«Vai tu pats to esi pieredzējis?» es degu nepacietībā uzzināt.
«Jā, esmu. Un domāju, ka tu arī to pieredzēsi. Rīkojies tā, kā ir pareizi, lai tas nebūtu pretrunā ar tavu patieso būtību. Esi godīgs savā būtībā. Rīkojies tā, kā liek tava sirds. Pārējais notiks tā, kā tam jānotiek. Tev jāatceras, ka tu nekad neesi viens,» Džūljens paskaidroja.
«Ko tu ar to gribi teikt?»
«Varbūt paskaidrošu to kādu citu reizi. Pagaidām tev vajadzētu iegaumēt, ka nolūkā pilnveidot savu raksturu, tev katru dienu tas jāpierāda sīkās un mazās lietās. Citēšu Emersona vārdus: «Raksturs vērtējams augstāk par intelektu. Garīgi attīstīts cilvēks ir tas, kuram piemīt spēks gan dzīvot, gan domāt.» Cilvēka raksturs veidojas, pakļaujot savu rīcību tiem tikumiskajiem principiem, par kuriem tikko kā runājām. Ja tu tā nerīkosies, tu nekad neizjutīsi patiesu laimi.»
«Un kāds ir pēdējais rituāls?»
«Tas ir ļoti būtisks rituāls, proti Vienkāršības rituāls. Tas liek dzīvot pavisam vienkāršu dzīvi. Joga Ramana vārdiem runājot, cilvēks nedrīkst sevi izniekot sīkumos. Koncentrējies tikai uz prioritātēm, uz tām darbībām, kas ir patiesi jēgpilnas. Tādā veidā tava dzīve netiks pieblīvēta ar nenozīmīgām lietām, bet ritēs rāmi un mierīgi, kā arī sniegs gandarījumu par paveikto. To es tev apsolu.»
«Viņam bija taisnība. Brīdī, kad sāku atsijāt graudus no pelavām, mana dzīve kļuva harmoniska. Es pārtraucu traukties pa dzīvi tajā trakajā tempā, kādu biju uzņēmis. Pārtraucu dzīvot tā, it kā atrastos pašā virpuļviesuļa epicentrā. Tā vietā es dzīves tempu samazināju, izbrīvējot laiku arī tam, lai sajustu dzīves metaforas.»
«Un kā tu šo Vienkāršības principu īstenoji dzīvē?»
«Es pārtraucu nēsāt dizaineru tērpus. Atteicos no paraduma lasīt sešas avīzes dienā. Pārtraucu būt pieejams un izmantojams jebkurā brīdī. Kļuvu par veģetārieti un ēdu mazāk. Vispārīgi runājot, es ierobežoju savas vajadzības. Redzi, Džon, iekams tu nesamazināsi savas vajadzības, tev nekad nebūs gana. Tu vienmēr līdzināsies tam azarta spēlmanim Lasvegasā, kurš nespēj piecelties un aiziet no ruletes galda cerībā, ka jāuzspēlē tikai vēl vienu vienīgu reizi, lai vinnētu. Tev vienmēr vajadzēs vairāk, nekā jau ir. Kā šādā situācijā iespējams justies laimīgam?»
«Iepriekš tu apgalvoji, ka laimes sajūtu nodrošina veiksme un panākumi, bet tagad centies mani pārliecināt, ka man jāierobežo savas vajadzības un jābūt mierā ar mazumiņu. Vai tas nav paradokss?»
«Lieliski, ka tu to uztvēri, Džon. Patiešām lieliski. Tas patiesi var izklausīties pretrunīgi, bet tā tas tomēr nav. Laimi mūža garumā nodrošina centieni īstenot savus sapņus un ideālus. Cilvēks jūtas laimīgs tad, ja virzās dzīvē uz priekšu. Svarīgi ir apzināties, ka laimes sajūtu nesniedz pa varavīksnes tiltu nostaigātā ceļa galā iemantotais materiālais un finansiālais nodrošinājums. Piemēram, es, tolaik būdams ne viena vien miljona īpašnieks, iestāstīju sev, ka manā izpratnē panākumi un veiksme nozīmē trīssimt miljonu dolāru lielu kontu manā bankā. Tas bija ceļš pretī sabrukumam.»
