«Tas gan būtu labi. Manuprāt, ja man būtu kāda klusa vietiņa, kur patverties, kad pārnāku mājās no darba, tas būtu vienkārši brīnišķīgi. Tur es varētu vienā mierā atbrīvoties no dienas laikā uzkrātās spriedzes un uztraukumiem. Pēc tam mājiniekiem droši vien būtu daudz vieglāk rast ar mani kontaktu.»
«Bet te atkal parādās viens svarīgs moments. Vienatnes rituāls vislabāk darbojas tad, ja to praktizē katru dienu vienā un tajā pašā laikā.»
«Kāpēc?»
«Tāpēc, ka pēc tam tas jau iestrādājas, pārvēršoties par ikdienas dzīves rituālu. Praktizējot šo tehniku vienā un tajā pašā laikā, tu pie šīs ikdienas klusuma devas tik ļoti pieradīsi, ka nekad vairs nevēlēsies no tās atteikties. Bet pozitīvi dzīves ieradumi katrā ziņā pilnīgos un bagātinās arī tavu dzīvi.»
«Vai ir vēl kas?»
Jā. Ja vien pastāv tāda iespēja, vajadzētu katru dienu pabūt pie dabas. Neliela pastaiga mežā vai arī dažas minūtes sakņu dārzā pie tomātiem sniegs atjaunotni un mieru, kas tev tik ļoti nepieciešami. Atrašanās dabā ļauj cilvēkam noskaņoties uz sava augstākā Es nebeidzamā gudrības viļņa. Šī savas patības apzināšanās nodrošinās tev pieeju nevienā kartē neiezlmētajām tavas personiskās varēšanas dimensijām. Nekad to neaizmirsti,» Džūljens kaismīgā balsī piezīmēja.
«Vai uz tevi arī, Džūljen, šis rituāls iedarbojas?»
«Pilnīgi noteikti. Es ceļos līdz ar sauli, un pirmais, ko daru, dodos uz savu slepeno patvērumu. Tur es, cik vien ilgi nepieciešams, gremdējos Rozes Sirdī. Ir dienas, kad es klusās pārdomās aizvadu vairākas stundas, bet ir arī tādas, kad varu šīm pārdomām veltīt tikai desmit minūtes. Rezultāts vienmēr ir vairāk vai mazāk līdzīgs: es izjūtu dziļu iekšēju harmoniju un fiziskās enerģijas pieplūdumu. Un te nu mēs nonākam pie otrā rituāla. Tas ir Fizikalitātes rituāls.»
«Izklausās interesanti. Ko tas nozīmē?»
«Tas ir saistīts ar rūpēšanos par savu fizisko ķermeni.»
«Patiesi?»
«Tas nav nekas sarežģīts. Fizikalitātes rituāls balstīts uz principu, kas nosaka sekojošo: kā tu rūpējies par savu ķermeni, tā tu rūpējies par savu prātu. Sagatavojot savu fizisko ķermeni, tu sagatavo savu prātu. Cik daudz tu trenē savu fizisko ķermeni, tikpat daudz tu trenē arī savu prātu. Izbrīvē katru dienu brīdi tam, lai ar vingrojumu palīdzību uzturētu kārtībā savu fiziskā ķermeņa templi. Liec savam ķermenim kustēties, lai labāk cirkulētu asinis. Vai tu zini, ka nedēla sastāv no simt sešdesmit astoņām stundām?»
«Nezināju vis.»
«Tā tas ir. Un vismaz piecas no šīm stundām vajadzētu ziedot kādai fiziskai aktivitātei. Sivanas Lielie Skolotāji praktizēja jau kopš senseniem laikiem pazīstamo jogu, lai atbrīvotu savu fizisko potenciālu un padarītu savu dzīvi vitālu un dinamisku. Bija visai neparasti redzēt šos apbrīnojamos cilvēkus, kuri bija spējuši saglabāt jaunību, stāvam ciemata vidū uz galvas.»
