«Sākumā arī man bija problēmas, arī es nespēju izprast, ko īsti nozīmē pašpilnveidošanās. Galu galā es taču biju Hārvardā mācījies veikls un apsviedīgs juridisku kalambūru meistars, kuram nebija laika noņemties ar kaut kādām tur Jaunā Laikmeta teorijām, kuras man cenšas uztiept, manuprāt, slikti frizēti cilvēki, kuri mēdz klaiņot pa lidostām. Man nebija taisnība. Tieši šāda prāta aprobežotība nebija ļāvusi man visus šos gadus aizdomāties par savu dzīvi. Jo vairāk es ieklausījos joga Ramana mācībā un jo vairāk aizdomājos par savā līdzšinējā dzīvē izjustajām sāpēm un ciešanām, jo vairāk man šī kaizen filozofija, kas vērsta uz nemitīgu un ilgstošu prāta, ķermeņa un dvēseles pilnveidošanu, uzsākot savas dzīves pārveidošanu, iepatikās,» Džūljens apgalvoja.
«Kāpēc man pēdējā laikā nākas tik daudz dzirdēt par tādiem jēdzieniem kā «prāts» «dvēsele» un «fiziskais ķermenis»? Liekas, es nespēju paspert ne soli, kad kāds jau atkal nesāktu par to runāt.»
«Tā ir tavu cilvēcisko spēju trīsvienība. Tērēt tikai prātu vien, nepievēršot uzmanību savam fiziskajam stāvoklim, nozīmē gūt tikai daļēju uzvaru. Savukārt, prāta un ķermeņa attīstīšana līdz pilnībai, ja trūkst dvēseles kopšanas, atstāj cilvēcīguma trauku tukšu un nepiepildītu. Bet, veltot visus spēkus tam, lai atbrīvotu visu triju cilvēciskā aspekta potenciālu, tev laimēsies izbaudīt to dievišķo ekstāzi, kādu sniedz apskaidrība.»
«Zini, draugs, es sāku izjust aizvien lielāku ieinteresētību.»
«Kas attiecas uz jautājumu, «ar ko sākt,» apsolu, ka nedaudz vēlāk iepazīstināšu tevi ar vairākām mūžsenām, bet aizvien vēl iedarbīgām tehnikām. Bet pirms tam man ar tevi vēl jādalās praktiskās zināšanās. Nogulies tā, lai varētu pumpēties.»
«Tā tik vēl trūka! Džūljens ir pārņēmis arī armijas seržanta tradīcijas,» klusībā nodomāju. Bet, ziņkāres mākts un vēlēdamies sevis pārveidošanas kausu iztukšot līdz galam, es padevos.
«Nu un tagad pumpējies, cik pietiek spēka! Nepārtrauc, līdz rodas sajūta, ka esi pilnīgi izsmēlis spēkus.»
Šis vingrinājums mani pamatīgi nokausēja. Ar savām divsimt piecpadsmit mārciņām nebiju radis darīt ko vairāk, kā vien aizvest bērnus uz tuvāko Makdonaldu j vai arī paniekoties ar saviem biznesa partneriem golfa laukumā. Pirmie piecpadsmit uzrāvieni bija visīstākā agonija. Vakara sutīgajai tveicei vēl palielinot mocības, es sāku pamatīgi svīst. Tomēr es biju apņēmies neizrādīt savu vājumu un turpināju pumpēties, līdz nodevīgās rokas mani pievīla. Es padevos.
«Viss, Džūljen. Tas mani nogalinās. Ko tu ar to gribi pierādīt?»
«Vai esi pārliecināts, ka patiešām nespēj vairāk uzpumpēties?»
«Pilnīgi pārliecināts. Paklau, ļauj man atpūsties. Vienīgā mācība, kādu esmu guvis, ir tā, ka tagad zinu, kā iespējams izraisīt sirdslēkmi.»
«Uzpumpējies vēl desmit reizes! Tad varēsi atpūsties.» Džūljens nokomandēja.
«Tu joko vai?»
Bet Džūljens manī neklausījās. Viens! Divi! Trīs! Četri! Pieci! Un tad beidzot desmit. Gulēju uz grīdas absolūti bez spēka.
«Tonakt, kad kopā ar jogu Ramanu bijām devušies kalnos, kur viņš man pastāstīja šo līdzību, es apguvu tieši tādu pašu pieredzi kā tu,» Džūljens paskaidroja. «Viņš man sacīja, ka sāpes ir izcils skolotājs.»
