Džūljens piebilda: «No Sivanas Lielajiem Skolotājiem es uzzināju, ka caur cilvēka prātu vidēji dienā iztraucas aptuveni sešdesmit tūkstoš domu. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka deviņdesmit pieci procenti šo domu ir tieši tādas, kādas vēl vakar domāji tu!»
«Vai tu to saki nopietni?»
«Pavisam nopietni. Tā ir īsta notrulināta domāšanas veida tirānija. Tie cilvēki, kuri katru dienu domā vienas un tās pašas domas, turklāt vairumā gadījumu negatīvas, ir aizrāvušies ar sliktiem garīgajiem paradumiem. Tā vietā, lai censtos savā dzīvē saskatīt tikai labo un visas domas virzītu tikai uz to, kā uzlabot dzīvi, viņi sevi padara par pagātnes gūstekņiem. Daži raizējas par izjukušām attiecībām vai finansiāla rakstura problēmām. Ir tādi, kas nespēj atbrīvoties no smagām bērnības atmiņām. Vēl citi nespēj izmest no prāta arī daudz nenozīmīgākas lietas, piemēram to, kā pret viņiem izturējies veikala pārdevējs vai arī nelabvēlīgi noskaņots darba kolēģis. Tie, kuri šādi nodarbina savu prātu, ļauj rūpēm un raizēm mazināt dzīvessparu. Tādējādi viņi bloķē sava prāta neierobežoto spēju veikt apbrīnojamas lietas, ienesot cilvēku dzīvē lo, ko viņi vēlas gan emocionāli, gan fiziski, gan garīgi. Šādi cilvēki nesaprot, ka tieši prāta pārvaldīšana ir dzīves pārvaldīšanas pamatā.»
«Domāšanas veidu nosaka ieradums. Tas ir tik skaidri un saprotami,» Džūljens kaismīgi turpināja. «Vairuma cilvēki vienkārši neizprot to milzīgo spēku, kāds piemīti prātam. Esmu uzzinājis, ka pat visizcilākie domātāji izmanto tikai vienu simto daļu procenta no savām prātaj rezervēm. Sivanas apmetnes Lielie Skolotāji reiz nolēma izpētīt savu mentālo iespēju apslēpto potenciālu. Iegūtie rezultāti bija vienkārši pārsteidzoši. Jogs Ramans regulāru un koncentrētu vingrinājumu rezultātā bija uztrenējis savu prātu tiktāl, ka pēc paša dotas komandas spēja likt sirdij darboties lēnāk. Viņš spēja arī nedēļām ilgi iztikt bez miega. Lai gan šie nebūt nav tādi mērķi, pēc kā būtu jātiecas tev, es tomēr gribētu, lai tu uz savu prātu paraudzltos kā uz vislielāko dabas dāvanu.»
«Vai pastāv tādi vingrinājumi, ko izpildot, iespējams piekļūt šim slēptajām rezervēm? Tā būtu vislielākā kokteiļu vakara sensācija, ja es saviem viesiem spētu j nodemonstrēt sirdsdarbības palēnināšanos,» es jokodamies iestarpināju.
«Šajā jautājumā, tu, Džon, vari būt mierīgs. Iepazīstināšu tevi ar dažiem praktiskiem paņēmieniem, kas tev pierādīs šīs mūžsenās tehnikas iedarbīgumu. Varēsi tos izmantot vēlāk. Bet tagad ir svarīgi, lai tu saprastu, ka prāta meistarība sasniedzama tikai nemitīgos treniņos. Ne vairāk un ne mazāk. Tai brīdī, kad ievelkam plaušās pirmo dzīvinošo gaisa malku, mums visiem tiek nodrošināts pilnīgi vienāds izejmateriāls Tas, kas atšķir panākumiem bagātos vai arī laimīgos cilvēkus no pārējiem, ir veids, kā viņi šo izejmateriālu izmanto un uzlabo. Kad cilvēks velta sevi tam, lai pārveidotu savu iekšējo pasauli, viņa dzīve no ikdienišķas drīz vien pārtop par kaut ko ļoti īpašu.»
Manu Skolotāju ar katru brīdi pārņēma aizvien lielāks satraukums. Runājot par prāta pārvērtībām un to pozitīvo guvumu, ko tādā veidā iespējams sasniegt, viņa acīs bija parādījies savāds mirdzums.
