Tagad sāku domāt uz to, kā būtu iespējams uzturēties kādu laiku Srekhubera tuvumā, tāpēc ka varbūt no viņa paša izdabūtu drīzāk dažas tumšuma atslēgas, jo, ka šis cilvēks savu noslēpumu vis nepietur
jeb arī nespēj pieturēt, tas jau bij zināms. Lai varētu šo nolūku sasniegt, tad grāvju rakšanas amats man bij jāatstāj, jāiet pie kāda saimnieka par algādzi un jāgaida, līdz viņam radīsies vajadzība sūtīt uz sudmalām malt, kas arī gan drīz gadījās, līdzko iekūla jaunos rudzus.»
«Bet vai jūs, par algādzi būdams, spējāt arī nopelnīt algu?» Feldhauzens atkal pasmiedamies jautāja. «No zemkopības darbiem jūs laikam nenieka neprotat un neesat arī ieraduši viņus izturēt?»
«Jaunās dienās par laimi esmu drusku ar zemes darbiem iepazinies, tāpēc varēju gan. cik necik sajēgt, kas un kā jādara,» Raņķis atbildēja, «bet grūtuma jau neieradušam bij diezgan; tomēr izturēju gan visu līdz, tik vien pie kulšanas vajadzēja palikt vājam, citādi būtu putekļos jāaizrijas. Pēc tam tad, kā jau pieminēju, nokļuvu tūliņ uz sudmalām, ar ko viss kalpošanas darbs beidzās. Sudmalās ir tagad maz ūdens, bet daudz malēju, tāpēc vajadzēja gaidīt ilgāku laiku, līdz pienāk malšanas kārta, kas bij manam nolūkam īsti par labu, jo caur to iznāca vairāk laika citiem ko runāt un man ko klausīties un pētīt.
Lai nu kā kurā vietā, bet sudmalās runāja jo drošāk un trakāk, īsti pats Srekhubers, jo viņš izsacīja ar skaidru vārdu, ka vajadzējis mūs un visus, kas turas ar mums, nolietot, un tad pēc tam būtu nākuši citi mērnieki, kuri vairs nebūtu drīkstējuši tā darīt. Viņš sunīja slātavie- šus un tāpat arī čangaliešus par gļēvjiem, ka nezinot un nedarot, kas darāms.»
«Vai tas nav traks velns!» Feldhauzens iekliedzās ar izbailēm. «Vai jūs nevarējāt tūliņ piesaukt lieciniekus?»
«To es varēju gan un arī jau pārdomāju, bet nedarīju tādēļ, ka tad būtu visa tāļāka izpētīšana pagalam un man jādodas pazīstamam,» Raņķis atteica.
«Bet vai viņa nevar likt par tādu valodu tūliņ apcietināt, jo liecinieki, kas dzirdēja, atminešies gan?» Feldhauzens runāja iekustinātā balsī.
«Jā, bet kurš tad būs tas sūdzētājs, jo «reiboņa», kā mani sudmalās saukāja, nav vairs pasaulē atrodams.»
«Tas ir tas posts,» Feldhauzens domīgi sacīja. «Bet vai es nevarētu viņa apsūdzēt un uzdot tik tos lieciniekus, kas to dzirdēj a.»
«Nekā, arī tas būs veltīgi, jo tur viņa paša piekritēji vien vairāk bij, tik Prātnieks un kādi citi no mūsu puses, tāpēc tur nenieka nepierādīs. Lieciniekus gan būtu piesaucis, kā domāju, Prātnieks arī, ja vien
nebaidītos, ka caur Šrekhubera sūdzēšanu var nākt gaismā dažas lietas, kuras tikpat viņam, kā mums nebūtu īsti patīkamas.»
«Vai Prātnieks arī jūsu nepazina, un vai viņš cieta klusu, kad tādas valodas dzirdēja?»
«Nē, pazīt viņš manis nepazina, tāpat kā citi, bet pretī runāja tomēr, kaut gan nevis taisni pašam Šrekhuberam acīs, jo ar to ir velti iesākt.»
