Ieturējis pauzi, it kā būtu grūti noticēt paša sacītajam, Džūljens sāka filozofēt. «Esmu sapratis kaut ko ļoti būtisku, Džon. Pasaule, tai skaitā arī mana iekšējā, ir ārkārtīgi īpaša vieta. Esmu secinājis, ka ārējiem panākumiem bez dvēseles izaugsmes nav nekādas jēgas. Ir milzīga atšķirība starp materiālo un dvēseles labklājību. Savas advokāta prakses sākumā mēdzu pavīpsnāt par visiem tiem cilvēkiem, kuri strādāja pie sava iekšējā Es un pasaulīgās dzīves pilnveidošanas. «Tveriet dzīvi aiz ragiem!» tāds bija mans uzskats. Bet tagad esmu uzzinājis, ka pašpilnveidošanās un nepārtrauktas rūpes par savu prātu, fizisko ķermeni un dvēseli ir ārkārtīgi svarīgas ceļā uz savas iekšējās būtības izpēti un ideālu dzīvi. Kā gan lai tu spētu rūpēties par citiem, ja nespēj parūpēties pats par sevi? Kā gan lai tu spētu darīt labu, ja pats nejūties labi? Es nespēju mīlēt citus, ja nespēju mīlēt pats sevi.»
Piepeši Džūljens mazliet apmulsa un sastomījās. «Līdz šim ne ar vienu neesmu tik atklāti runājis. Man par to jāatvainojas, Džon. Tieši tā iemesla dēļ, ka tur, kalnos, Izjutu tādu katarsi, tādu apziņas paplašināšanos Visuma uzņemšanai sevī, domāju, ka arī citiem jāuzzina tas, kas zināms man.»
Ievērojis, ka kļūst jau vēls, Džūljens steidzīgi pavēstīja, ka tagad viņam laiks doties prom, un atvadījās.
«Džūljen, tu tagad nedrīksti tā vienkārši aiziet. Es degu nepacietībā uzzināt to, ko tev iemācījuši Himalaji, un to gudrību, kuru tu saviem Lielajiem Skolotājiem solījies darīt zināmu Rietumu pasaulei. Tu nedrīksti pamest mani neziņā, tu zini, ka es to nespēju izturēt.»
«Es noteikti atgriezīšos, mans draugs. Tu taču mani pazīsti. Kad esmu iesācis runāt, es vairs nespēju apstāties, liet tev vēl palicis nepadarīts darbs, un arī man vēl šis tas nokārtojams.»
«Nu tad pasaki man vismaz vienu. Vai tā metodika, ko apguvi Sivanā, varētu noderēt arī manā gadījumā?»
«Kad skolnieks tam ir nobriedis, ierodas Skolotājs,» sekoja ātra atbilde. «Tu un vēl tik daudzi citi mūsu sabiedrības locekļi esat gatavi tai mācībai, kura šajā brīdī ir tikai manā rīcībā. Ikvienam no mums vajadzētu iepazīties ar Sivanas Lielo Skolotāju sniegto mācību. Ikvienam no mums vajadzētu spēt gūt no tās labumu. Ikvienam no mums vajadzētu apzināties to pilnību, kas raksturo cilvēka dabisko stāvokli jeb viņa esību. Apsolu dalīties ar tevi šajās senajās zināšanās. Esi pacietīgs. Ieradīšos pie tevis atkal rītvakar, bet šoreiz pie tevis mājās. Tad izstāstīšu tev visu to, kas cilvēkam jāzina, lai mainītu savu dzīvi uz labc pusi. Tā taču būs pareizi, vai ne?»
«Jā, ja esmu izticis bez tā visus šos gadus, tad nebūšu pagalam, pagaidot vēl divdesmit četras stundas,» es atbildēju.
To uzklausījis, no superveiksmīga advokāta par apgaismotu Austrumu jogu pārtapušais Džūljens aizgāja, pametot mani neskaitāmu neatbildētu jautājumu un nepabeigtu domu varā.
