«Kuras tieši ir tās pareizās grāmatas?» es pavaicāju, sajūsmā par to, cik skaidri Džūljens visu izklāsta.
«Tas tev jāizlemj pašam, mans draugs. Es personiski, kopš esmu atgriezies no Austrumiem, dienas lielāko daļu pavadu, lasot apbrīnojamu vīriešu un sieviešu biogrāfijas, kā arī filozofiska rakstura grāmatas.»
«Vai vari ieteikt man kā iesācējam dažas grāmatas?» es palūdzu.
«Protams. Tu daudz ko iegūsi, izlasot izcilā amerikāņa Bendžamina Franklina biogrāfiju. Domāju, ka dažu labu noderīgu ideju varēsi pasmelties no Mahatmas Gandija autobiogrāfijas ar nosaukumu «Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību». Vēl es tev ieteiktu izlasīt Hermaņa Heses grāmatu «Sidharta», visnotaļ dzīvē noderīgo Marka Aurēlija filozofiju, kā arī dažus Senekas darbus. Tu varētu izlasīt grāmatu «Domā un kļūsti bagāts», tās autors ir Napoleons Hils. Es to beidzu lasīt pagājušajā nedēļā. Tajā bija izteiktas ļoti dziļas domas.»
«Domā un kļūsti bagāts!» es pārsteigumā iesvilpos. «Man likās, ka pēc pārdzīvotās sirdslēkmes tevi tamlīdzīgas lietas vairs neinteresē. Nevaru ciest visas tās bezgala daudzās naudas taisīšanas rokasgrāmatas, kuras, mēģinot iedzīvoties uz vājo rēķina, tev cenšas iesmērēt pieglaimīgi izplatītāji.»
«Tiesa gan, šajā ziņā esmu ar tevi pilnīgi vienisprātis » To sakot, Džūljena sejā parādījās tāda labestības un pacietības pilna izteiksme, kāda parasti raksturīga dzīvesgudriem un mīlošiem vectētiņiem. «Es arī vēlos atjaunot mūsu sabiedrībā zudušās ētikas normas. Šī nelielā grāmatiņa stāsta nevis par to, kā tikt pie naudas, bet gan par to, kā padarīt savu dzīvi pilnskanigu. Būšu laikam pirmais, kurš tev noradīs uz lielo atšķirību starp jēdzienu «labklājība» un «nodrošinātība». Esmu to pieredzējis un pazīstu ciešanas, kādas sagādā dzīve, kuras vadmotīvs ir nauda. Grāmata «Dzīvo un kļūsti bagāts» stāsta par pārpilnību, tai skaitā arī par gara dāsnumu, kā arī par to, kā piesaistīt savai dzīvei visu labo un pozitīvo. Būtu jauki, ja tu to izlasītu. Bet tas nebūt nav obligāti.»
«Atvaino, Džūljen, es negribēju kļūt uzmācīgs,» es izlīdzinoši sacīju. «Reizēm manī ņem pārsvaru sliktais. Tas ir vēl viens virziens, kādā man vajadzētu sevi pilnveidot. Esmu tev bezgala pateicīgs par to, ko esi man pastāstījis.»
«Viss kārtībā. Kas bijis, bijis. Es vienkārši domāju, ka cilvēkam vajag lasīt un lasīt. Vai zini, kas vēl man šķiet interesanti?»
«Kas?»
«Tevi bagātina ne tik daudz tas, ko tu izlasi grāmatā. Beigu beigās tavu dzīvi daudz vairāk izmaina tas, kādus rezultātus tu sasniedz pats. Zini, Džon, īstenībā grāmatas tev neko jaunu neiemāca.»
«Vai tu patiešām tā domā?»
«Domāju gan. Grāmatas tev vienkārši palīdz saskatīt to, kam jau ir aizmetņi tavā zemapziņā, vai arī to, kas tevī jau ir. Tāda ir apskaidrotības būtība. Pēc visa sava ceļojuma uz Austrumiem un tā, ko tur uzzināju, es sapratu, ka esmu nogājis pilnu apli un atkal nonācis tajā pašā sākuma punktā, kurā atrados, kad biju pavisam mazs. Tikai tagad es sevi pazīstu, esmu iepazinis savu patību un izzinājis savas iespējas.»
