«Netālu no tās vietas, kur sēdējām, auga milzīgs zols. Jogs Ramans izņēma no ziedu vijas, kuru parasti nēsāja apliktu ap kaklu, vienu rozi un piestiprināja to pie koka stumbra. Tad viņš no lielās mugursomas, savas pastāvīgās pavadones klejojumos pa kalnu takām, pa kādu mēs arī tobrīd gājām, izņēma trīs priekšmetus. Pirmais no tiem bija viņa iemīļotais loks, izgatavots no brīnišķīgi smaržojoša, trausla, bet izturīga sandalkoka; Otrs priekšmets bija bulta, bet trešais bija kabatlakatiņš lilijas zieda baltumā. Tik koši balts, kādu mēdzu nēsāt savu dārgo uzvalku krūšu kabatiņā, lai atstātu iespaidu uz tiesnešiem un zvērinātajiem,» Džūljens kā atvainodamies paskaidroja.
Tad jogs Ramans palūdza Džūljenu ar kabatlakatiņu aizsiet sev acis.
«Cik tālu es atrodos no rozes?» jogs Ramans pavaicāja savam māceklim.
«Kādas simt pēdas,» Džūljens minēja.
«Vai esi kādreiz vērojis mani praktizējamies senlaicīgajā loka šaušanā?» jogs Ramans turpināja Džūljenu izvaicāt, visā pilnībā jau iepriekš apzinādamies, kāda būs atbilde.
«Esmu redzējis jūs trāpām pašā mērķa centrā no trīssimt pēdu attāluma un neatceros gadījumu, kad jūs būtu kļūdījies, šaujot no šāda attāluma,» Džūljens godbijīgi atbildēja.
Un tad, ar aizsietām acīm, ieņēmis stingru stāju, jogs Ramans no visa spēka uzvilka loku un, notēmējis tieši uz rozi, ko bija piespraudis pie ozola stumbra, izšāva bultu. Bulta ar dobju būkšķi atsitās pret koka mizu, diezgan tālu no mērķa.
«Man likās, ka jūs gatavojāties nodemonstrēt ko vairāk no savām maģiskajām spējām, jog Raman. Kas notika?»
«Mēs esam ieradušies šajā nomaļajā vietā ar vienu vienīgu nolūku. Esmu nolēmis tev atklāt visas pasaulīgās esības. Šodien demonstrētais domāts tam, lai vēlreiz uzsvērtu, cik svarīgi ir precīzi noteikt savā dzīvē mērķus un zināt, kurp ved tavs izvēlētais ceļš. Tas, ko tu redzēji, vēlreiz apstiprina būtiski svarīgu principu visiem tiem, kuri tiecas īstenot savas dzīves mērķus, proti, tu nekad netrāpīsi mērķī, ja nespēsi to saskatīt. Cilvēki nodzīvo visu savu mūžu, sapņodami par laimi, cenšoties just aizvien vairāk dzīvesprieka un daudzkārt pilnībā ļaujoties kaislībām. Tomēr viņi nespēj apjaust, cik svarīgi ir ziedot kaut vai desmit minūtes mēnesī tam, lai uzrakstītu savus mērķus uz papīra un nopietni padomātu par savas dzīves jēgu, par savu dharmu. Mērķu izvirzīšana paceļ cilvēku dzīvi jaunā pakāpē. Tā kļūst bagātāka, patīkamāka un pārpilna burvīga valdzinājuma.»
«Redzi, Džon, mūsu senču atstātās mūžsenās zināšanas māca, ka skaidri noformulēti mērķi tam, ko vēlamies sasniegt dvēseliskajā, fiziskajā un garīgajā sfērā, ir ārkārtīgi svarīgi to turpmākajai īstenošanai. Tajā pasaulē, kurai tu piederi, cilvēki izvirza sev materiāla un finansiāla raksi ura mērķus. Ja tas ir tavu vērtību mērs, tur nav nekā nosodāma. Tomēr, lai sevi pilnveidotu un rastu iekšēju apskaidrību, tev nepieciešams mērķu uzstādījums arī citās dzīves jomās. Vai tu jutīsies pārsteigts, uzzinot, ka man ir ļoti skaidri noteikti mērķi, kā gūt dvēseles mieru, pēc kā alkstu, enerģiju, ko vēlos iemantot katrai dienai, un mīlestību, ko dāvāju visiem tiem, kas atrodas manā tuvumā? Mērķu uzstādījums nebūt nav domāts tikai tādiem izciliem advokātiem, kā tu, kuri dzīvo savu pasaulīgo dzīvi tik daudzu materiālas dabas vilinājumu ielenkumā. Ikvienam, kurš vēlas pilnveidot savu iekšējo Es un ārējo eksistenci, Vajadzētu paņemt papīra lapu un sākt uz tās pierakstīt savas dzīves mērķus. Tiklīdz tas ir izdarīts, sāk darboties Dabas spēki, lai šos sapņus vērstu īstenībā.»
Tas, ko dzirdēju, mani fascinēja. Kad spēlēju vidusskolas futbola komandā, treneris pastāvīgi runāja par to, cik svarīgi ir apzināties, ko mēs no katras spēles gaidām. «Apzinies savu mērķi!» Tāds bija viņa personiskais kredo, un mūsu komandai pat sapņos nerādījās, ka varētu iesoļot laukumā bez konkrēta spēles plāna, kam vajadzēja mums nodrošināt uzvaru. Nevarēju saprast, kāpēc, kļūstot pieaugušam, nekad nebiju papūlējies sastādīt spēles plānu arī pats savai dzīvei. Laikam jau Džūljena sacītajā un joga Ramana dzīves filozofijā patiešām slēpās sava daļa taisnības.
«Kas tad tajā papīra lapiņas paņemšanā un savu mērķu uzrakstīšanā ir tik īpašs? Kas no tik vienkāršas darbības mainās?» es gribēju zināt.
Džūljens izskatījās apmierināts. «Tava acīmredzamā ieinteresētība mani iedvesmc, Džon. Entuziasms ir viens no panākumiem bagātas dzīves priekšnoteikumiem, un man prieks, ka tu savējo esi pilnā mērā saglabājis. Agrāk rs tev mācīju, ka cilvēks dienā vidēji izlaiž prātam cauri apmēram sešdesmit tūkstošus domu. Uzrakstot savus Veicamos darbus un mērķus uz papīra, tu tādā veidā dari zināmu savai apziņai, ka šīs uz papīra izliktās domas ir daudzkārt svarīgākas par atlikušajām piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņdesmit deviņām. Tad tavs prāts gluži kā vadāmā raķete sāk meklēt visas iespējas, ka savus uzstādītos mērķus īstenot. Īstenībā tas patiešām li absolūti zinātnisks process. Diemžēl, lielākajai daļai i ilvēku par to nav ne mazākās jausmas.»
«Dažiem mūsu partneriem mērķu uzstādīšana padodas sevišķi labi. Ja tā padomā, tad tie ir finansiāli visnodrošinātākie cilvēki, kādus es pazīstu. Bet nedomāju, ka tie ir arī vislīdzsvarotākie un iekšēji visharmoniskākie,» es piebildu.