Lai gan pārliecība, ar kādu viņš visu to izklāstīja, bija neviltota, pamazām manī sāka krāties skepse. Vai tikai viņš negrasījās padarīt mani par izsmiekla objektu? i ralu galā šīs advokāts ar Hārvarda universitātes diplomu kabatā bija iemantojis mūsu birojā nežēlīga jokdara slavu. Turklāt, tas, ko viņš runāja, jau robežojās ar fantastiku. Jūs likai padomājiet: viens no šīs valsts visievērojamākajiem aizstāvības advokātiem pēkšņi atsakās pilnīgi no visa, pārdod visus savus laicīgos īpašumus un dodas ilgstošā garīgu meklējumu odisejā uz Indiju, lai atgrieztos no llimalajiem atpakaļ kā tāds Austrumu gudrais. Tas taču nevarēja būt nopietni.
«Paklausies, Džūljen, beidz mani āzēt! Viss tas stāsts sāk atgādināt kādu no taviem kādreizējiem «kroņa numuriem». Varu derēt, ka to kostīmu tu noīrēji tērpu nomātavā, kura atrodas tieši pretī manam birojam,» es sacīju, uzlicis sejai visiedarbīgāko no saviem smaidiem.
Džūljenam atbilde nebija tālu jāmeklē. Likās, ka ar šatlu neticību viņš jau bija rēķinājies. «Kā tu šādā situācijā rīkotos Tiesas zālē?»
«Es piedāvātu neapgāžamus pierādījumus.»
«Tieši tā. Paskaties, te ir mani pierādījumi. Paraugies uz manu gludo seju, kurā nav nevienas krunkas. Paraugies uz manu augumu. Vai tad tu nesajūti enerģiju, ko tas izstaro? Paraugies, cik rāms un mierīgs esmu kļuvis. Nevar būt, ka tu neredzi, cik ļoti esmu izmainījies!»
Viņam bija taisnība. Tas bija tas pats vīrs, kurš vēl pirms pāris gadiem bija izskatījies gluži kā sirmgalvis.
«Paklau, tev taču nav veikta plastiskā operācija?»
«Nē,» viņš atsmaidīja. «Mediķi spēj ietekmēt tikai ārējo veidolu. Bet man vispirms vajadzēja savest kārtībā dvēseli. Mans nesabalansētais un haotiskais dzīvesveids bija mani bezgala nomocījis, tas sagādāja daudz lielākas ciešanas nekā tikai pārdzīvotā sirdslēkme vien. Es biju zaudējis savu iekšējo satvaru.»
«Bet tavs stāsts, tas izklausās tik… mistisks un neparasts.»
Neraugoties uz manu uzstājību, Džūljens saglabāja mieru un pacietību. Pamanījis tējkannu, ko biju novietojis uz galda viņa tuvumā, viņš manā tasē sāka liet tēju. Tase drīz vien bija pilna, bet viņš tikai lēja un lēja. Ritēdama lejā gar tasi, tēja sakrājās apakštasītē, bet pēc tam sāka tecēt uz manai sievai tik dārgā persiešu paklāja. Sākumā es to vēroju klusējot, bet tad vairs to nespēju izturēt.
«Džūljen, ko tu dari? Tēja taču plūst pāri malām! Lai kā arī gribētos, vairāk tasē gluži vienkārši nevar ieliet!» Nepacietībā es jau biju paaugstinājis balsi.
Džūljens brīdi raudzījās manī. «Pacenties mani saprast pareizi, Džon. Esmu tevi vienmēr cienījis un daru to arī tagad. Tomēr tu, tieši tāpat kā šī tējas tase, esi piepildīts tikai ar savu skatījumu uz dzīvi. Un kā gan tur būtu iespējams iedabūt vēl kaut ko, pirms tu to trauku neesi iztukšojis?»
Viņa teiktais mani pārsteidza. Viņam taču bija taisnība. Daudzie gadi, kas aizvadīti konservatīvas jurisdikcijas pasaulē, dienu no dienas darot vienu un to pašu, tiekoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kuri domā vienas un tās pašas domas, bija piepildījuši manu dzīves trauku līdz malām. Mana sieva Dženija vienmēr centās mani pārliecināt, ka mums vajadzētu savā dzīvē kaut ko mainīt un tikties arī ar citādiem cilvēkiem. «Es vēlētos, lai icvī būtu mazliet vairāk avantūrisma, Džon,» viņa mēdza nopūsties.
Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju lasījis kādu grāmatu, kas nebūtu bijusi saistīta ar jurisdikciju. Advokāta profesija bija visa mana dzīve. Sāku atskārst, ka sterilā dzīve, pie kādas biju pieradis, bija atņēmusi tai jebkādu radošo dzirksti un ierobežojusi manu redzesloku.
«Jā, saprotu, ko tu ar to gribēji teikt,» es atzinu. Iespējams, ka Tiesas zālē aizvadītie gadi padarījuši mani par nelabojamu skeptiķi. Tajā pašā mirklī, kad vakar ieraudzīju tevi ienākam savā birojā, kaut kur savas būtības dziļumos intuitīvi nojautu, ka tava pārtapšana ir īsta un ka lā varētu būt laba mācībstunda arī man. Iespējams, ka es vienkārši negribēju tam noticēt.»
«Džon, šis ir pats pirmais vakars tavā jaunajā dzīvē. Es vienkārši lūdzu, lai tu par to gudrību un stratēģijām, ar ko icvi tūlīt iepazīstināšu, padomātu dziļāk un pacenstos tās viena mēneša garumā apņēmīgi īstenot. Paraugies uz šim efektīvajām metodēm ar dziļu ticību. Ir kāds iemesls, kāpēc tās ir izdzīvojušas cauri gadsimtiem tās darbojas.»
«Viens mēnesis liekas ilgs laiks.»
«Seši simti septiņdesmit divas stundas darba pašam ar sevi, lai ievērojami pilnīgotu jebkuru pamošanos savā atlikušajā dzīvē, ir visai izdevīgs darījums, vai tev tā neliekas? Investēt pašam sevī tas ir vislabākais, ko tu jebkad varētu darīt. Tas ne tikai uzlabotu tavu dzīvi, bet arī visu to cilvēku dzīvi, kuri atrodas tavā tuvumā.»
«Kā tad tas iespējams?»
«Tu vari patiesi iemīlēt citus tikai tad, kad esi apguvis mākslu mīlēt pats sevi. Tikai tad tu spēsi rast atbalsi otrā, kad vispirms būsi atvēris pats savu sirdi. Kad esi dzīvīgs un nejūties nobīdīts malā, tev ir daudz lielākas iespējas sevi pilnveidot.»
«Un ko man gaidīt notiekam to sešsimt septiņdesmit divu stundu laikā, kas, kopā ņemot, ir viens mēnesis?» es gribēju zināt.
«Tu pieredzēsi pārsteidzošas izmaiņas savā prātā, fiziskajā ķermenī un dvēselē. Tevī būs vairāk enerģijas, entuziasma un iekšējās harmonijas nekā, iespējams, bijis visā tavā līdzšinējā mūžā. Cilvēki sāks runāt, ka tu izskaties jaunāks un laimīgāks. Tavā dzīvē drīz vien atgriezīsies līdzsvara un sakārtotības sajūta. Turklāt tas vēl nebūt nav viss, ko Sivanas mācība tev spējīga sniegt.»