«Zini, Džon, kad viss ir jau pateikts un izdarīts, paliek vairs tikai viena vienīga lieta, pār kuru esam absolūti noteicēji.»
«Mūsu bērni?» es ieteicos, labsirdīgi pasmaidot.
«Nē, mans draugs, mūsu prāts. Mēs nespējam kontrolēt nedz meteoroloģisko laiku, nedz satiksmi, nedz arī apkārtējo cilvēku noskaņojumu. Bet mēs pilnīgi noteikti spējam kontrolēt savu attieksmi pret šādām lietām. Mums visiem piemīt spēja izvēlēties, ko katrā atsevišķā dzīves situācijā domāt. Šī spēja ir daļa no tā, kas padara mūs par cilvēkiem. Zini, viens no pasaules gudrības pašiem vērtīgākajiem dārgakmeņiem, ko esmu atklājis savos ceļojumos pa Austrumu zemēm, ir līdz absurdam vienkāršs.»
Džūljens apklusa, it kā grasītos man tūlīt pasniegt nenovērtējamu dāvanu.
«Un kas tas būtu?»
«Tādi jēdzieni kā «objektīvā realitāte» vai «reālā pasaule» nemaz nepastāv Citiem vārdiem sakot, nav nekāda absolūta. Tādējādi tavs lielākais ienaidnieks īstenībā var būt tavs labākais draugs. Gadījums, kuru viens uztvers kā traģēdiju, citam var pavērt neierobežotas iespējas. Tas, kas īstenībā atšķir dzīvīgus un optimistiski noskaņotus cilvēkus no tiem, kuri nepārtraukti gaužas par dzīvi, ir kā tiek interpretētas un apspēlētas dzīves norises.»
«Džūljen, kā tas iespējams, ka traģēdija patiesībā var arī nebūt traģēdija?»
«Minēšu kādu piemēru. Kad es biju Kalkutā, sastapu kādu skolotāju, vārdā Malika Čanda. Viņa mīlēja savu darbu un izturējās pret saviem skolēniem tā, it kā tie būtu pašas bērni, proti, ar bezgala lielu labestību. Viņas dzīves mūžīgais moto bija šāds: «Apziņa, ka tu uari, ir svarīgāka par tavu intelektuālās attīstības koeficientu.» Savā tuvākajā apkaimē viņu uzskatīja par pašaizliedzīgu cilvēku, kurš nevienu lūgumu neatstāja bez ievērības. Diemžēl, viņas iemīļotā skola, kas pieredzējusi daudzu paaudžu bērnu mazo kāju dipoņu, gāja bojā ugunsgrēka liesmās, ko kādā naktī bija izraisījis ļaunprātīgs dedzinātājs. Šo negadījumu visa apkaime uztvēra kā lielu zaudējumu. Bet, laikam ritot, dusmas nomainīja vienaldzība, un cilvēki samierinājās ar to, ka viņu bērniem turpmāk nāksies iztikt bez skolas.»
«Un kas notika ar Maliku?»
«Viņa bija citāda, mūžīgā optimiste, ja tādas vispār vēl pasaulē atrodamas. Viņa, atšķirībā no pārējiem, saskatīja notikušajā nelaimē jaunu izdevību. Viņa teica bērnu vecākiem, ka jebkurā traģēdijā ir arī savs ieguvums, ja vien cilvēki pacenstos to ieraudzīt. Īstenībā šis gadījums bija kā maskēta dāvana. Līdz pamatiem nodegusī skola bija veca un savu laiku nokalpojusi. Tai tecēja jumts, un tūkstošiem mazu kāju nomīdītā grīda bija bedraina un nelīdzena. Te nu cilvēkiem bija tā ilgi gaidītā izdevība parādīt savu vienotību, lai kopīgiem spēkiem uzbūvētu jaunu un daudz labāku skolu. Tādu, kurā turpmāk varētu mācīties vēl lielāks skaits bērnu. Un tā nu šīs sešdesmit četrus gadus vecās lēdijas iedvesmoti, vietējie iedzīvotāji sasparojās un saziedoja pietiekami daudz līdzekļu, lai uzceltu jaunu skolu. Tādu, kas bija lielisks piemērs tam, kā nelaimi ar prāta spēka palīdzību iespējams pārveidot ieguvumā.»