam, un tādēļ arī gan viņš to tik viegli atlaida. Tās lietas es esmu gan jau visas saklausījis un pārdomājis.»
«Es arī gan,» Raņķis atteica, «bet tomēr, tomēr es nevaru vis ar tiem cēloņiem vien apmierināties, kurus jūs liekat tik droši viņa mierīgai aiziešanai un dzīves vietas noslēpšanai. Bet nu tāļāk: ļaužu vidū es uzturējos visupirms tādēļ, lai no tiem var dabūt zināt viņu priekšniekus, to īstās domas un arī to, no kuras puses var pie viņiem tuvoties. Iemaisījos kādās kāzās, kurās arī palika visām valodām par virslietu tās pašas mērīšanas, kā arī zemes dalīšanas lietas un gaidāmā goda maltīte, uz kuru daži ļoti priecājās, bet citi turpretī runāja par viņu tik ar ļaunīgiem izsmiekliem, pieminēdami arvienu, kā Srekhubers runājis un kā viņus mācījis. Caur to tad es arī pārliecinājos, ka Srekhubers ir viņu īstais galva, kaut gan to zināju agrāk, bet, zināms, tik no stāstīšanas.»