«Nu protams, Džūljen. Tev, kā vienmēr, izrādās taisnība. Man šķiet, ka es vienmēr esmu bijis pārāk pieklājīgs, lai lūgtu tos aiziet vai arī lai aizslēgtu sava kabineta durvis,» man pilnībā nācās viņam piekrist.
«Attiecībā uz savu laiku tev jābūt nelokāmam. Iemācies pateikt arī «nē». Ja uzdrīkstēsies pateikt «nē» sīkumos, tu iemācīsies pateikt «nē» arī lielās un izšķirošās dzīves situācijās. Ja tev nepieciešams izbrīvēt vairākas stundas kādas lielas aizstāvības lietas sagatavošanai, aizslēdz sava kabineta durvis. Pacenties neaizmirst to, ko tagad tev saku. Necel klausuli ikreiz, kad iezvanās telefons. Tas domāts tavai, nevis citu cilvēku ērtībai. Paradoksāli ir tas, ka pārējie cilvēki, redzot, ka tu ļoti augstu vērtē savu laiku, sāks tevi vairāk cienīt un ar tevi rēķināties. Viņi sapratīs, ka tavs laiks tev ir dārgs, un to novērtēs.»
«Un kā tad ar kavēšanos un lietu atlikšanu uz vēlāku laiku? Esmu pārāk bieži pasācis atlikt to, ko man negribas darīt, uz vēlāku laiku, tā vietā sākot pētīt pa pastu pienākušās reklāmas un pārlapot juridiskos žurnālus Tādā veidā es laikam vienkārši «nositu» laiku?»
«Nosist laiku» ir tēlaina metafora. Nav noliedzams, ka cilvēka dabā ir darīt to, kas viņam patīk, un izvairīties no tā, kas nepatīk. Bet, kā jau pirmīt teicu, tie cilvēki, kuri guvuši vislielākos panākumus, ir izkopuši sevī paradumu darīt arī to, kas nemaz tik ļoti neiet pie sirds.»
Te nu es uz brīdi apstājos, aizdomājies par principu, kuru tikko kā biju iepazinis. Iespējams, ka vilcināšanās un kavēšanās nemaz nebija mana problēma. Var jau būt, ka mana dzīve bija pārāk samezglojusies. Džūljens intuitīvi nojauta, kas mani satrauc.
«Jogs Ramans man pavēstīja, ka tie cilvēki, kuri paši kontrolē savu dzīvi, izturas ļoti vienkārši. Daba nevienam nav paredzējusi neprātīgu dzīves tempu un steigu. Kaut arī viņš bija cieši pārliecināts, ka ilglaicīgu laimi spēj sasniegt tikai enerģiski cilvēki, kuri rīkojas mērķtiecīgi, panākumiem bagāta un pilnskanīga dzīve nedrīkst tikt nodrošināta, upurējot tai dvēseles mieru. Tieši tas, man iepazīstot šo mūzšeno gudrību, fascinēja visvairāk. Tas ļāva man kļūt produktīvākam, tajā pašā laikā tomēr ļaujot sevi arī garīgi pilnveidot.»
Sāku Džūljenam arvien vairāk uzticēt savas visslēptākās domas. «Tu attiecībā uz mani vienmēr esi bijis godīgs un atklāts, tāpēc būšu tāds pats arī pret tevi. Es negribu atteikties no savas advokāta prakses, mājas un automašīnas tikai tāpēc vien, lai iemantotu laimīgāku dzīvi. Man patīk manas «rotaļlietas» un visi tie materiālie labumi, kādus esmu nopelnījis. Tā ir atlīdzība par visām tām darbā pavadītajām stundām kopš brīža, kad pirmo reizi satikāmies. Bet es jūtos iztukšots. Es patiešām tāds jūtos. Es tev pastāstīju par tiem saviem sapņiem, kādi man bija tolaik, kad vēl tikai studēju jurisprudenci. Ir tik daudz kas, ko es vēl gribētu dzīvē paveikt. Zini, man ir gandrīz četrdesmit gadu, un es vēl neesmu savām acīm skatījis ne Lielo Kanjonu, ne Eifeļa torni. Es nekad neesmu bijis tuksnesī, nedz arī brīnišķīgā vasaras dienā īries laivā pāri klusam ezeram. Nevienu vienīgu reizi neesmu novilcis kurpes un zeķes, lai staigātu pa parku basām kājām, klausītos bērnu čalās un suņu rejās. Nevaru atcerēties pat to, kad pēdējo reizi pēc sniegputeņa esmu izbaudījis klusu pastaigu sniegā, ieklausoties dabā dzirdamajās skaņās un izbaudot to burvību.»
