«Vai tas nav grūti?» Es tik tikko spēju atcerēties, par ko domāju pirms piecām minūtēm, kur nu vēl pirms divpadsmit stundām.»
«Nav grūti, ja praktizē šo rituālu katru dienu. Redzi, to, ko esmu sasniedzis es, spēj sasniegt ikviens. Ikviens cilvēks. īstenībā problēma ir tā, ka pārāk daudz cilvēku cieš no briesmīgas slimības ar nosaukumu excusitus.»
«Domāju, ka pagātnē būtu zinājis, kā šc vārdu saīsināt,» es sacīju, pilnībā izprotot to, ko mans draugs sacīja.
«Beidz meklēt aizbildinājumus, bet vienkārši ņem un to izdari,» Džūljens iesaucās, balsī ieskanoties stingrai pārliecībai.
«Izdarīt ko?»
«Izbrīvē laiku tam, lai padomātu. Padari ielūkošanos sevī par ikdienas paradumu. Tiklīdz jogs Ramans vienā slejā bija uzskaitījis visas savas darbības un domas, viņš blakus slejā pierakstīja to izvērtējumu. Pārskatot uz papīra uzrakstīto, viņš sev vaicāja, vai kāda no tām bija pozitīva. Ja bija, viņš nolēma to attīstīšanai veltīt enerģiju, jo garākā laika periodā šāda rīcība atmaksāsies ar uzviju.»
«Un ko tad, ja šīs domas un darbības izrādījās negatīvas?»
«Tad viņš izdomāja rīcības plānu, kā no tām atbrīvoties.»
«Es vēlētos dzirdēt kādu piemēru.»
«Vai tas drīkstētu attiekties uz tevi?» Džūljens painteresējās.
«Protams. Es ļoti labprāt gribētu zināt tavas visapslēptākās domas,» es nevilcinoties atbildēju.
«Īstenībā es iedomājos par tevi.» Mēs abi sākām ķiķināt kā puišeļi skolas pagalmā.
«Nu labi. Tev vienmēr piederējis pēdējais vārds.»
«Tā. Nu tad padomāsim par to, ko tu šodien darīji. Pieraksti visu uz tā papīra, kas atrodas uz kafijas galdiņa,» Džūljens izrīkoja.
Man sāka likties, ka teju teju notiks kas svarīgs. Šī bija pirmā reize manā mūžā, kad es faktiski nedarīju neko citu, kā vien nodevos pārdomām par to, ko esmu darījis un ko esmu domājis. Tas viss likās tik dīvaini, un tomēr tajā visā slēpās dziļa gudrība. Kā tad es galu galā jebkad varētu cerēt pilnveidot sevi un savu dzīvi, neatlicinot laiku domām par attīstību?
«Ar ko lai sāku?» mani māca nezina.
«Sāc ar to, ko darīji no rīta, un tad pārej pie tā, ko darīji vēlāk. Izstāsti tikai pašu galveno, jo mums vēl diezgan daudz kas pārrunājams, un es pēc pāris minūtēm vēlētos pāriet pie joga Ramana stāstītās līdzības.»
«Nu tā. Es tātad pamodos pusseptiņos no rīta, klausoties sava elektroniskā gaiļa dziesmā,» es pajokoju.
«Labāk esi nopietns un turpināsim,» Džūljens neļāvās novirzīties no tēmas.
«Nu labi. Tad es iegāju dušā un noskuvos, steigā notiesāju vienu grauzdiņu un steidzos uz darbu.»
«Un kā ar ģimeni?»
«Viņi visi vēl gulēja. Kad beidzot nokļuvu savā birojā, ieraudzīju, ka mani jau kopš agra rīta gaida klients, ar kuru tikšanās bija norunāta tikai septiņos trīsdesmit, un, jā gan, viņš bija noskaities kā negaisa mākonis.»
«Kāda bija tava reakcija?»
«Sadevu viņam kārtīgi pretī. Ko tad citu man bija darīt? Ļaut, lai viņš mani izlamā?»
«Njā… nu labi. Kas notika tālāk?»
«Nu, situācija arvien pasliktinājās. Man piezvanīja no tiesas nama un paziņoja, ka mani savā kabinetā vēlas redzēt tiesnesis Vaildabests. Un, ja es neieradīšoties tuvāko desmit minūšu laikā, tad viņš par sekām neatbildot. Tu taču atceries Vaildabestu, vai ne? Tu biji tas, kurš nosauca viņu par nezvēru, pēc tam, kad viņš bija tev izteicis piezīmi par necieņas izrādīšanu tiesai, jo biji novietojis savu Ferrari vietā, kas bija paredzēta viņa automašīnai,» es atcerējos, izplūzdams smieklos.
«To tu būtu varējis arī nepieminēt,» Džūljens attrauca, un viņa acīs iezibsnījās tās nerātnās uguntiņas, kas bija viņam tik raksturīgas tiesas zālē.
«Lai nu kā, trakā ātrumā nesos uz tiesu, kur iznāca saraušanās ar vēl vienu ierēdni. Kad beidzot atgriezos savā birojā, mani gaidīja atstāta ziņa par divdesmit septiņiem telefona zvaniem, pilnīgi visi bija atzīmēti kā neatliekami. Vai turpināt?»
«Jā gan.»
«Pa ceļam uz mājām piezvanīja Dženija un lūdza aizbraukt pie viņas mātes uz mājām, lai paņemtu viņas izcepto fantastisko pīrāgu, ar kuriem mana sievasmāte bija slavena. Problēmu radīja tas apstāklis, ka, izbraucot no viņas pagalma, es iekļuvu tādā satiksmes sastrēgumā, kādu savu mūžu nebiju pieredzējis. Tā nu es tur stāvēju ar visu mašīnu pašā sastrēgumstundas vidū deviņdesmit piecu grādu karstumā, stresā trīcot un jūtot, ka mans laiks ir vienkārši nomests zemē.»
«Kā tu uz to reaģēji?»
«Es to satiksmi nolādēju,» es atklāti atbildēju. «Īstenībā es savas mašīnas salonā skaļi kliedzu. Vai gribi zināt ko?» es piemetināju.
«Nedomāju, ka tas būtu kas tāds, kas varētu manam prāta dārzam noderēt,» Džūljens, rāmi pasmaidot, atbildēja.
«Bet tas varētu būt labs mēslojums.»
«Nē, paldies. Varbūt ka šajā vietā mēs varētu apstāties. Atskaties tagad vēlreiz uz šo dienu. Jādomā, ka retrospekcijā izkristalizēsies dažas lietas, kuras tu, ja vien laiku varētu pagriezt atpakaļ, būtu darījis citādi.»
«Domāju gan.»
«Un kuras tās būtu?»
«Hmm. Nu vispirms ideālos apstākļos es būtu piecēlies agrāk. Nedomāju, ka man nāk par labu kārtot lietas steigā. Es gribētu, lai man no rīta atliktu kāds brīdis arī tam, lai mierīgi apsēstos un padomātu par dienā darāmajiem darbiem. Te laikam īsti vietā būtu Rozes Sirds tehnika, par kuru tu man stāstīji. Bez tam man gribētos pie brokastgalda sēdēt ģimenes lokā, kaut arī pasniegta tiktu vienīgi auzu tume. Tas piešķirtu manai dzīvei zināmu līdzsvaru. Mani vienmēr nomāc sajūta, ka es pārāk maz laika pavadu kopā ar Dženiju un bērniem.»