«Paldies par komplimentu, Džūljen.»
«Visapbrīnojamākā lieta pasaulē ir tavs prāts, bet tavam fiziskajam ķermenim piemīt spēja paveikt to, kas tev pašam ir īsts atklājums.»
«Jā, piekrītu.»
«Zinot šīs ārkārtīgi dārgās un vērtīgās mašīnas cenu, vai būtu prātīgi darbināt to katru dienu no rīta līdz vakaram ar pilnu jaudu, neļaujot tai ne uz mirkli apstāties, lai atdzesētu motoru?»
«Nekādā gadījumā.»
«Kāpēc tādā gadījumā arī tev reizi pa reizei uz brīdi neizslēgt savu motoru? Kāpēc lai tu nespētu izbrīvēt laiku, lai atdzesētu arī sava prāta jaudīgo motoru? Vai tu seko līdzi manai domai? Laika izbrīvēšana, lai sevi atjaunotu, ir absolūti nepieciešama. Un tā ir īsta likteņa ironija, bet, izbrīvējot savā saspringtajā grafikā laiku sevis pilnveidošanai un savas dzīves bagātināšanai, tu visai radikāli ietekmēsi arī sava veiktā darba rezultātu, kad pie tā atgriezīsies.»
«Un tam mēneša garumā būs nepieciešama tikai viena stunda dienā?»
«Tā ir tā maģiskā formula, ko vienmēr tiku meklējis. Savās advokāta slavas dienās es būtu bijis ar mieru samaksāt par to pāris miljonu dolāru, ja vien būtu izpratis tās nozīmīgumu. Man nebija ne jausmas, ka to iespējams iegūt par velti, tāpat kā visas patiesi vērtīgās zināšanas. Kad tu tagad visu to zini, tev jābūt disciplinētam un katru dienu jāpraktizē tehnikas, ko ietver šī formula, turklāt darot to pārliecībā par tās efektivitāti.»
«Jā, izdarīt to veikli un ātri laikam nav iespējams. Ja esi to sācis, tad nāksies tam ziedot diezgan daudz laika, un turklāt ilgstoši.»
«Ko tu ar to gribi teikt?»
«Pie nosacījuma, ka tu dari tieši to, kas tev jādara, vienas stundas izbrīvēšana katru dienu, lai sevi pilnveidotu, pēc mēneša jau noteikti dos visai jūtamu rezultātu. Vajadzīgs apmēram viens mēnesis, lai izstrādātu pilnīgi jaunu pozitīvu paradumu. Pēc mēneša jaunapgūtās stratēģijas un tehnikas jau būs pārvērtušās par ierastu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Ja gribēsi redzēt arī turpmākos rezultātus, ļoti svarīgi ir turpināt tās praktizēt katru dienu.»
«Jā, tas būtu tikai taisnīgi,» es piekritu. Bija skaidri redzams, ka Džūljenam patiešām bija izdevies rast pieeju sava personiskā spēka avotam un atbrīvot savu dzīvi no spriedzes un stresa. īstenībā viņa pārtapšana no veca un slimīga advokāta par starojošu un enerģijas pilnu filozofu bija apbrīnojama. Tieši tobrīd es izšķīros par to, ka noteikti veltīšu katru dienu vienu stundu laika tam, lai īstenotu tās tehnikas un principus, ar kuriem vēl tikai tikšu iepazīstināts. Nolēmu vispirms pievērsties sevis paša pilnveidošanai, pirms mainīt citu cilvēku dzīves, kā biju to paradis darīt. Varbūt arī man izdotos sevi pārveidot tāpat kā Džūljenam. Katrā ziņā bija vērts pamēģināt.
Tonakt, sēdēdams savā mēbelēm pieblīvētajā dzīvojamajā istabā, es uzzināju to, ko Džūljens dēvēja par «prieka pilnas dzīves desmit rituāliem». Dažu veikšanai bija nepieciešama prāta koncentrēšana. Turpretī citu varēja veikt bez jebkādas piepūles. Visas piedāvātās tehnikas bija ļoti intriģējošas un solīja visai neparastu rezultātu.
