«Bet tas vēl nav viss.» Džūljens iesaucās, pasliedams gaisā roku. «Turpināsim!»
«Jā, lai notiek. Turpināsim!»
«Nu tātad. Astotais ir Runātā Vārda rituāls. Sivanas Lielajiem Skolotājiem bija bezgala daudz mantru, ko tie skandēja no rīta, dienā un Vakarā. Viņi apgalvoja, ka šī tehnika esot ārkārtīgi iedarbīga, ļaujot tiem justies mērķtiecīgiem, stipriem un laimīgiem.»
«Kas ir mantra?»
«Mantra nav nekas cits kā vien savstarpēji sasaistītu vārdu sakopojums, kā skandēšana noskaņo cilvēkus pozitīvi. Sanskritā «man» nozīmē «prāts» un «tra» nozīmē «atbrīvošana». Tātad mantra ir frāze, ar kuras palīdzību iespējams atbrīvot prātu. Un vari man ticēt, Džon, ka mantra tiek ar to galā visai efektīvi.»
«Vai tu mantras skandē katru dienu?»
«Protams. Lai kur es dotos, tās vienmēr ir manas uzticamās pavadones. Neatkarīgi no tā, vai braucu autobusā, eju uz bibliotēku vai pastaigājos pa parku, es nostiprinu visu to, kas manā dzīvē ir pozitīvs, skandējot mantras.»
«Vai mantras tiek tikai skandētas?»
«Tas nav obligāti. Mantras, kas uzrakstītas uz papīra, arī ir ļoti iedarbīgas. Bet es esmu atklājis, ka mantru atkārtošana balsī lieliski stimulē garu. Kad rodas nepieciešamība justies motivētam, es trīssimt reižu atkārtoju šādu teikumu: «Es jūtos iedvesmots, disciplinēts un enerģijas pilns.» Lai neļautu sevī ieperināties mazvērtības kompleksam, es atkārtoju: «Es esmu stiprs un mierīgs.» Es izmantoju mantras pat tam, lai saglabātu jauneklīgu sparu un vitalitāti,» Džūljens atzinās.
«Kā mantras spēj uzturēt cilvēku jauneklīgu?»
«Vārdi lielā mērā ietekmē prātu. To iedarbība ir ļoti izteikta, neatkarīgi no tā, vai tie tiek izrunāti vai uzrakstīti.
Ja svarīgs jau ir tas, ko cilvēks pasaka otram, tad vēl daudzkārt svarīgāks ir tas, ko viņš pasaka pats sev.»
«Vai tā būtu pašiedvesma?»
«Tieši tā. Tu esi tas, ko tu par sevi visas dienas garumā domā. Tu esi arī tas, ko tu visas dienas garumā sev iestāsti. Ja tu sev saki, ka tu esi vecs un noguris, tad šī mantra izpaudīsies arī tevī ārēji. Ja tu teiksi, ka esi kļuvis vājš un zaudējis dzīvesprieku, arī tas atspoguļosies tavā ārējā izskatā un skatījumā uz ārējo pasauli. Bet, ja tu sev sacīsi, ka esi vesels, dinamisks un atvērts dzīves norisēm, tad tava dzīve pārveidosies. Redzi, vārdi, kurus tu saki sev, ietekmē tavu paštēlu. Bet tavs paštēls ietekmē tavu rīcību. Piemēram, ja tavam paštēlam pietrūkst pašpaļāvības, lai izdarītu kaut ko nozīmīgu, tad tu arī visā nopietnībā spēsi paveikt tikai nenozīmīgas lietas. Un otrādi, ja tavs paštēls raksturo vitālu un bezbailīgu personību, tad arī tava rīcība būs atbilstoša šim standartam. Tavs paštēls ir zināma veida garants sevis pozitīvai izpausmei dzīvē.»
«Kā tas iespējams?»