Klusi sēžot savā birojā, es aptvēru, cik īstenībā mūsu pasaulīte ir ierobežota. Prātoju par to neizsmeļamo zināšanu jūru, kurā pat ne mazo pirkstiņu vēl nebiju iemērcis. Domāju par to, kāda varētu būt sajūta, atgūstot zaudēto dzīvesprieku un aizrautību, kā arī par savu jaunības dienu zinātkāri. Man gribētos justies daudz mundrākam, ienesot savā dzīvē krietni vairāk atbrīvotas enerģijas. Iespējams, ka man arī nāksies atteikties no jurista profesijas. Iespējams, ka arī man savā dzīvē veicams kas vairāk. Šādu smagu pārdomu vajāts, izslēdzu gaismu, i aizslēdzu sava biroja durvis un izgāju ārā vasaras nakts biezējošajā tveicē.
Sestā nodaļa
PERSONĪBAS PĀRRADĪŠANAS GUDRĪBA
Es esmu dzīves mākslinieks, un mans mākslas darbs ir mans mūžs.
Džūljens savu vārdu turēja un nākamās dienas vakarā ieradās pie manis mājās. Apmēram ceturksni pāri septiņiem izdzirdu pie savas mājas parādes durvīm četrus īsus klauvējienus. Māja bija būvēta Cape Cod stilā ar bezgaumīgi rozā logu aizvirtņiem, kaut gan manai sievai likās, ka tie māju ierindo līdzās žurnālā Architectural Higest attēlotajām. Bet arī pats Džūljens izskatījās pavisam savādāks nekā iepriekšējā dienā. No viņa vēl aizvien strāvoja lieliska veselība un apbrīnojami rāms miers. Mani likai mazliet samulsināja viņa izvēlētais tērps.
Džūljena vingro stāvu ietvēra līdz zemei garš sarkans apmetnis, kuru papildināja bagātīgiem izšuvumiem rotāta zila kapuce. Lai gan bija karsta un tveicīga jūlija novakare, kapuce nosedza galvu.
«Mans draugs, esi sveicināts,» entuziasma pilns Džūljens mani sveicināja.
«Sveicināts.»
«Neizliecies nu tik apmulsis. Ko tad tu būtu gribējis redzēt man mugurā? Armani uzvalku, vai?»
Abi sākām smieties, sākumā klusināti, bet drīz vien smiekli izvērtās īstā rēkoņā. Džūljens nekādā ziņā nebija pazaudējis savu sasodīto humora izjūtu, kura man kopš senseniem laikiem bija tik ļoti gājusi pie sirds. Kad manā mēbelēm pieblīvētajā, bet mājīgajā dzīvojamā istabā bijām iekārtojušies uz grīdas, nevarēju nepamanīt izsmalcinātu koka lūgšanu kreļļu kaklarotu virs Džūljena apmetņa.
«Kas tās tādas? Patiešām skaistas!»
Par tām parunāsim vēlāk,» viņš attrauca, pavirpinot dažas koka krelles starp īkšķi un rādītājpirkstu. «Mums šovakar daudz kas pārrunājams.»
«Nu tad sāksim. Šodien darbs birojā nepavisam nevedās, jo visas manas domas vijās tikai ap mūsu tikšanos.»
Uztvēris šo mājienu, Džūljens nekavējoties sāka stāstīt tālāk par savu iekšējā Es pārtapšanu un par to, cik vienkārši šāds process īstenojams. Viņš man stāstīja par senajām tehnikām, ar kuru palīdzību bija iemācījies kontrolēt apziņu, kā arī par to, kā iespējams atbrīvoties no mūžīgā stresa un raizēm, kas mūsdienu sabiedrībā tik graujoši Iedarbojas uz cilvēku. Viņš runāja par to gudrību, ko, lai dzīvotu mērķtiecīgāk un dzīvē gūtu lielāku gandarījumu, bija izmantojuši jogs Ramans un pārējie mūki. Un vēl viņš minēja virkni paņēmienu, kā atraisīt jauneklīgu degsmi un enerģiju, kas paslēpusies kaut kur dziļi jo dziļi ikvienā no mums.