Apžēliņ! Džūljens atkal bija guvis virsroku. Man nebija ne jausmas, kāda varētu būt pareizā atbilde.
«Es padodos.»
«Tas ir ļoti vienkārši. Ieliec starp sausajiem žagariem vēstuli un novieto virs tās palielināmo stiklu. Saules stari tiks fokusēti tā, ka papīrs dažu sekunžu laikā uzliesmos.»
«Un kādam nolūkam tad nepieciešama konservu kārba ar tunci?»
«Ak tā? To pievienoju tāpēc, lai novērstu tavu uzmanību no acīmredzamā atminējuma,» Džūljens atbildot pasmaidīja. «Bet piemērā ietvertā būtība ir šāda: ar vēstules novietošanu uz sausajiem zariem vien ir par maz. Bet brīdī, kad virs tā tiek novietots palielināmais stikls, ar kura palīdzību izkliedētie saules stari tiek fokusēti uz papīra, tas uzliesmo. Ar prātu viss notiek analoģiski. Kad tā neizmērojamais spēks tiek koncentrēts uz konkrētu un jēgpilnu mērķi, tas tavu personisko potenciālu uzpūš pilnās liesmās, radot fantastisku rezultātu.»
«Kādu tieši?» es vēlējos konkretizēt.
«Uz šo jautājumu atbildēt spēj tikai tu pats. Kas ir tas, pēc kā tu tiecies? Vai tu vēlies būt labāks tēvs saviem bērniem un dzīvot līdzsvarotāku dzīvi, kas sniegtu tev vairāk gandarījuma? Vai arī tu alksti gūt garīgu piepildījumu? Vai varbūt tavai dzīvei pietrūkst līksmības un azartiska avantūrisma? Tev vajadzētu par to padomāt.»
«Kā būtu ar mūžīgu laimi?»
«Nu jā. Visu vai neko,» viņš iesmējās. «Neiesi jau apmierināties ar mazumiņu. Nu ko, vari iegūt arī to.»
«Kādā veidā?»
«Sivanas Lielajiem skolotājiem jau piectūkstoš gadus zināms laimes noslēpums. Veiksmīgi, ka viņi to uzticēja arī man. Vai tu gribi to dzirdēt?»
Nē, es domāju, ka tagad laiks pārtraukumam, iešu Izlīmēt garāžā tapetes.»
«Kā?»
«Protams, ka es gribu dzirdēt mūžīgās laimes noslēpumu. Vai tad tieši pēc tā galu galā netiecas ikviens no mums?»
«Tas tiesa. Paklau … vai drīkstu palūgt vēl vienu tasi tējas?»
«Beidz nu runāt aplinkus. Ķeries pie lietas.»
«Nu labi. Laimes noslēpums ir pavisam vienkāršs: noskaidro, ko tu patiešām vēlies darīt, un tad novirzi visu savu enerģiju tieši uz to. Ja papētīsi pasaulē vislaimīgāko, visveselīgāko un visgandarltāko cilvēku dzīvi, redzēsi, ka ikviens no tiem ir atradis savas dzīves aizraušanos un tad visu savu laiku veltījis tās īstenošanai. Šāds dzīves aicinājums gandrīz vienmēr kaut kādā veidā dara labu arī citiem cilvēkiem. Tiklīdz tu savu garīgo spēku un enerģiju koncentrē uz to, kas tev patīk, tavā dzīvē ienāk pārpilnība, un visas tavas vēlmes īstenojas viegli un eleganti.»
«Tātad vajag tikai vienkārši izdomāt, kas tev patīk, un tad to darīt?»
«Ja vien tavs nodoms ir atzīstams,» Džūljens piemetināja.
«Kas ar to domāts «atzīstams»?»
