«Prāts ir lielisks kalpotājs, bet briesmīgs izrīkotājs. Ja tu raugies uz lietām negatīvi, tas noticis tāpēc, ka neesi rūpējies par savu prātu, neesi atradis laiku, lai mācītu tam saskatīt labo. Vinstons Čērčils reiz teicis: «Patiesa lieluma cena ir atbildība par katru savu domu.» Tikai tad tevī sāks darboties tas vibrējošais prāta uzstādījums, kuru vēlies sev iemantot. Ņem vērā, ka prāts ir tieši tāds pats kā visi pārējie muskuļi tavā organismā. Trenē to vai arī tas atrofēsies.»
«Vai gribi teikt, ka, netrenējot prātu, tas novājinās?»
«Jā. Paraudzīsimies uz to no šāda viedokļa. Ja gribi nostiprināt rokas muskuļus, tev tie jātrenē. Ja gribi attīstīt kāju muskuļus, arī tos nepieciešams nodarbināt. Līdzīgā veidā, ja tikai tu patiesi vēlēsies īstenot savā dzīvē lieliskas pārmaiņas, tev līdzēs tavs prāts. Tiklīdz būsi uzzinājis, ka to efektīvi nodarbināt, tas piesaistīs tavai dzīvei to, pēc kā tu tiecies. Ja tu par to pienācīgi parūpēsies, tas tev nodrošinās ideālu veselību. Un, ja vien vēlēsies, tas atgriezīsies savā dabiskajā miera un rimta klusuma Māvoklī. Sivanas Lielajiem Skolotājiem bija kāds ļoti iemīļots teiciens: «Tavas dzīves ierobežojumi ir tikai un vienīgi paša radīti.»
«Nedomāju, ka es to pilnībā izpratu, Džūljen.»
«Apskaidrotajiem domātājiem zināms, ka visu apkārtējo pasauli veido to domas, un ka arī par savas dzīves kvalitāti cilvēkam jāpateicas tikai savu domu bagātībai. Ja vēlies padarīt savu dzīvi harmonisku un jēgpilnu, tev jādomā rimtākas un jēgpilnākas domas.»
«Vai nevari man to piedāvāt ātrāk īstenojamā variantā, Džūljen?»
«Ko tu ar to domā?» Džūljens klusi pavaicāja, ar saulē iedegušajiem pirkstiem glāstot no lieliska auduma darinātā apmetņa malu.
«Viss, ko tu man stāsti, man šķiet ārkārtīgi interesants. Bet man pietrūkst pacietības. Vai nevari izstāstīt man kādus paņēmienus vai tehnikas, ko es, lai kontrolētu savu prātu, varētu izmantot tūlīt un tagad, šajā dzīvojamajā istabā?»
«Ātrie varianti te ir bezspēcīgi. Jebkuras iekšējas pārmaiņas īstenošanai nepieciešams laiks un zināma piepūle. Personības izmaiņu avots ir neatlaidība. Es nesaku, ka radikālu pārmaiņu ieviešanai tavā dzīvē būs nepieciešami gadi. Ja tu zināšanas, ko tev tagad nododu, katru dienu liksi lietā, tad jau pēc mēneša pamanīsi pārsteidzošu rezultātu. Tu iegūsi pieeju savu spēju un iespēju visaugstākajām dimensijām un ietieksies sfērās, kas robežojas ar brīnumaino. Bet, lai šo mērķi sasniegtu, tev nevajadzētu tiekties uz rezultātu. Tā vietā vajadzētu izbaudīt pašpilnveides un personiskās izaugsmes procesu. Vai tā nav likteņa ironija jo mazāk tu sevi noskaņo rezultātam, jo ātrāk tas īstenojas!»
«Kā tas var būt!?»
«Tas ir tāpat kā klasiskajā stāstā par jaunekli, kurš devās projām no mājām, lai mācītos pie kāda no Lielajiem Skolotājiem. Kad viņš sastapa veco un gudro Skolotāju, viņš tam vaicāja: «Cik ilgs laiks paies, līdz es kļūšu tikpat gudrs kā tu?»
Atbilde sekoja nekavējoties. «Pieci gadi.»
«Tas ir ļoti ilgs laiks,» jauneklis atbildēja. «Kā būtu, ja es mācītos divreiz uzcītīgāk?»
«Tādā gadījumā paietu desmit gadi,» atbildēja Skolotājs.
«Veseli desmit gadi? Tas ir pārāk ilgs laiks. Un kā būtu, ja es mācītos caurām dienām un naktīm?»
«Piecpadsmit gadi,» skanēja atbilde.
«Es nesaprotu,» jauneklis sacīja. «Ikreiz, kad es apņemos mērķa sasniegšanā ieguldīt vairāk enerģijas, tu man apgalvo, ka tas aizņems vairāk laika. Kāpēc tā?»
«Atbilde ir pavisam vienkārša. Kad viena no acīm ir vērsta uz mērķi, paša darba paveikšanai tev atliek tikai vairs otra.»
«Trāpīts tieši desmitniekā, mans padomdevēj,» es augstsirdīgi piekāpos. «Izklausās tieši pēc mana dzīvesstāsta.»
«Esi pacietīgs un dzīvo ar domu, ka viss, pēc kā tu alksti, noteikti piepildīsies, ja vien tu tam gatavosies un to gaidīsi.»
«Bet man, Džūljen, nekad mūžā nekas nav iekritis klēpī tāpat vien. Viss, ko esmu ieguvis, panākts neatlaidīgā darbā.»
«Kas gan ir veiksme, mans draugs?» Džūljens pacietīgi atbildēja. «Tā nav nekas vairāk, kā vien gatavības un izdevības apvienojums.»
Tad Džūljens klusi piebilda: «Pirms pāriet pie detalizēta Sivanas Lielo Skolotāju seno zināšanu izklāsta, man tev jāizstāsta vēl pāris nozīmīgu šīs mācības principu būtība. Vispirms vienmēr paturi prātā, ka prāta meistarības pamatā ir prasme koncentrēties.»
«Patiešām?»
«Jā gan. Arī mani šī doma pārsteidza. Bet tā tas patiešām ir. Tu jau esi uzzinājis, ka prāts patiešām spēj paveikt apbrīnojamas lietas. Jau fakts vien, ka tevī rodas kāda vēlme vai sapnis, nozīmē to, ka tev jau ir atbilstošas iespējas to īstenot. Tāda ir viena no universālajām patiesībām, kas zināmas Sivanas Lielajiem Skolotājiem.
Tomēr, lai prātu atbrīvotu, tev vispirms jāiemācās pakļaut to savai gribai un koncentrēties tikai konkrētā brīdī veicamajam darbam. Brīdī, kad tu koncentrējies tam, lai fokusētu prātu viena noteikta mērķa īstenošanai, dzīve tev sniegs neparastas dāvanas.»
«Kāpēc iemācīties koncentrēt prātu uz vienu konkrētu mērķi ir tik ļoti svarīgi?»
«Lai atbildētu uz tavu jautājumu, uzdošu tev kādu mīklu. Pieņemsim, ka pašā ziemas spelgonī esi apmaldījies dziļā mežā. Tu izmisīgi vēlies nenosalt. Bet tavā mugursomā nav nekā cita kā vien vēstule, ko atsūtījis tavs labākais draugs, konserva kārba ar tunča zivs gabaliņiem un neliels palielināmais stikls, kuru tu nēsā līdzi, jo jūtami pasliktinājusies tava redze. Laimīgā kārtā tev izdevies salasīt dažus sausus žagarus iekuram, bet tev, diemžēl, nav līdzi sērkociņu. Kā tu iekursi uguni?»