Tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka atmiņās par pagātni viņš gremdēties nevēlējās.
«Džon, es gribētu turpināt tev izskaidrot joga Raman stāstītās līdzības pārējos elementus, bet, pirms to daru, man jāiegūst zināma pārliecība. Esmu jau iepazīstinājis tevi ar vairākām ļoti iedarbīgām tehnikām personiskā izaugsmes veicināšanai. Šīs tehnikas, ja tās praktizē regulāri, spēj darīt brīnumu lietas. Es atklāšu tev šovakar savu sirdi, jo tāds ir mans pienākums. Es tikai gribu justies pārliecināts, ka tu pilnībā apzinies, cik svarīgi ir tas, lai tu, savukārt, nodotu šīs zināšanas tālāk tiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Mēs dzīvojam ļoti saspringtā laikmetā. Pasaulē valda negācijas, un daudzi cilvēki zaudējuši pamatu zem kājām. Kā kuģis, kas zaudējis vadību. Tās ir paguruma māktas dvēseles, kuras tiecas ieraudzīt bāku, lai izvairītos no bojāejas, bangām triecoties pret klinšaino krastu. Tev nāksies uzņemties kapteiņa lomu. Man jābūt pārliecinātam, ka nogādāsi Sivanas Lielo Skolotāju mācību tiem, kuriem tā vajadzīga.» Pēc īsa pārdomu brīža Džūljenam godīgi apsolīju, ka izpildīšu man uzticēto uzdevumu. Tad viņš kaismīgi turpināja: «Šīs mācības lieliskums slēpjas apstāklī, ka, cenšoties uzlabot citu cilvēku dzīvi, arī tava paša dzīve pacelsies nepieredzētos augstumos. Šī atziņa balstās uz senās mācības paradigmu par īpašu dzīvi.»
«Esmu pati uzmanība.»
«Būtībā Sivanas Lielo Skolotāju dzīvi noteica pavisam vienkāršs likums: Tas, kurš visvairāk kalpo citiem, visvairāk arī iegūst. Protams, emocionālajā, fiziskajā, garīgajā un dvēseliskajā līmenī. Tāds ir ceļš uz dvēseles mieru un sevis ārējo pilnveidošanu.»
Es reiz kaut kur lasīju, ka cilvēki, kuri pētī savus līdzcilvēkus, ir gudri, bet tie, kuri pētī sevi, top apskaidroti, Te nu es laikam pirmo reizi mūžā biju sastapis cilvēku, kurš patiešām bija iepazinis savu iekšējo Es līdz galam. Tērpies savā askētiskajā un vienkāršajā tērpā ar jaunajam Budam raksturīgu vieglu smaidu izteiksmīgajos vaibstos, Džūljens Mentls, liekas, to visu bija iemantojis ideālu veselību, laimi un pāri malām plūstošu savas dzīves misijas izjūtu Visuma kaleidoskopā. Tomēr viņam nekas nepiederēja.
«Nu mēs esam nokļuvuši līdz tornim ar bāku,» Džūljens sacīja, loģiski pāriedams pie mūžsenās mācības nākamā punkta.
«Interesanti, kā šis tornis iekļausies joga Ramana līdzībā?»
«Mēģināšu paskaidrot,» viņš atteica, vairāk atgādinot erudītu augstskolas profesoru, nekā mūku, kurš reiz bijis advokāts, kas vēlāk atteicies no personiskās dzīves. «Tagad tu esi uzzinājis, ka prāts ir kā kupli sazēlis dārzs, un, lai tas varētu zaļot arī turpmāk, to ik dienas nepieciešams rūpīgi kopt. Nekad neatļauj tajā kā nezālēm ieviesties netīrām domām un neglītai rīcībai. Sargā ieeju savā prātā, veido to veselīgu un stipru, tad, ja vien to ļausi, prāts tavā dzīvē paveiks apbrīnojamas lietas.»