«Ja tu sev iestāsti, ka nespēj īstenot savu sapni, nu kaut vai atrast ideālu dzīves draugu vai arī dzīvot mierīgi un bez stresa, tad šī pārliecība ietekmēs tavu paštēlu. Savukārt, paštēls neļaus tev darīt to, kas nepieciešams, lai šādu ideālu partneri atrastu vai arī nodrošinātu mierīgu eksistenci. Īstenībā tas nobremzēs jebkurus tavus centienus šajā virzienā.»
«Un kāpēc tā notiek?»
«Tas ir pavisam vienkārši. Tavs paštēls ir zināmā mērā tāds kā kungs un noteicējs, kas visu regulē un kontrolē. Tas nekad neļaus tev rīkoties neatbilstoši paštēlam. Lieliski ir tas, ka paštēlu iespējams mainīt tieši tāpat, kā iespējams izmainīt tavā dzīvē arī visu pārējo, kas neļauj uzturēt paštēlu līmenī. Mantras ir ļoti labs veids, kā šo mērķi īstenot.»
«Tātad, izmainot savu iekšējo pasauli, es izmainu arī ārējo,» es neapzināti atkārtoju.
«Ak Dievs! Cik ātri tu visu aptver!» Džūljens mani paslavēja, parādījis gaisā paslietu īkšķi, kā bija darījis savā iepriekšējā dzīvē, būdams vēl spožs advokāts.
«Un tā nu esam nonākuši pie devītā jeb Pilnskanīgas Dzīvošanas rituāla. Tas ir harmoniska dzīvesveida rituāls. Tas uzskatāms par tādu kā atvasinājumu tai paštēla koncepcijai, par kādu tikko kā runājām. Vienkārši sakot, šis likums nosaka to, ka nepieciešams nemitīgi pilnveidot savu raksturu. Rakstura pilnveidošana ietekmē gan cilvēka pašvērtējumu, gan viņa rīcību. Dažādas cilvēka aktivitātes saplūst kopā vienā veselā, izveidojot paradumus, bet paradumi, kas ir īpaši svarīgi, nosaka tavu likteni. Iespējams, ka jogam Ramanam izdevās noformulēt šo domu vislabāk, sakot šādus vārdus: «Tu iesēj domu, bet nopļauj rīcību. Nopļaujot rīcību, tu sēj paradumu. Sējot paradumu, tu nopļauj raksturu. Sējot raksturu, tu nopļauj likteni».»
«Kas tieši man būtu darāms, lai pilnveidotu savu raksturu?»
«Jebkas, kas paaugstina tavu tikumību. Pirms tu vaicā man, kas domāts ar vārdu «tikumi», ļauj man tev šo to paskaidrot. Sivanas Lielie Skolotāji bija cieši pārliecināti, ka tikumīga dzīve ir jēgpilna dzīve. Tāpēc jebkurā savā rīcībā tie balstījās uz neskaitāmiem, mūžseniem dzīves principiem.»
«Bet vai tad tu pirmīt neapgalvoji, ka viņi savā dzīvē izvirzīja mērķi?»
«Jā, tā tas arī ir. Bet viņi par vienu no savas dzīves galvenajiem priekšnoteikumiem uzskatīja dzīvošanu saskaņā ar tiem tikumiskajiem principiem, kādus tūkstošiem gadu garumā bija ievērojušu viņu senči.»
«Kādi ir šie principi, Džūljen?» es gribēju zināt.
«Tie ir pavisam vienkārši strādīgums, līdzcietība, pazemība, pacietība, godīgums un drosme. Ja viss, ko tu dari, nav pretrunā šiem principiem, tu jutīsi sevī dziļu iekšēju harmoniju un mieru. Šāda dzīve ļaus tev garīgi pilnveidoties, tāpēc ka tu rīkosies tā, kā katrā gadījumā būs pareizi. Tu rīkosies atbilstoši Dabas un Visuma likumiem. Tad tu gūsi iespēju pieslēgties augstākam enerģētiskajam līmenim. Ja vēlies, vari to saukt par Augstāko varu. Tai brīdī tava dzīve no vienkāršas un ikdienišķas pārtaps par neparastu, un tu sāksi apzināties savas esības garīgumu. Tas ir pirmais solis ceļā uz apgaismību visas dzīves garumā.»