«Trīssimt miljonu dolāru?» es neticīgi pārjautāju.
«Jā, trīssimt miljonu dolāru. Tāpēc, lai cik daudz man bija naudas, man tās vienmēr bija par maz. Es nekad nejutos laimīgs. Bet tā bija tikai un vienīgi alkatība. Tagad varu to atklāti pateikt. Tas bija tā kā tajā stāstā par valdnieku Midu. Esmu pārliecināts, ka esi to dzirdējis.»
«Protams. Tas virs tik ļoti mīlēja zeltu, ka lūdza Dievu, lai zeltā pārvērstos viss, kam vien viņš pieskaras. Kad valdnieka lūgšana tika uzklausīta, viņš līksmoja. Bet līdz brīdim, kad pārliecinājās, ka nespēj neko ēst, jo arī ēdiens, tiklīdz viņš tam pieskārās, pārvērtās zeltā.»
«Tieši tā. Nu lūk, un tieši tāpat arī mani kāre pēc naudas bija pārņēmusi tik ļoti, ka es vairs nespēju priecāties par to, kas man bija. Un, zini, tad pienāca laiks, kad vienīgais, ko spēju ieēst, bija maize un ūdens,» Džūljens sacīja, kļuvis kluss un domīgs.
«Vai tu runā nopietni? Man vienmēr likās, ka tu kopā ar slavenajiem draugiem mielojies tikai visizsmalcinātākajos restorānos.»
«Tas bija kādreiz, agrā jaunībā. Ne visiem tas zināms, bet šis nesakārtotais dzīves stils noveda pie asiņojošas kuņģa čūlas. Nespēju apēst pat siltu maizīti ar cīsiņu, lai nejustos galīgi slims. Kas tās bija par mokām! Man bija tik daudz naudas, bet vienīgais, ko varēju ieēst, bija tikai maize un ūdens. Tas bija tik nožēlojami,» Džūljenam nācās atzīt.
«Bet es neesmu no tiem, kuri dzīvo pagātnē. Tā bija vēl viena no dzīves lielajām mācībstundām. Kā jau teicu, sāpes spēj daudz ko iemācīt. Lai sāpes pārvarētu, man vispirms vajadzēja tās izjust. Bez tām es nebūtu kļuvis tas, kas esmu,» viņš stoiskā mierā atzina.
Vai tev ir kāda doma par to, ko man vajadzētu darīt, lai arī savā dzīvē īstenotu Vienkāršības rituālu?» es vaicāju.
«Ir tik daudz, ko tu varētu darīt. Tavu dzīvi spēj izmainīt arī pavisam nenozīmīgas lietas.»
«Piemēram?»
«Neej pie telefona ikreiz, kad tas zvana. Nelasi visādas muļķības, kuras saņem pa pastu. Pārtrauc trīs reizes nedēļā ieturēt vakariņas restorānā. Atsakies no golfa kluba. Pavadi vairāk laika kopā ar bērniem. Atļaujies vienu dienu nedēļā iztikt bez pulksteņa. Centies biežāk pavērot saullēktu. Pārdod savu mobilo telefonu un aizmet prom peidžeri. Vai man vēl turpināt?» Džūljens retoriski pavaicāja.
«Skaidrs. Tagad es sapratu. Bet pārdot mobilo telefonu?» es nobažījies atkārtoju, juzdamies kā zīdainis, kam pārgriež nabassaiti.
«Kā jau teicu iepriekš, mans pienākums ir nodot tās zināšanas, ko apguvu sava ceļojuma laikā, tālāk. Tev, lai pārveidotu savu dzīvi, nav nepieciešams izmantot pilnīgi visas tehnikas un stratēģijas. Izmēģini tikai tās, kas tev šķiet pieņemamas.»