«Nu tad padari savu dzīvi vienkāršāku,» Džūljens līdzjūtīgi ieteica. Izmanto seno Vienkāršības rituālu. Attiecini to uz ikvienu savas dzīves jomu. Praktizējot šo tehniku, tev atliks laiks arī tam, lai visas šīs brīnumainās sajūtas izbaudītu. Viena no vistraģiskākajām lietām, ko ikviens no mums spēj izdarīt, ir atlikt dzīvošanu uz vēlāku laiku. Pārāk daudz ir tādu cilvēku, kuri daudz labprātāk nododas sapņiem par fantastisku rožu dārzu pie horizonta, nekā kopj to dārzu, kurš atrodas aiz paša mājas. Tas patiešām ir traģiski.»
«Un kādi būtu ieteikumi?»
«To es atstāšu tavā ziņā. Esmu tevi iepazīstinājis ar daudzām Sivanas Lielo Skolotāju piedāvātajām stratēģijām un tehnikām. Ja vien nepietrūks drosmes tās pielietot, tu pieredzēsi brīnumainas lietas. Jā. Šajā sakarībā man atmiņā nāk vēl kāda lieta, ko es daru, lai mana dzīve ritētu harmoniski un bez sarežģījumiem.»
«Un tā būtu?»
«Pēc pusdienām es mēdzu bridi nosnausties. Esmu konstatējis, ka tas man palīdz justies enerģiskam, možam un jauneklīgam. Droši varētu to nosaukt par manu «skaistumkopšanas» miegu,» Džūljens ironiski pasmīnēja.
«Skaistumkopšanā nu gan nekad neesmu bijis lietpratējs.»
«Toties humora izjūtas gan tev nekad nav trūcis, un tās dēļ es tevi ļoti augstu vērtēju. Nekad neaizmirsti to, kāds spēks piemīt smiekliem. Tie, tāpat kā mūzika, lieliski tonizē pret dzīves stresiem un spriedzi. Man šķiet, ka jogs Ramans izteica šo domu visprecīzāk, sakot šādus vārdus: «Smiekli atver tavu sirdi un dziedina tavu dvēseli. Nevienam nevajadzētu dzīvi uztvert tik nopietni, ka tiek pazaudēta pat spēja pasmieties pašam par sevi.»»
Jautājumā par laiku Džūljenam ienāca prāta vēl kāda doma. «Svarīgāk par visu, Džon, ir rīkoties tā, it kā tev ko dzīvot būtu atlikuši vēl veseli piecsimt gadi. Kad Divēja uzdāvināja man šo nelielo smilšu pulksteni, viņa man deva arī kādu padomu, kuru es nemūžam neaizmirsīšu.»
«Kāds bija šis padoms?»
«Viņa man teica, ka vislabākais laiks, kad iestādīt koku, bijis pirms četrdesmit gadiem. Bet otrs vispiemērotākais laiks, kad to darīt, ir šodien. Neiztērē velti nevienu vienīgu minūti no tev atvēlētā laika. Domā un rīkojies tā, it kā katra diena tavā mūžā būtu pēdējā. Izveido sevī «beigu tuvuma mentalitāti».