«Paskat tik!»
«Viss, ko tev šovakar stāstīšu, domāts tam, lai pilnveidotu tavu dzīvi, ne tikai personiskā aspektā un profesionāli, bet arī garīgajā ziņā. Mūsdienās Sivanas Lielo Skolotāju mācība ir tikpat aktuāla, kāda tā bija pirms piectūkstoš gadiem. Tā bagātinās ne tikai tavu iekšējo pasauli, bet pavērs arī plašas iespējas laicīgajā dzīvē, padarot jebkuru uzsākto darbu daudz rezultatīvāku. Šī viedā gudrība īstenībā ir visiedarbīgākais spēks, ar kādu man jebkad iznācis sastapties. Tā ir tieša, praktiska un izturējusi gadsimtiem ilgu pārbaudi laikā. Bet svarīgāks par visu ir tas, ka šī mācība noder ikvienam. Bet pirms dalos šajās zināšanās ar tevi, gribu, lai tu man ko apsoli.»
Man jau likās, ka tik viegli tas vis neies. Kā mana māte mēdza teikt pēc pusdienām vienmēr tiek pasniegts rēķins.
«Kad būsi iepazinis Sivanas Lielo Skolotāju mūžseno zināšanu un praktisko paņēmienu iedarbības spēku, kā arī pieredzējis radikālas pārmaiņas savā dzīvē, tev jāuzņemas pienākums šīs zināšanas nodot tālāk citiem, lai viņi spētu pilnīgot arī sevi. Tas ir mans vienīgais lūgums. Piekrītot tu manu misiju atvieglosi.»
To es apsolīju bez šaubīšanās. Un Džūljens ievadīja mani mācībā, ko pats uzskatīja par svētu. Lai arī uzturēšanas laikā pie Sivanas Lielajiem Skolotājiem Džūljens bija apguvis dažādus paņēmienus, Sivanas seno zināšanu pamatā bija septiņi galvenie tikumi, kas nodrošina ceļu uz pašatklāsmi, personisko atbildību un garīgo apgaismību.
Džūljens man pastāstīja, ka jogs Ramans bijis pirmais, kurš pēc vairākiem Sivanā pavadītiem mēnešiem viņu iepazīstinājis ar šiem septiņiem tikumiem. Kādā zvaigžņotā naktī, kad pārējie apmetnē jau gulēja dziļā miegā, Ramans klusi pieklaudzināja pie sava mācekļa namiņa durvīm. Džūljens izdzirda sava labestīgā Lielā Skolotāja balsi, kura sācīja: «Esmu tevi, Džūljen, uzmanīgi vērojis jau ilgāku laiku. Es zinu, ka tu esi godavīrs, kurš patiesi vēlas piepildīt savu dzīvi ar labestību. Kopš brīža, kad še ieradies, tu pieņēmi mūsu tradīcijas kā pats savējās. Tu esi apguvis daudz ko no tā, kas aizpilda mūsu ikdienas dzīvi, un esi nereti pieredzējis šo darbību dziedinošo efektu. Tu esi cienījis mūsu dzīvesveidu. Mūsu ciematā ļaudis ir dzīvojuši šādu mierīgu dzīvi neskaitāmu gadsimtu garumā, bet mūsu mācība ir zināma tikai dažiem izredzētajiem. Tagad pasaulei pienācis laiks uzzināt mūsu apskaidrotās dzīves filozofiju. Šovakar, sākoties tavam trešajam Sivanā pavadītajam mēnesim, es sākšu tevi iepazīstināt ar to, kas ir mūsu mācības pamatu pamats. Ne tikai tevis paša labā, bet gan visu to cilvēku labā, kuri dzīvo tavā pasaulē. Es būšu kopā ar tevi katru dienu, tāpat kā biju kopā ar savu dēlu, kad viņš vēl bija bērns. Diemžēl, pirms dažiem gadiem viņš nomira. Viņa stunda bija situsi, un man nācās ar to samierināties. Es izbaudīju laiku, ko pavadījām kopā, un saglabāju to atmiņā. Tagad dēla vietā man esi tu, un es jūtos pateicīgs, ka viss tas, ko esmu noskaidrojis klusās pārdomās daudzu gadu garumā, turpinās dzīvot tevī.»
Paskatījies uz Džūljenu, ievēroju, ka viņa acis bija aizvērtas. Likās, ka viņš mēģina nokļūt atpakaļ tai teiksmainajā pasaku zemē, kas bija to dāsni apveltījusi ar zināšanām.
«Jogs Ramans man pavēstīja, ka septiņi tikumi jeb principi, kas cilvēka dzīvi bagātina ar iekšēju mieru, prieku un garīgumu, ir ietverti mistiskā līdzībā. Līdzībā, kura veido Sivanas mācības pamatu un kodolu. Ramans lika man aizvērt acis, kā es daru to tagad, sēžot uz grīdas tavā dzīvojamā istabā. Un tad viņš lika man gara acīm iztēloties šādu ainu:
Tusēdi brīnišķa, lekni sazaļojuša dārza vidū. Visapkārt dārzā zied pasakaini skaistas puķes. Visapkārt valda absolūts miers un klusums. Izbaudi šī brīnišķā dārza burvību un pārliecini sevi, ka viss laiks, cik vien pasaulē tā ir, atvēlēts tam, lai baudītu šīs dabas veidotās oāzes jaukumu. Bet, palūkojies visapkārt, tu ieraugi, ka šī burvīgā dārza vidū sešu stāvu augstumā slejas tornis ar bāku. Un tad dārzā valdošo klusumu pēkšņi pārtrauc skaļa eņģu čīkstoņa, veroties vaļā durvīm torņa pirmajā stāvā. Pa tām iznāk deviņas pēdas garš un deviņsimt mārciņas smags japāņu sumo cīkstonis, kurš iesoļo tieši dārza vidū
«Nu jau kļūst labāk,» Džūljens aprauti iesmējās. Japāņu sumo cīkstonis ir gandrīz pilnīgi kails. Viņa vīrišķību sedz tik vien kā šaura metāla stīpa.»
«Kad šis sumo cīkstonis sāk pastaigāties pa dārzu, viņš atrod mirdzošu zelta hronometru, kurn kāds pirms daudziem gadiem tur aizmirsis. Viņš paslīd uz tā un ar milzīgu būkšķi nogāžas zemē. Sumo cīkstonis guļ zemē kluss un nekustīgs, it kā būtu zaudējis samaņu. Tieši tai brīdī, kad tu nodomā, ka viņš jau atvadās no šīs pasaules, cīkstonis pamostas. Iespējams, viņu pamodināja dažu tuvumā ziedošu dzelteno rožu smarža. Atkal sajutis enerģijas uzplūdus, cīkstonis veikli pielec kājās un intuitīvi paraugās pa kreisi. Tas, ko viņš tur ierauga, viņu izbiedē. Cauri krūmiem, kas saauguši pašā dārza malā, viņš pamana garu, līkumotu celiņu, kas klāts ar miljoniem mirdzošu dimantu. Kaut kas liek cīkstonim doties uz šo taku, un, gods kam gods, viņš to arī dara. Šī taka izved viņu uz mūžīgā prieka un svētlaimes ceļa.»