«Ko gan cilvēks var iemācīties, apgūstot šādu pieredzi?» es jautāju, cīnīdamies pēc elpas.
«Jogs Ramans un visi Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja, ka visvairāk cilvēks aug un attīstās, pārkāpjot Neizzinātā robežu.»
«Nu labi. Bet kāds tam visam sakars ar to, ka tu man liki pumpēties?
«Pēc divdesmit trim uzrāvieniem tu jau apgalvoji, ka vairāk nespējot. Tu teici, ka tā esot tavu iespēju galējā robeža. Kad es tev tomēr liku turpināt, tu izdarīji vēl desmit uzrāvienus. Tevī atradās apslēptas spēka rezerves, un, kad tās gribēji likt lietā, tu tās arī atradi un izmantoji. Jogs Ramans pavēstīja man, savam māceklim, vienu absolūtu patiesību: Vienīgais, kassavažo tavu dzīvi, esi tu pats. Kad tu uzdrīksties izlauzties ārpus ierastā komforta rāmjiem, ietiecoties Nezināmajā, tavs iekšējais apslēptai potenciāls sāk atbrīvoties. Tas, lūk, ir pirmais solis ceļā uz sevis pilnveidošanu un visu savas dzīves pārējo as pektu bagātināšanu. Darot ko tādu, kas sniedzas pāri cilvēcisko spēju robežām, tā, kā to pirms brīža darīji tu, tiek atbrīvotas prāta un fiziskā spēka rezerves, par kuru pastāvēšanu tev līdz šim nebija ne mazākās jausmas.»
«Cik fascinējoši,» klusībā nodomāju. Man ienāca prātā, ka es nesen kādā grāmatā biju izlasījis, ka vidēji cilvēks izmanto tikai niecīgu daļu savu spēju un talantu. Ko gan visu cilvēks iespētu paveikt, ja lietotu arī visas apslēptās spēka rezerves?
Džūljens atkal bija «savā elementā».
«Kaizen nepieciešams praktizēt, piespiežot sevi aktīvi rīkoties katru dienu. Lai pilnveidotu prātu un fizisko ķermeni, ir smagi jāstrādā. Nedrīkst aizmirst arī dvēseli. Ir jādara tieši tas, no kā tu baidies. Sāc dzīvot pa īstam, ļaujot vaļu entuziasmam un neierobežotam dzīvespriekam. Vēro saullēktu. Izbaudi deju spēcīgā lietusgāzē. Esi tāds, kāds vēlies būt savos sapņos. Dari to, ko vienmēr esi vēlējies darīt, bet neesi uzdrīkstējies, jo esi sev maldīgi iestāstījis, ka esi par jaunu, par vecu, par bagātu vai par nabagu. Esi gatavs pilnvērtīgai un pulsējošai dzīvei. Austrumos ir tāds teiciens: «Veiksme izvēlas tai sagatavotu prātu.» Es šo tautas gudrību nedaudz koriģētu. Manuprāt, «Dzīve izvēlas tai sagatavotu prātu.»»
Džūljens aizsākto domu kaismīgi izvērsa tālāk. «Noskaidro, kas īsti velk tevi atpakaļ un nobremzē. Vai tev ir bail no runāšanas? Vai arī nav kaut kas kārtībā ar cilvēciskajām attiecībām? Vai tev pietrūkst pozitīva skatījuma uz dzīvi un enerģijas? Uzraksti uz papīra savu nūkumu uzskaitījumu. Cilvēki, kuriem dzīve sniedz gandarījumu, salīdzinot ar pārējiem, ir daudz intensīvāk domājoši. Atlicini laiku tam, lai padomātu, kas īsti tevi kavē dzīvot tādu dzīvi, pēc kādas ilgojies un kādu dziļi zemapziņā jūties pelnījis. Tiklīdz būsi ticis skaidrībā par saviem trūkumiem, tūlīt nepieciešams drosmīgi stāties tiem pretī un uzbrukt, lai bailes pārvarētu. Ja baidies no uzstāšanās auditorijas priekšā, piesakies divdesmit reizes uzstāties publiski. Ja baidies uzsākt jaunu biznesu vai saraut nepatīkamas attiecības, mobilizē visu savu iekšējo enerģiju, lai pieņemtu šādu lēmumu un tad to īstenotu. Tā tu pirmo reizi izbaudīsi īstas brīvības garšu, kādu nebūsi izjutis gadiem ilgi. Bailes nav nekas cits kā vien prāta kultivēts monstrs, kuru pats esi radījis. Citiem vārdiem sakot, tā ir negatīva apziņas plūsma.»