«Kā jau es teicu, Džon, tavam nodomam ir jābūt tādam, kurš tā vai citādi spēj pilnveidot citu cilvēku dzīvi vai ari tai kalpot. Viktors Frenkls to izteicis daudz precīzākier vārdiem, nekā to spēju es: «Veiksmi, tāpat kā laimi, nav iespējams izvirzīt par pašmērķi. Uz to var tikai tiekties. Un tas ir tikai kā cilvēka neapzināta tiekšanās uz tādu mērķi, kas lielāks par pašu.» Tiklīdz būsi noskaidrojis, kas tev dzīvē darāms, tava pasaule iegūs jaunu dzīvību, Ik rītu tu pamodīsies, milzīgas enerģijas un entuziasma pārpilns. Visas tavas domas būs koncentrētas uz vienu: konkrētu mērķi. Tev neatliks laika nevajadzīgām lietām. Tāpēc nevajadzētu savu garīgo spēku tērēt maznozīmīgām domām. Tevī automātiski izzudīs paradums domāt par rūpēm un raizēm, un līdz ar to tavs prāts sāks darboties daudz efektīvāk un produktīvāk. Lūk, kas ir interesanti tevi pārņems iekšējas harmonijas sajūta. Tu jutīsies tā, it kā kāds tev palīdzētu realizēt tavu misiju dzīvē. Tā ir brīnišķīga : sajūta. Es to ļoti mīlu,» Džūljens līksmi piebilda.
«Cik aizraujoši! Man personiski patīk tā vieta, kur stāstīji par pamošanos labā garastāvoklī. Tev, Džūljen, varu godīgi pateikt, ka visbiežāk nepavisam negribas celties, bet gan pastaipīties gultas pēļos. Tas būtu daudz patīkamāk nekā iekļauties satiksmē, tikties ar sadusmotiem klientiem, mēroties spēkiem ar agresīvi noskaņotiem oponentiem un nonākt negatīvu emociju straumē. Pēc tā v isa jūtos galīgi zaudējis spēkus.»
«Vai tu zini, kāpēc lielākā daļa cilvēku ilgi guļ?»
«Kāpēc gan?»
«Tāpēc, ka īstenībā viņiem nav nekā cita ko darīt. Visiem tiem, kuri mostas līdz ar sauli, ir kaut kas kopīgs.»
«Trakums vai?»
«Ļoti smieklīgi… Nē, viņiem visiem ir kāds mērķis, kas aktivizē viņu slēpto, iekšējo potenciālu. Viņiem liek darboties pašu izvēlētas prioritātes, bet tā nav neveselīga apsēstība. Tas ir kaut kas tāds, kas neprasa tik lielu piepūli un ir pret cilvēku saudzīgāks. Pie nosacījuma, ka savu dzīvē izvēlēto darbu tie veic ar entuziasmu un mīlestību. Šādi cilvēki izdzīvo ikvienu strādāšanas brīdi. To nedalīta uzmanība pilnīgi un absolūti pievērsta tikai lajā brīdī konkrēti veicamajam uzdevumam. Tāpēc šādā situācijā nemēdz būt nekādas enerģijas noplūdes. Šāda lipa cilvēkiem piemīt viselastīgākais skatījums uz dzīvi un visneiedomājamākā vitalitāte, salīdzinot ar visiem pārējiem, kurus nācies sastapt.»
«Enerģijas noplūde, tu saki? Tas jau izklausās pēc Neivage sludinātās mācības, Džūljen. Varu derēt, ka Hārvarda universitātes Juridiskajā fakultātē šādas gudrības tev neviens nemācīja.»
«Tiesa gan. Šīs koncepcijas pirmatklājēji bija Sivanas Lielie Skolotāji. Lai gan tās pastāvēšanas vēsture mērojam gadu simtos, tās piemērotība mūsdienu dzīves apstākjier ir tikpat atbilstoša kā laikā, kad tā tika izstrādāta. Pārāk daudzu cilvēku prātus nodarbina nebeidzamu un gluž lieku rūpju slogs. Tas izsūc viņu dabisko vitalitāti un enerģiju. Vai esi kādreiz uzmetis aci velosipēda riepas kamerai?»