«Tātad tu ar to gribi teikt, ka, pirms izmainīt savu dzīvi, noteikti jāizmainās man pašam?»
«Tieši tā. Tas ir tāpat kā tajā sen zināmajā stāstā, ko Izstāstīja mans iemīļotais profesors, kad vēl studēju Juridiskajā fakultātē. Kādu vakaai tēvs pēc nogurdinošas darba dienas noguris sēdēja savā kabinetā, atlaidies klubkrēslā, un lasīja avīzi. Dēlēns, gribēdams rotaļāties, nelika viņu mierā. Kad lēvs to vairs nespēja izturēt, viņš izplēsa no avīzes tur ievietoto attēlu ar globusu un saplēsa to sīkos gabaliņos. «Paklau, dēls, izveido no šiem mazajiem gabaliņiem atkal globusu,» viņš izrīkoja cerībā, ka šī nodarbe dēlēnam paņems pietiekami daudz laika, lai tēvs pagūtu izlasīt avīzi. Viņam par lielu pārsteigumu, dēlēns jau pēc minūtes bija klāt ar perfekti saliktu globusa attēlu rokā. Kad pārsteigtais tēvs gribēja zināt, kā dēlam tas izdevies, zēns pasmaidīja un atbildēja: «Tēt, globusam otrā pusē bija cilvēka attēls. Kad man izdevās salikt cilvēku, arī ar globusu viss bija kārtībā.»
«Tas ir ļoti interesants stāsts.»
«Liekas, ka visiem gudrākajiem cilvēkiem, kādus esmu savā mūžā saticis, sākot ar Sivanas Lielajiem Skolotājiem un beidzot ar maniem profesoriem Hārvarda universitātē, bija zināma laimes formula.»
«Stāsti tālāk,» es teicu, un manā balsī ieskanējās nepacietīga nots.
«Tas ir tieši tas, ko teicu jau pirmīt, proti, ka laimes sajūtu sniedz aizvien lielāka nozīmīga mērķa apzināšanās. Kad cilvēks nodarbojas ar to, kas viņam patīk, viņš tajā visā rod dziļu apmierinājumu.»
«Bet, ja jau laimi spēj iegūt ikviens, vienkārši darot to, kas tam patīk, kāpēc tik daudzi cilvēki tomēr jūtas nelaimīgi?»
«Ļoti labs jautājums, Džon. Redzi, lai darītu to, kas tev patīk, neatkarīgi no tā, vai tas nozīmē atteikties no sava pašreizējā darba, lai kļūtu par aktieri, vai arī netērēt tik daudz laika nenozīmīgu darbu veikšanai, izbrīvējot laiku lietām, kas tev ir patiesi nozīmīgas, nepieciešama liela drosme. Tā liek cilvēkam iziet ārpus pierastās komforta zonas, bet sākuma stadijā jebkura pārmaiņa ir saistīta ar nelielu diskomfortu. Turklāt, šāda uzdrīkstēšanās arī ir diezgan riskanta. Kad cilvēks to beidzot sev ir pateicis, jau ir vieglāk ķerties pie savas dzīves pārveidošanas pozitīvā virzienā.»
«Bet kā iespējams iemācīt sev uzdrīkstēšanos?»
«Tas ir tāpat kā tajā stāstā, tiklīdz tu sakārto pats sevi, sāk pārveidoties arī apkārtējā pasaule. Tiklīdz būsi savedis kārtībā prātu, fizisko ķermeni un raksturu, tavā dzīvē gluži neizskaidrojamā veidā ienāks laime un pārpilnība. Bet tikai pie nosacījuma, ka tu katru dienu strādāsi ar sevi, kaut vai tikai desmit vai piecpadsmit minūtes.»
«Un ko īsti simbolizē joga Ramana stāstītajā līdzībā tas deviņas pēdas garais un deviņsimt mārciņu smagais japāņu sumo cīkstonis?»
«Šis smagnējais tēls tev nepārtraukti atgādinās par jēdzienā kaizen ietverto spēku. Es jau tev sacīju, ka japāņu valodā tas nozīmē nemitīgu sevis pilnveidošanu.»
Dažu stundu laikā Džūljens bija man pavēstījis vispārsteidzošāko un iedarbīgāko informāciju, kādu man jebkad mūžā bija gadījies dzirdēt. Biju daudz ko uzzinājis par cilvēka prāta noslēpumainajām spējām un neizsmeļamo potenciālu. Biju uzzinājis ļoti praktiskas tehnikas, ar kuru palīdzību klusināt haotiski klīstošās domas, koncentrējot tās tikai uz sapņu un vēlmju piepildījumu. Biju uzzinājis, cik svarīgi ir apzināties savas dzīves aicinājumu un noteikt konkrētus mērķus ikvienam manas personiskās, profesionālās un garīgās dzīves aspektam. Un tagad vēl nāksies ņemt vērā arī mūžseno kaizen principu.
«Un kā šo kaizen principu iespējams praktizēt?»
«Izstāstīšu tev desmit mūžsenas, iedarbīgas metodikas, kas ļaus pavirzīties tālu uz priekšu sevis pilnveidošanas ceļā. Ja praktizēsi tās katru dienu, noticot to iedarbīgumam, reālu rezultātu iegūsi jau pēc viena mēneša. Ja turpināsi tās praktizēt arī turpmāk, padarot tās par savas ikdienas dzīves nepieciešamu sastāvdaļu, un ļausi tām kļūt par ieradumu, tu iemantosi lielisku veselību, neierobežotu enerģiju, ilglaicīgu laimi un dvēseles mieru. Visbeidzot tu iemantosi arī dievišķu likteni, kāds tev tika ielikts jau šūpulī.»
«Jogs Ramans man šos rituālus darīja zināmus, būdams dziļi pārliecināts par to īpašo efektivitāti, un domāju, tu man piekritīsi, ka esmu tam dzīvs pierādījums. Lūdzu tev tikai to, lai uzklausi, kas man sakāms, un pats spried par sasniegto rezultātu.»
«Tu tiešām gribi man iegalvot, ka dzīvi iespējams izmainīt viena vienīga mēneša laikā?» es neticīgi pārjautāju.
«Jā. Quid pro quo nosaka, ka tev vienu mēnesi katru dienu ir jāizbrīvē vismaz viena stunda, lai praktizētu tās tehnikas, par kurām tev stāstīšu. Tev nenāksies sevi ieguldīt neko vairāk. Un lūdzu nesaki, ka tev tam neatliks laika.»
«Bet man patiešām neatliks,» es godīgi atzinos. «Mana advokāta prakse ir ļoti piesātināta. Es pat desmit minūtes sev nespēju izbrīvēt, kur nu vēl veselu stundu, Džūljen.»
«Es jau pirmīt teicu, ka aizbildināšanās ar laika trūkumu sevis pilnveidošanai, vai nu tā attiektos uz prātu vai dvēseli, ir aptuveni tas pats, kas aizbildināšanās ar pārāk lielu braukšanas ātrumu, neatrodot laiku tam, lai automašīnas bākā ielietu benzīnu. Galu galā tas novedīs tevi pie kraha.»
«Patiešām?»
«Patiešām.»
«Kāpēc?»
«Mēģināšu to paskaidrot šādā veidā. Iedomājies, ka tu esi augstas klases sacīkšu automašīna, kas maksā miljoniem dolāru. Labi ieeļļota un ārkārtīgi sarežģīta.»