Neraugoties uz savu lielo aizņemtību, viņš vienmēr apvaicājās par Dženiju, sievieti, kuru es vēl aizvien dēvēju par «savu līgavu», lai gan salaulājāmies jau tad, kad Hārvardā vēl nemaz nebiju iestājies. Uzzinājis no otra praktikanta, ka man radušās finansiālas grūtības, Džūljens parūpējās par to, lai es saņemtu dāsnu stipendiju. Nav noliedzams, ka viņš spēja sacensties ar vislabākajiem no tiem, kā arī tas, ka viņam gāja pie sirds visai mežonīgas izpriecas, bet viņš tomēr nekad nepiemirsa parūpēties par saviem draugiem. Problēma bija tā, ka Džūljens bija darbu gluži vai apsēsts.
Dažus pirmos gadus viņš savas garās darba stundas attaisnoja, aizbildinoties, ka tā rīkojas «firmas interesēs». Nākamā gada ziemā viņš noteikti paņemšot mēnesi garu atvaļinājumu, ko pavadīšot Kaimanu salās. Tomēr, laikam ritot, Džūljena kā veiksmīga advokāta reputācija nostiprinājās aizvien vairāk, un darba apjoms turpināja paplašināties. Izskatāmo lietu skaits palielinājās, un tās guva aizvien lielāku ievērību, tāpēc Džūljens, nekad nespējot atteikties no sev mestā izaicinājuma, turpināja strādāt arvien vairāk un vairāk. Retajos atpūtas brīžos viņš atzinās, ka tagad spējot miegā aizvadīt vien pāris stundu, lai nepamostos ar vainas sajūtu, ka šis laiks nav ziedots lietas materiālu izskatīšanai. Man drīz vien kļuva skaidrs, ka viņu pārņēmušas alkas gūt aizvien lielāku prestižu, slavu un naudu.
Džūljens, kā jau bija sagaidāms, guva milzīgus panākumus. Viņam bija viss, pēc kā tiecās lielākā daļa cilvēku izcila profesionāļa reputācija, viņa ienākumi bija mērojami ar septiņciparu skaitli, bija krāšņa savrupmāja slavenību apdzīvotā rajonā, privāta lidmašīna, vasaras bungalo kādā Dienvidjūru salā un paša visaugstāk vērtētais ieguvums mirdzoši sarkans Ferrari, kas dižojās uz piebraucamā ceļa pie mājas.
Es tomēr zināju, ka viss nebūt nebija tik idilliski, kā likās pirmajā acu uzmetienā. Satraucošu nolemtības auru pamanīju ne jau tāpēc, ka spētu sajust ko vairāk par saviem kolēģiem advokātu birojā, bet gan tā vienkāršā iemesla dēļ, ka lielāko daļu sava laika pavadīju kopā ar Džūljenu. Mēs visu laiku kopā strādājām. Likās, ka uzņemtais temps nekad nekļūs lēnāks. Kad viena lieta bija pabeigta, pamalē jau brieda nākamā, turklāt aizvien lielāka par iepriekšējo. Veiktais sagatavošanās darbs Džūljenam vienmēr likās nepietiekams. Un, ja nu tiesnesis uzdotu tādu vai citādu jautājumu! Dievs, pasargi! Un, ja nu mūsu veiktā izmeklēšana nebūtu novesta līdz pilnībai? Un, ja nu Džūljens pārpildītā tiesas zālē tiktu nepatīkami pārsteigts kā briedis, kuru negaidīti izgaismojušas automašīnas starmešu gaismas? Tā nu mēs darbā nodzinām sevi līdz pilnīgam spēku izsīkumam, un šajā virpulī tiku ierauts arī es. Tur nu mēs bijām. Divi pulksteņa vergi, raujoties melnās miesās kāda stikla un tērauda debesskrāpja sešdesmit ceturtajā stāvā, kamēr vairākums normāli domājošu cilvēku atradās mājās kopā ar savām ģimenēm. Mums, iluzoru panākumu apstulbinātiem, likās, ka visa pasaule ir pie mūsu kājām.
Jo vairāk laika es pavadīju kopā ar Džūljenu, jo vairāk pratu, ka viņš sevi tīši pazudina. Gandrīz vai radās iespaids, ka viņš tīši izaicina nāvi. Viņam nekad nebija gana. Nonāca līdz tam, ka izjuka viņa laulības dzīve. Viņš vairs nesarunājās pat ar savu tēvu, un lai gan materiālajā ziņā viņam piederēja viss, ko vien cilvēks var vēlēties, viņš vēl aizvien nebija atradis to, ko meklēja.
Piecdesmit triju gadu vecumā Džūljens izskatījās tā, it kā viņam jau tuvotos astoņdesmit. Rievu izvagotajā sejā bija lasāms tik vien kā slavas vainagots vispārējs skatījums uz dzīvi ar pārliecību «Iztiksim bez cietuma restēm!», bet pārsvarā viņa nesabalansētā dzīvesveida milzīgā spriedze. Pusdienas, kas izsmalcinātos franču restorānos ieilga līdz vēlai naktij, Kubas cigāru kūpināšana un konjaka glāžu tukšošana bija novedušas pie pārmērīga svara pieauguma. Džūljens nemitīgi žēlojās par sliktu pašsajūtu un nogurumu. Viņš bija zaudējis humora izjūtu un, likās, pat spēju smieties. Man personiski likās, ka viņš bija zaudējis jebkādu dzīves jēgu.
Bet visskumjākais bija tas, ka viņš vairs nespēja asi reaģēt arī uz to, kas notika tiesas zālē. Ja agrāk viņš mēdza klātesošos apžilbināt ar daiļrunīgu un apžilbinošu noslēguma runu, tad tagad Džūljens stundām ilgi runāja riņķī apkārt, atsaukdamies uz nesaprotamām un neskaidrām lietām, kam bija maza vai arī nekāda saistība ar iztiesājamo lietu. Ja kādreiz senāk viņš apsūdzības iebildēm pretī bija cēlis pārliecinošus pretargumentus, tad tagad viņa vārdos skanēja kodīgs sarkasms, kas nopietni pārbaudīja pat to tiesnešu pacietību, kuri agrāk viņu bija uzskatījuši par jurisprudences ģēniju. īsi sakot, Džūljena dedzīgā aizrautība bija sākusi apdzist.
Uz pāragrām beigām viņu grūda ne jau tikai neprātīgā dzīves tempa raisītā spriedze. Es nojautu, ka cēlonis meklējams daudz dziļāk. Liekas, ka tas sakņojās garīgajā plānā. Džūljens gandrīz katru dienu mēdza sacīt, ka darbā vairs nejūtot nekādu azartu un viņu apņemot tukšums. Džūljens sacīja, ka savas advokāta karjeras pirmsākumos esot jurisprudenci patiesi mīlējis, kaut arī sākotnēji viņu šajā jomā ievirzīja tikai ģimenes intereses. Jurisprudences sarežģītība un intelektuālais izaicinājums bija viņu savaldzinājis un rosinājis aktīvi darboties. Tās spēja īstenot sociālās pārmaiņas bija sniegusi Džūljenam iedvesmu un motivāciju. Tolaik viņš bija kas vairāk nekā tikai bagātas ģimenes atvase no Konektikutas. Viņš patiesi iedomājās sevi esam par labo spēku atbalstītāju, instrumentu, ar kura palīdzību pilnveidot sabiedrību, kurš varētu savas iedzimtās spējas likt lietā, palīdzot citiem. Šāda pārliecība piešķīra dzīvei jēgu, ļāva nospraust mērķi un deva cerības.