«Tu atceries, ka dārza vidū atradās milzīgs tornis ar bāku. Šis simbols tev atgādinās kādu citu senu apskaidrotas dzīves principu, kurš skan šādi: Dzīves mērķis ir mērķtiecīga dzīve.»Tie, kuri patiesi ir apskaidroti, zina, ko vēlas no dzīves. Gan emocionāli un materiāli, gan fiziski un garīgi. Skaidri definētas prioritātes un mērķi ikvienam tavas dzīves aspektam ir salīdzināmi ar lomu, kāda piederas tornim ar bāku, vadot un sniedzot patvērumu, kad dzīves bangas kļūst pārāk nevaldāmas. Zini, Džon, tiklīdz cilvēks ir skaidri nospraudis sev mērķi, uz ko virzīties, viņš kļūst spējīgs radikāli pārveidot savu dzīvi. Bet, ja cilvēks nemaz nezina, uz kurieni virzīties, kā viņš uzzinās, ka ir jau sasniedzis mērķi?»
Džūljens kopā ar mani atgriezās laikā, kad bija pārrunājis šo mūžsenās mācības principu ar jogu Ramanu. Viņš atsauca atmiņā Lielā skolotāja vārdus. «Dzīve ir tāda savāda lieta,» jogs Ramans bija piezīmējis. «Varētu domāt, ka, jo mazāk cilvēks strādā, jc lielākai vajadzētu būt iespējai pieredzēt laimi. Lai gan laimes īstenais avots ietverams vārdā «sasniegums». Noturīgu un ilglaicīgu laimi sniedz nemitīgs darbs, kurš virzīts uz savu mērķu sasniegšanu, un nelokāma virzīšanās uz priekšu, īstenojot savas dzīves misiju. Tagad esmu tev atklājis noslēpumu, kā uzpūst pilnās liesmās to uguni, kas kvēlo ikvienā no mums. Es saprotu, tas izklausās nedaudz smieklīgi, ka nākas atstāt mūsu uz panākumiem orientēto sabiedrību tūkstošiem jūdžu aiz muguras un aprunāties ar saujiņu noslēpumainu Lielo Skolotāju Himalaju kalnu augstumos, tikai tādēļ, lai uzzinātu, ka vēl viens mūžīgās laimes noslēpums rodams sasniegumos. Bet tā nu tas ir.»
«Vai Lielie Skolotāji būtu darbaholiķi?» es rotaļīgi iestarpināju.
«Nē, gluži pretēji. Jāatzīst, lai gan Lielie Skolotāji bija ļoti produktīvi ļaudis, viņu darbošanās nekad nebija drudžaini fanātiska. Nē, tā drīzāk bija ļoti rimta un koncentrēta, ar dzenbudisma iezīmēm.»
«Kā tā?»
«Visam, ko viņi darīja, bija noteikts mērķis. Lai gan viņi atradās tālu no pasaulīgās dzīves un piekopa garīgi piesātinātu dzīvesveidu, tiem arī praktiski viss veicās. Daži vadīja savas dienas, sacerot filozofiskus traktātus, citi sacerēja brīnišķīgu, bagātīgi niansētu dzeju, kas meta izaicinājumu to intelektam un atjaunoja to radošās spējas. Bet vēl citi pavadīja laiku, nodevušies klusām pārdomām. Tie atgādināju senas, lotosa pozā nosēdinātas apskaidroto statujas. Sivanas Lielie Skolotāji netērēja savu laiku velti. Viņu kolektīvā apziņa pauda, ka to dzīvei ir konkrēts uzdevums un ka viņu pienākums ir šo uzdevumu izpildīt.»
Lūk, ko jogs Ramans toreiz man teica: «Šeit, Sivanas apmetnē, kur laiks ir šķietami apstājies, tevi varētu interesēt, ko nelielai grupiņai vienkāršu mūku, kuriem ne kas nepieder, vajadzētu sasniegt vai arī cerēt sasniegt. Bet sasniegumam nebūt nav jābūt tikai un vienīgi materiālas dabas. Mani mērķi ir iegūt dvēseles mieru, apskaidrību un sevi pilnveidot. Ja līdz mūža beigām man šos mērķus īstenot neizdosies, esmu pārliecināts, ka tā arī nomiršu: neapmierināts un neguvis piepildījumu.»