Reiz senajā Indijā dzīvoja kāds ļauns milzis, kuram piederēja grezna pils ar skatu uz jūru. Daudzus gadus milža prombūtnē, kad viņš bija devies pasaulē karot, tuvējā ciemata bērni mēdza priecīgi rotaļāties pils brīnišķīgajā dārzā. Kādu dienu milzis atgriezās un padzina bērnus no dārza. «Tā kā es jūs vairs te nekad neredzētu!» viņš, niknuma pilns, bērniem uzkliedza, aizcērtot varenās ozolkoka durvis. Lai neļautu bērniem pils dārzā rotaļāties, viņš tam apkārt lika uzcelt augstu akmens mūra sienu.
Iestājās barga un auksta ziema, kāda raksturīga Indijas vistālākajā ziemeļu daļā. Milzim ļoti gribējās, lai laiks kļūst siltāks. Ciematā, kas atradās pils kalna pakājē, iestājās pavasaris. Bet dārzā vēl aizvien valdīja ziema. Tad kādu dienu milzis caur atvērtajiem pils logiem un saules glāsmaino pieskārienu sajuta pavasara elpu. «Beidzot ir atnācis pavasarisf» viņš iesaucās un izskrēja ārā dārzā. Bet tas, ko viņš dārzā ieraudzīja, bija kas pavisam negaidīts. Ciemata bērni kaut kā bija pamanījušies tikt pāri pils mūrim un dārzā rotaļājās. Tieši viņu klātbūtnes dēļ dārzs no novārtā pamesta ziemīgā kailuma bija pārtapis auglīgā zaļumā, kurā ziedēja rozes, narcises un orhidejas. Visi bērni smējās un rotaļājās, izņemot vienu zēnu. Pašķielējis ar vienu acs kaktiņu, milzis pamanīja mazu zēnu, kurš augumā bija padevies daudz mazāks nekā pārējie bērni. Viņš gauži raudāja, jo nespēja pārrāpties pāri augstajam mūrim, lai iekļūtu dārzā. Milzis iežēlojās par zēnu, un viņam pirmo reizi mūžā kļuva kauns par saviem ļaunajiem darbiem. «Es palīdzēšu šim bērnam,viņš sacīja, dodoties klāt zēnam. Kad pārējie bērni ieraudzīja tuvojamies milzi, tie, bīdamies par savu dzīvību, no dārza aizbēga. «Es to milzi nogalināšu,» mazais zēns izstomīja. «Es viņam neatdošu mūsu rotaļu vietu.» Kad milzis zēnam tuvojās, viņš izpleta rokas un sacīja: «Es esmu tavs draugs. Es atnācu, lai palīdzētu tev tikt pāri mūrim. Tagad tas būs tavs dārzs.» Tagad mazais zēns pārējo bērnu acīs bija kļuvis varonis un jutās ļoti laimīgs. Viņš uzdāvināja milzim zelta ķēdīti, kas tam vienmēr bija aplikta ap kaklu. «Tas ir mans laimes talismans,» zēns teica. «Es gribu to uzdāvināt tev.Sākot ar to dienu, ciemata bērni rotaļājās brīnišķīgajā pils dārzā kopā ar milzi. Bet mazais, drosmīgais zēns, kurn milzis bija iemīlējis visvairāk, nekad neatgriezās. Laikam ritot, milzis sasirga un kļuva pavisam vārgs. Bērni turpināja pils dārzā rotaļāties, bet milzim to darīt vairs nebija spēka. Šajās rāmajās dienās milzis visvairāk domāja par mazo zēnu. Kādā īpaši saltā un skaudrā ziemas dienā milzim pa logu pavērās brīnumains skats. Lai gan lielāko dārza daļu klāja dziļš sniegs, pašā dārza vidū bija izaudzis milzum krāšņs rožu krūms, tā zari vai lūza no fantastiski skaistu ziedu pārbagātības. Līdzās rožu krūmam stāvēja mazais zēns, kuru milzis tā mīlēja. Zēns smaidīja. Milzis, prieka pārņemts, pietrūkās kājās un izskrēja ārā no pils, lai zēnu apskautu. «Kur tu biji visus šos garos gadus, mans jaunais draugs? Man tevis tik ļoti pietrūka.» Zēns pēc neilga pārdom u brīža atbildēja: «Pirms daudziem gadiem tu palīdzēji man tikt pāri pils mūrim un iekļūt tavā brīnišķīgajā dārzā. Tagad esmu atnācis, lai ievestu tevi manējā.»Kad tajā pašā dienā, lai milzi apciemotu, pils dārzā ieradās ciemata bērni, viņi atrada to guļam zemē bez dzīvības. Milža augumu no galvas līdz kājām klāja tūkstošiem rožu ziedu.
«Esi vienmēr tikpat drosmīgs, Džon, kāds bija šis zēns. Aizstāvi savu pārliecību un seko saviem sapņiem, jo tie tevi novedīs pie tava likteņa. Seko savam liktenim, un tas ļaus tev sajust Visuma brīnumaino spēku. Seko Visuma brīnumainajam spēkam, jo tas tevi novedīs īpašā dārzā, kas pildīts ar rozēm.»
Palūkojies uz Džūljenu, lai pateiktu, cik ļoti dziļi šis stāsts mani aizkustinājis, es ieraudzīju ko tādu, ka izbijos šim akmenscietajam bijušajam jurisprudences korifejam, kurš savas dzīves labākos gadus bija ziedojis tam, lai aizstāvētu šīs pasaules varenos, bagātos un slavenos, pār vaigiem ritēja asaras.
Devītās nodaļas kopsavilkums
Kaizen praktizēšana
Pašpilnveidošanās ir cilvēka dzīves pilnveidošanas DNS. Panākumi ārējā pasaulē sākas ar uzvarām sevis pārveidošanā. Apskaidrība sasniedzama, tikai nemitīgi pilnveidojot savu prātu, fizisko ķermeni un dvēseli.
• Savu baiļu pārvarēšana.
• Desmit mūžseni pilnskanīgas dzīves rituāli
Drošajiem pieder pasaule. Kad tu reizi par visām reizēm pieņem lēmumu pacelt savu dzīvi augstākā dimensijā, pareizo ceļu tev norāda sirds. Šis dzīves ceļš vienmēr noved tevi brīnumainā vietā, pārpilnā fantastiskiem dārgumiem.
Desmitā nodaļa
DISCIPLINĒTĪBAS SPĒKS
Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šodien mēs paši esam sava likteņa veidotāji, ka mērķi, ko esam noteikuši, nav neizpildāmi, ka ciešanas un pārdzīvojumi nav neizturami. Tik ilgi, kamēr nezaudēsim ticību mērķim un apņēmību uzvarēt, uzvara būs mūsu.
Džūljens turpināja izmantot joga Ramana stāstu par pamatu tai mācībai, kurā dalījās ar mani. Es biju uzzinājis par dārzu, kas zeļ un plaukst manā prātā, jeb vietu, kur rodams mans iekšējais spēks un potenciāls. Iepazinis to, ko simbolizē tornis ar bāku, es biju sapratis, cik ļoti svarīgi ir apzināties savas dzīves aicinājumu un noteikt it visam dzīvē mērķi. Ar deviņas pēdas garā un deviņsimt mārciņu smagā japāņu sumo cīkstoņa palīdzību biju izpratis mūžseno kaizen principu un visu to labo, ko sev līdzi nes sevis pilnveidošana. Un man nebija ne jausmasj ka pats labākais tikai vēl gaidāms.