«Pirmo no šīm tehnikām Sivanas Lielie Skolotāji dēvēja par Vienatnes rituālu. Šīs tehnikas izpildei nekas vairāk nebija nepieciešams kā vien tavā ikdienā obligāti iekļaujams miera periods.»
«Ko tu ar to domā «miera periods»?»
«Tas ir laiks piecpadsmit līdz piecdesmit minūšu garumā, kurā tu izbaudi klusuma dziedinošo iedarbību uz sevi un izproti, kas tu īstenībā esi,» Džūljens paskaidroja.
«Vai tas būtu brīdis, kad apstāties, lai atdzesētu manu pārkarsušo motoru?» es, viegli pasmaidījis, pajokoju.
«Jā, tas būtu ļoti precīzs un trāpīgs raksturojums. Vai esi kādreiz kopā ar ģimeni devies garākā pārbraucienā ar automašīnu?»
«Protams. Mēs katru vasaru dodamies prom uz salām, lai pāris nedēļas padzīvotu pie Dženijas vecākiem.»
«Nu redzi, un vai tu reizi pa reizei ceļā mēdzi apstāties?»
«Jā. Lai paēstu vai arī, ja, sēžot pie stūres, sāku justies noguris. Tad es, sešas stundas noklausījies bērnu strīdos aizmugures sēdeklī, atļaujos mazliet nosnausties.»
«Nu tad uztver šo Vienatnes rituālu kā brīdi, kad veldzēt savu dvēseli. Šī tehnika domāta sevis atjaunošanai, un to praktizē, pavadot laiku vienatnē, ietinoties klusuma brīnišķīgajā sagšā.»
«Kas klusumā ir tik īpašs?»
«Labs jautājums. Vienatne un klusums ļauj tev pieslēgties savam radošajam polam, ļauj tev piekļūt bezrobežu Visuma gudrībai. Redzi, Džon, prātu var salīdzināt ar ezeru. Mūsu haosa pārņemtajā pasaulē vairumā gadījumu cilvēka prāts nemitīgi rosās. Mēs visi esam iekšējā nemiera pārņemti. Tomēr katru dienu, izbrīvējot laiku, kad varam būt klusi un mierīgi, prāts aprimst un kļūst līdzīgs rāmam ezera spogulim. Šāds iekšēja klusuma brīdis ietekmē cilvēku ļoti pozitīvi, sniedzot tam dvēseles mieru, neierobežotu enerģiju un dziļu sevis sakārtotības sajūtu. Tev pat miegs kļūst ciešāks, un, veicot savus ikdienas darbus, tu jūties atjaunots un līdzsvarots.»
«Un kur man šo miera brīdi pavadīt?»
«Teorētiski to var darīt jebkur, sākot ar guļamistabu un beidzot ar tavu biroju. Svarīgi ir vienīgi tas, lai tur patiešām valdītu miers un skaistums.»
«Kāda te nozīme skaistumam?»
«Skaistas lietas satrauktu dvēseli nomierina,» Džūljens, smagi nopūties, piebilda. «Uz taviem jutekļiem ļoti nomierinoši iedarbosies rožu pušķis vai arī viena vienīga narcise, sniedzot tev dziļu relaksāciju. Ideālos apstākļos tev vajadzētu izbaudīt skaistumu tādā telpā, kura kalpotu par patvērumu tavam iekšējam Es.»
«Ko tu ar to domā?»
«Īstenībā tai vajadzētu kļūt par slepeno vietu tev, kur nodarboties ar sava prāta un gara pilnveidošanu. Tā varētu būt guļamistaba tavā mājā vai arī nelielā dzīvoklī izbrīvēts neliels stūrītis. Tai vajadzētu būt vietai, kas paredzēta tikai sevis atjaunošanai, vietai, kas klusi gaida katru tavu ierašanos.»