«Bailes nav nekas vairāk kā negatīva apziņas plūsma? Tas man patīk! Vai ar to gribi teikt, ka visas manas bailes nav nekas cits kā vien mazi iztēles mošķīši, kuri daudzu gadu gaitā pamazām ieperinājušies.manā prātā?»
«Tieši tā, Džon. Ikreiz, kad tie tevi ir atturējuši sākt aktīvi rīkoties, tu esi vairojis to dzīves enerģiju. Bet, bailes pārvarot, tava dzīve tiek pārradīta no jauna.»
«Varbūt tu varētu minēt kādu piemēru?»
«Protams. Piemēram, kaut vai uzstāšanās auditorijas priekšā. Lielākā daļa cilvēku no tās baidās vairāk kā no nāves. Tiesas zālē nereti sastapos ar advokātiem, kuri nespēja publiski uzstāties. Viņi bija gatavi darīt visu, pat atteikties no visādā ziņā izdevīgas aizstāvības lietas, lai tikai izvairītos no publiskas uzstāšanās tiesas zālē.»
«Man arī ir gadījies tādus sastapt.»
«Vai tu domā, ka viņi jau ar šādām bailēm nāca pasaulē?»
«Ceru, ka ne.»
«Iedomājies mazu zīdainīti. Viņš vēl nepazīst nekādas robežas. Viņa prātu raksturo milzīgs spēka un iespēju potenciāls. Pareizi ievirzīts, tas ved pie izcila rezultāta. Turpretī, gūstot negatīvu ievirzi, tas, labākajā gadījumā, novedīs pie viduvējības. Es cenšos pateikt lūk ko: neviena pieredze pati par sevi, neatkarīgi no tā, vai tā ir publiska uzstāšanās, algas paaugstinājuma lūgšana savam priekšniekam, peldēšanās saules pielietā ezerā vai pastaiga mēnesnīcā okeāna krastā, pēc sava rakstura nav nedz sāpīga, nedz patīkama. Tādu vai citādu to padara tikai un vienīgi mūsu domāšana.»
«Interesanti.»
«Bērnu var iemācīt uztvert saulainu dienu kā nomācošu. Bērnam var iestāstīt, ka kucēns ir mežonīgs zvērs. Pieaugušajam var iestāstīt, ka narkotikas ir lielisks līdzeklis, ar kā palīdzību panākt iekšēju atbrīvotību. Tātad, tas nav nekas cits, kā vien atkarības veidošana.»
«Piekrītu.»
«Nu, un tieši tāpat ir arī ar bailēm. Bailes ir jau iepriekš nosacīta cilvēka atbildes reakcija. Tas ir ieradums, kas dzīvei atņem krāsainību un, ja zaudēsi modrību, var viegli nosūkt cilvēkam enerģiju, kā arī mazināt radošās un gara spējas. Tiklīdz bailes uzdrošinās pacelt savu pretīgo galvu, vajag tās ātri izgaisināt. Vislabākais veids, kā to paveikt, ir izdarīt tieši to, no kā tu baidies. Mācies izprast baiļu anatomiju. Bailes ir tevis paša radītas. Un tieši tāpar kā jebko citu, ko radījušas cilvēka rokas, tās tikpat viegli kā izveidot, iespējams arī iznīcināt. Metodiski pārmeklē savu prātu, un tad pa vienai vien iznīcini savas bailes, kuras slepeni ielavījušās lava prāta cietoksnī. Tas paaugstinās tavu pašapziņas līmeni, sniegs laimi un dvēseles mieru.»
«Vai cilvēka prāts spēj atbrīvoties no pilnīgi visa veida bailēm?» es gribēju zināt.
«Labs jautājums. Atbilde ir absolūti viennozīmīga un nepārprotama: «Jā!» Sivanas Lielie Skolotāji, visi kā viens, bija pilnīgi brīvi no bailēm. Tas bija nojaušams jau no veida, kā viņi staigāja. To varēja redzēt pēc tā, kā viņi sarunājās. To varēja saskatīt, dziļi ielūkojoties viņiem acīs. Un es tev vēl kaut ko pateikšu, Džon.»
«Jā? Ko tieši?» es pavaicāju, visa dzirdētā ārkārtīgi aizkustināts.
«Manas bailes arī ir izgaisušas. Es sevi pazīstu un esmu pārliecinājies, ka tagad mans dabiskais stāvoklis ir nelokāmas gribas, vitalitātes un neierobežota spēka caurstrāvots. Visus līdzšinējos gadus manu vitalitāti bija nobloķējusi nevērība pret sevi un neizlīdzsvarota domāšana. Pateikšu vēl kaut ko. Padzinis bailes no sava prāta, tu sāc izskatīties jaunāks un veselīgāks.»
«Ak, šī mūžsenā saistība starp prātu un ķermeni,» es atteicu, cerībā nomaskēt savu nezināšanu.
«jā gan. Austrumu Lielajiem Skolotājiem tas zināms jau vairāk nekā piectūkstoš gadu. Tā kā pagrūti kaut ko tādu asociēt ar Jauno laikmetu, vai ne?» viņa starojošajos sejas vaibstos iegūla plats smaids.
«Sivanas Lielie Skolotāji uzticēja man vēl kādu nozīmīgu senās mācības principu, par ko bieži domāju. Domāju, ka tev, nostājoties uz sevis un savas dzīves pilnveidošanas ceļa, tas varētu lieti noderēt. Tas mani ir motivējis tajās reizēs, kad man ne visai gribas iedziļināties lietu būtībā, īsi un kodolīgi to varētu noformulēt šādi: spēcīgi motivēti cilvēki no inertajiem, kuriem sevis pilnveidošana nav aktuāla, atšķiras ar to, ka viņi paveic darbus, kurus mazāk attīstīti cilvēki dara nelabprāt, kaut motivētajiem arī to nemaz tik ļoti negribas darīt.»
«Patiesi apskaidroti cilvēki, kuri katru dienu izjūt patiesu laimi, liela un attāla mērķa īstenošanas labā ir gatavi atteikties no komforta, kādu tiem sagatavojusi tuvākā nākotne. Tāpēc viņi uzreiz metas cīņā ar savām vājībām un bailēm, jo ietiekšanās nezināmajā saistīta ar krietnu devu diskomforta. Viņi izšķiras dzīvot dzīvi pēc kaizen principa, nemitīgi un bez paguruma pilnveidojot ikvienu savas dzīves aspektu. Ar laiku tas, kas sākumā likās grūti paveicams, vairs nesagādā nekādas grūtības. Bailes, kuras agrāk tiem liedza izjust tādu laimi, veselību un labklājību, kādu tie bija pelnījuši, izgaist gluži kā smilšu graudi viesuļvētrā.»