«Nolādēts velns no cilvēka!» Feldhauzens izsaucās. «Kad viņa nebūtu, cik mierīgi tad viss izietu galā! Ar visiem spēkiem būtu jārauga dabūt viņš no ceļa laukā.»
«Bet klausaties tāļāk,» Raņķis sacīja. «Es pavedināju malējus runāt par tiem pašiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem; tur starp citām lietām dzirdēju skaidri izteicamies, ka tas bijis Grabovska darbs, jo priekš tam esot šepat Slātavā ar visiem saviem neliešu palīgiem uzturējies — laikam gan krogā; dzirdēju stāstam, ka nesen esot kāds slāta- vietis nezin kurā pilsētiņā Grabovski saticis, bet tas negribējis viņu vairs pazīt, jo bijis itin smalks kungs un valkājis pilnu bārdu. Kādēļ Grabovskis negribēja slātavieša pazīt, tas nu gan ir saprotams, jo viņam jābīstas no sadzīšanas.
Malējiem tā runājot, meldera puisis ieminējās, ka viņas otrdienas vakarā bijis arī pie viņa kunga jeb meldera kāds svešs, skaists kungs ar melnu, garu bārdu. Tālāk taujādams, dabūju zināt, ka tas svešais kungs solījies atkal pēc kādas nedēļas laika nākt. Nu es nedomāju nemaz vēl uz samalšanu un projām braukšanu, laidu tīši malšanas rindu garām, izlikdamies arvienu par piedzērušu, jo, pēc puiša vārdiem, vajadzēja būt šinīs pašās dienās nedēļai apkārt. Bez šaubīšanās es ticēju, ka tas svešais kungs nav bijis nekas cits kā Grabovskis, jo tas ir tas vienīgais no svešākiem, ar kuru Srekhubers, še Slātavā būdams, ir draudzējies un kurš ir viņu uzmeklējis jau agrāk arvienu, kad Srekhubers bij vēl pie otra.
Guļu vietu es uzņēmu malēju istabā uz lāvas, no kuras, kad paceļas, var skatīties pa krāsns augšu meldera priekšējā istabā, jo tur vien es varēju cerēt dabūt šo svešo vaigā redzēt pie projām iešanas vai pie ārā nākšanas no dibena istabas.
Pirmo nakti nogulēju, bet nemanīju nekā; otrā naktī turpretī neilgi priekš pusnakts ienāca patiesi garš vīrs pelēkā mētelī, ar bašliku galva un aiztītām acīm. No auguma un no iešanas vien es tūliņ pazinu, ka viņš cits nav kā Grabovskis. Lielās drēbes un galošas, kā to gulēdams caur sienu drusku dzirdēju, ienācējs atstāja priekšējā meldera istabā un tad tik gāja tālāk.
Tos malējus, kuri, gaidīdami malšanas kārtas, uzturējās tai pašā istabā, kurā es gulēju, izskaudu ārā caur to, ka, dzēruma murgos pa istabu streipuļodams, nodzēsu it kā netīši lampiņu un noglabāju.
Drīz pēc pusnakts dzirdēju meldera guļamās istabas durvis atveram un redzēja gaismu spīdam pa krāsns augšu ārā. Tūliņ varēja dzirdēt ari divi vīrus kaut par kādiem jokiem vācu valodā sarunājamies un smejamies. Es pakāpies skatījos pār krāsni un redzēju, ka biju pareizi domājis un pareizi dzirdējis, jo Grabovskis, tagad ar pilnu, skaistu bārdu, taisījās projām, vilkdams mēteli, apsiedams šalli un bašliku. Pēdīgi, kad bij sataisījies, tāpat kā atnākot, tad Srekhubers vēl viņam piekodināja: «Nu, neaizmirstat tik piektdienas vakara, jo, ja to palaižam garām, tad vairs maza cerība uz izdošanos.»