«Kāds tam visam ir pamatojums?»
«Pamēģini, Džon, pats atbildēt uz šo jautājumu. Ko tu mēdz darīt katru vakaru pirms gulētiešanas?»
«Es kopā ar Dženiju noskatos pēdējās ziņas. Manuprāt, to pašu dara vairākums cilvēku, kurus es pazīstu.»
«Tā jau es domāju,» Džūljens sacīja, acīm atkal noslēpumaini uzzibsnījot.
«Es īsti nesaprotu, kas tur slikts, ja pirms gulētiešanas noskatos pēdējo ziņu raidījumu?»
«Tas, ko cilvēks domā desmit minūtes pirms iemigšanas un desmit minūtes pēc pamošanās, ļoti būtiski ietekmē zemapziņu. Šajos brīžos vajadzētu domāt tikai rāmas un iedvesmojošas domas.»
«Tu jau prātu iztēlo gandrīz vai kā personālo datoru.»
«Tas nemaz nav slikts salīdzinājums. Ko tu tajā ieprogrammē, to arī dabū laukā. Bet svarīgs ir tas apstāklis, ka programmētājs nav neviens cits kā tikai tu pats. Izvēloties domas, kādas ielaist savā prātā, tu jau iepriekš nosaki to, ko saņemsi. Tāpēc, pirms laisties miegā, nevajadzētu skatīties ziņu pārraides, nevajadzētu ne ar vienu strīdēties un nevajadzētu arī iztēlē atgriezties pie aizvadītās dienas notikumiem. Šai laikā ieteicams relaksēties, izdzert kādu tasi zāļu tējas, paklausīties lēnu klasisko mūziku un sagatavot sevi ciešam un atjaunojošam miegam.»
«Ļoti prātīga doma. Jo labāks būs miegs, jo mazāk vajadzēs gulēt.»
«Tieši tā. Un atceries likumu par skaitli divdesmit viens, proti, ja darīsi kaut ko divdesmit vienu dienu no vietas, tas tev kļūs par ieradumu. Tāpēc celies augšā līdz ar sauli trīs nedēļas pēc kārtas, iekams atsakies to darīt, jo tas tev sagādā lielas neērtības Pēc trim nedēļām agrā celšanās būs kļuvusi par paradumu. Pēc neilga laika tu jau spēsi pamosties pavisam viegli piecos vai sešos no rīta, gatavs izjust un nodzīvot vēl vienu dienu visā tās lieliskajā daudzveidībā.»
«Nu labi. Pieņemsim, ka es katru dienu celšos augšā pussešos. Ko es tādā agrumā darīšu?»
«Tavi jautājumi liecina par to, ka tu pārdomā manis teikto, draugs. Es to novērtēju. Kad būsi piecēlies, varēsi tik daudz ko darīt. Svarīgs princips, ko vajadzētu paturēt prātā, ir šāds ir ļoti būtiski labi iesākt savu dienu. Kā jau minēju, tavas domas un rīcība pirmajās desmit minūtēs pēc pamošanās ļoti lielā mērā ietekmē gaidāmo dienu.»
Nopietni?»
«Pilnīgi nopietni. Domā pozitīvi! Noskaiti Pateicības lūgšanu par visu to, kas tev pieder. Pateicies visiem tiem, kuri tev kaut ko iemācījuši. Paklausies labu mūziku un pavēro saullēktu. Vai arī izej pastaigāties brīvā dabā. Sivanas Lielie Skolotāji, neatkarīgi no sava garastāvokļa, piespieda sevi smieties, lai jau no paša rīta izraisītu sevī laimes sajūtu.»
«Džūljen, es tavā stāstā klausos ļoti uzmanīgi. Domāju, tu piekritīsi, ka iesācējam tas ir visai atzīstami. Bet nu gan tu mazliet pārspīlē. Tas liekas pārāk dīvaini pat mūkiem, kuri apmetušies uz dzīvi Himalaju kalnu augstumos.»