«Vai ar to jāsaprot, ka Bagātīgo zināšanu rituāls attiecas tikai uz lasīšanu un uz iegūtās informācijas izvērtēšanu?»
«Daļēji. Pagaidām pietiks, ja lasīšanai atlicināsi trīsdesmit minūtes dienā Pārējais nāks pats no sevis,» Džūljena balsī ieskanējās noslēpumainība.
«Nu labi. Un kāds ir pilnskanīgās dzīvošanas piektais rituāls?»
«Tas ir Personisko Pārdomu rituāls. Sivanas Lielie Skolotāji bija cieši pārliecināti par cilvēka iekšējo pārdomu spēku. Izbrīvējot laiku sevis paša iepazīšanai, cilvēks pieslēdzas tādai savas esības dimensijai, par kā pastāvēšanu viņam nav bijis ne maiākās jausmas.»
«Izklausās ļoti dziļi.»
«Patiesību sakot, tā ir ļoti praktiska koncepcija. Redzi, ikvienā no mums ir apslēpti neizzināti talanti. Atlicinot laiku tam, lai tos noskaidrotu, mēs tos aizdedzam. Tomēr gremdēšanās klusās pārdomās spēj ko vairāk. Tā padara tevi stiprāku, dzīvesgudrāku un ļauj pārāk nesaspringt pašam par sevi. Šī prāta prakse sniedz lielu gandarījumu.»
«Pagaidām gan man šī koncepcija liekas vēl diezgan miglaina, Džūljen.»
«Tā varētu būt. Arī es, kad to pirmo reizi dzirdēju, to līdz galam neizpratu. Iedziļinoties tajā līdz pašai būtībai, kļūst skaidrs, ka personiskās pārdomas nav nekas vairāk kā ieradums domāt.»
«Bet mēs taču visi domājam! Vai tas mums nav ielikts jau šūpulī?»
«Nu jā, lielākā daļa cilvēku patiešām domā, be problēma slēpjas tai apstāklī, ka viņi domā tikai un vienīgi par savu izdzīvošanu. Ar Personisko Pārdomu rituālu es saprotu tādu domāšanu, kas nepieciešama, lai bagātinātu sevi un savu dzīvi. Lasot Bendžamina Franklina biogrāfiju, tu sapratīsi, ko es ar to domāju. Katru vakaru pēc pilnvērtīgas darba dienas viņš devās uz mājām un pilnīgā nošķirtībā pārdomāja, ko tajā dienā paveicis. Viņš izvērtēja ikvienu savu mazāko rīcību, konstatējot, vai tā bijusi pozitīva, konstruktīva vai arī destruktīva, proti, tāda, kurai nepieciešama transformēšana. Skaidri apzinoties tai laikā, ko viņš darījis nepareizi, Franklins spēja nekavējoties reaģēt un aktīvi rīkoties, lai pieļauto kļūdu izlabotu un pa sevis pilnveidošanas ceļu virzītos tālāk. Sivanas Lielie Skolotāji rīkojās tieši tāpat. Katru nakti viņi nozuda savu smaržīgām rozēm greznoto mājokļu patvērumā un gremdējās dziļās pārdomās. Jogs Ramans mēdza sīki uzskaitīt, ko viņš katru dienu darījis.»
«Ko viņš tai sarakstā ietvēra?» mani mocīja ziņkāre.
«Vispirms viņš uzskaitīja visas savas rīta aktivitātes, sākot ar sevis savešanu kārtībā, turpinot aprakstīt savstarpējo mijiedarbību ar pārējiem Lielajiem Skolotājiem un beidzot ar klejojumiem pa mežu, meklējot malku un svaigu pārtiku. Interesanti atzīmēt, ka viņš mēdza atzīmēt arī domas, kas attiecīgajā dienā bija uzplaiksnījušas prātā.»