«Vai esi kādreiz praktizējis jogu, Džūljen? Pagājušā gada vasarā Dženija sāka nodarboties ar jogu un saka, ka jūtoties tā, it kā būtu par pieciem gadiem pagarinājusi savu dzīvi.»
«Džon, vispirms es gribu tev pateikt, ka neviena no šīm atsevišķajām tehnikām pati par sevi nespēj kādā brīnumainā veidā mainīt tavu dzīvi. Ilglaicīgas un noturīgas pārmaiņas izraisa tikai nemitīgs visu to daudzo tehniku pielietojums, par kurām tev stāstīju. Bet joga ir ārkārtīgi iedarbīgs veids, kā atbrīvot vitalitātes iekšējās rezerves. Es veicu jogas vingrinājumus katru dienu, un tā ir viena no vislabākajām lietām, ko varu sevis labā darīt. Tā ne tikai atjauno manu ķermeni, bet palīdz arī teicami fokusēt prātu. Ar tās palīdzību man izdevies atbrīvot pat savas radošās spējas. Tā ir fantastiska disciplīna.»
«Vai Sivanas Lielie Skolotāji darīja arī ko citu, rūpējoties par savu fizisko ķermeni?»
«Jogs Ramans, kā arī viņa brāļi un māsas uzskatīja, ka pastaigas dabā, vai tā būtu kāpelēšana pa kalnu takām vai arī pastaiga pa bieziem mežiem, lieliski atbrīvo cilvēku no noguruma un atjauno fizisko ķermeni tā dabiskajā možajā stāvoklī. Ja laiks pastaigām brīvā dabā nebija piemērots, viņi nodarbojās ar vingrojumiem sava mājokļa drošajā patvērumā. Viņi drīzāk varētu izlaist kādu ēdienreizi nekā savu vingrošanas nodarbību »
«Kas viņiem tur mājās bija, taču ne trenažieri?» es iesmējos.
«Ne gluži. Dažkārt viņi praktizēja jogas pozas. Citreiz redzēju viņus nodarbojamies ar pumpēšanos, kuru tie mēdza izpildīt tikai ar vienu roku. Īstenībā man liekas, ka viņiem nemaz nebija īpaši svarīgi, ar ko tieši nodarboties, jo viņi visu dienu nemitīgi kustējās un atradās dabā, neaptverami skaistā vietā, kur to plaušas pildīja dzīvinošs kalnu gaiss.»
«Kāds tam visam sakars ar elpošanu un svaigu gaisu?»
«Atbildēšu uz tavu jautājumu ar vienu no joga Ramana iemīļotajiem teicieniem: «Pareizi elpot nozīmē pareizi dzīvot.»
«Vai elpošana patiešām ir tik ļoti svarīga?» es pārsteigts vaicāju.
«Sivanas Lielie Skolotāji jau īsi pēc manas ierašanās viņu apmetnē man pastāstīja, ka visātrākais veids, kā dubultot vai pat trīskāršot savas enerģijas daudzumu, ir apgūt pareizas elpošanas tehniku.»
«Bet vai tad mums visiem tas nav zināms jau kopš brīža, kad ieradāmies šajā pasaulē?»
«Tā vis nav, Džon. Vairākums no mums zina, kā elpot, lai izdzīvotu, bet mēs nekad neesam mācījušies elpot tā, lai varētu dzīvot bez bēdu. Lielākā daļa cilvēku elpo pārāk sekli. Elpojot tādā veidā, mēs nespējam nodrošināt organisma apgādi ar skābekli tik lielā apjomā, lai tas varētu darboties optimālā režīmā.»
«Liekas, ka pareizai elpošanai ir izteikta saistība ar zinātni.»
«Tā ir Pastāstīšu, kā šo problēmu atrisināja Sivanas Lielie Skolotāji. Viņu filozofija bija pavisam vienkārša. Jo vairāk cilvēks, pareizi elpojot, uzņem skābekli, jo vairāk viņā atbrīvojas iekšējā enerģija un dabiskajam stāvoklim raksturīgā vitalitāte.»