Nepārspīlēju vis. Pamēģini uzminēt, cik reizes dienā smejas četrgadīgi bērni!»
«Kurš to var pateikt?»
«Es. Trīssimt reižu. Un tagad pamēģini uzminēt, cik reizes dienā mūsu sabiedrībā vidēji smejas pieaugušie?»
«Varbūt piecdesmit?» es izteicu minējumu.
«Precīzi runājot piecpadsmit,» Džūljens, apmierināti pasmaidot, sacīja.
«Vai uztvēri, ko es ar to gribēju pateikt? Smiekli ārstē dvēseli. Pat, ja tev nemaz negribas smieties, paraugies spogulī un pāris minūtes pasmejies. Tevi pārņems fantastiska sajūta. Viljams Džeimss savulaik teicis: «Mēs smejamies nevis tādēļ, ka esam laimīgi, bet esam laimīgi tādēļ, ka smejamies.» Tāpēc sāc savu dienu ar kaut ko patīkamu. Smejies, esi rotaļīgs un pateicies Dievam par visu, kas tev pieder. Tādējādi katra diena kļūst īpaša un sniedz gandarījumu.»
«Ko tu no rīta dari, lai dotu dienai pozitīvu ievirzi?»
«Mans rīta rituāls būtībā ir diezgan sarežģīts un daudzveidīgs. Sākot ar Rozes Sirds meditāciju un beidzot ar pāris glāzēm svaigi spiestu augļu sulas. Bet ir vēl kāda stratēģija, ko es īpaši gribētu izcelt.»
«Izklausās intriģējoši.»
«Tā arī ir. Drīz pēc tam, kad esi piecēlies, ieej sava klusuma svētnīcā. Apsēdies un sakoncentrējies. Ieklausies sevī. Tad uzdod sev šo vienu jautājumu: «Ko es darītu, ja šī diena būtu manā mūžā pēdējā?» Šo jautājumu nepieciešams uztvert ļoti nopietni. Uzskaiti prātā visu to, ko tu gribētu paveikt. Visus tos cilvēkus, kurus tu gribētu sastapt, un visus tos mirkļus, ko gribētu izbaudīt. Iztēlojies sevi to visu enerģiski īstenojam. Iztēlojies gara acīm arī to, kā tu izturēsies pret saviem ģimenes locekļiem un draugiem. Pamēģini iztēloties arī to, kā tu izturēsies pret absolūtiem svešiniekiem, ja šai dienai būtu lemts būt pēdējai, ko tu pavadi uz šis planētas. Izdzīvojot katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā, tava dzīve iegūst brīnumainu skanējumu.»
«Un te nu mēs nonākam pie pilnskanīgas dzīvošanas septītā rituāla, proti, pie Mūzikas rituāla.»
«Esmu pārliecināts, ka tas man patiks.» es piebildu.
«Domāju gan. Sivanas Lielie Skolotāji arī mīlēja mūziku. Tā viņus spēcināja tikpat lielā mērā kā saule. Mūzika raisīja smieklus, lika tiem dziedāt un dejot. Ari tevi mūzika ietekmēs līdzīgi. Nekad nepiemirsti, kāds spēks piemīt mūzikai. Klausies mūziku katru dienu, kaut arī tas būtu tikai ieraksts, kuru tu atskaņo ceļā uz darbu. Kad jūties nomākts vai noguris, paklausies mūziku. Tā spēj cilvēku lieliski motivēt. Labāku motivētāju par to es nemaz nespēju iedomāties.»
«Par tevi jau vispār nav ko runāt!» es, emociju pārņemts, iesaucos. «Jau klausoties tavā stāstā vien, mani pārņem fantastiska sajūta. Tu, Džūljen, patiesi esi ļoti izmainījies. Pie tam ne tikai ārēji vien. Tevī vairs nav cinisma. Kaut kur pagaisis bijušais negatīvisms un agresivitāte. Liekas, ka tu patiešām esi iemantojis dvēseles mieru. Šovakar tu esi aizskāris manā sirdī visai jūtīgu stīgu.»