«Tagad es saprotu. Bet kā lai sev iemāca darīt labu?»
«Es to varu pateikt pavisam vienkāršiem vārdiem. Tev vajadzētu izvirzīt prioritāti izmainīt savu pasaules redzējumu tā, lai tu vairs neuztvertu sevi kā atsevišķu indivīdu, bet gan kā daļu no viena kopīga veseluma.»
«Vai man tāpēc vajadzētu kļūt laipnākam un labestīgākam?»
«Tev jāsaprot, ka viscēlākais, ko tu vari darīt, ir darboties citu cilvēku labā. Sivanas Lielie Skolotāji to dēvēja par Atbrīvošanos No Savas Patības Važām. Ar to domāta atbrīvošanās no pārlieku lielas sevis apzināšanās, sākot virzīties uz augstāku mērķi. To iespējams īstenot, dodot vairāk tiem, kas tev apkārt, vai nu ziedojot savu laiku, vai enerģiju. Patiesībā šis divas lietas ir tas labākais, ko tu spēj kādam dot. Tas varētu būt kaut kas tik nozīmīgs kā, piemēram, gadu ilgs brīvprātīgs darbs ar trūcīgajiem, vai arī kaut kas tik nenozīmīgs kā dažu automašīnu palaišana sev priekšā lielā satiksmes sastrēgumā. Iespējams, ka tas izklausās banāli, bet, ja ir kaut kas tāds, ko es patiešām esmu sev atklājis, tad tas ir atklājums, ka dzīve ievirzās augstākā un pilnskanīgākā dimensijā tajā brīdī, kad tevī sāk rasties vēlēšanās padarīt pasauli labāku. Jogs Ramans mēdza sacīt, ka, nākot pasaulē, mēs kliedzam, kamēr pasaule gavilē, un, viņaprāt, dzīvi mums vajadzētu nodzīvot tā, lai, to atstājot, pasaule kliegtu, bet mēs gavilētu.»
Es zināju, ka Džūljenam ir taisnība. Savas advokāta prakses laikā man sagādāja raizes doma par to, ka ne katrreiz es atdodu cilvēkiem no sevis tik daudz, cik īstenībā būtu varējis. Es nenoliedzami atrados privileģētā stāvoklī, jo, aizstāvot savus klientus, bija tādas aizstāvības lietas, kuras kalpoja par paraugu citām iztiesājamām lietām, bet jurisprudence man bija kļuvusi drīzāk par biznesu nekā par sirdij tīkamu darbu. Studenta gados universitātē es, tāpat kā daudzi mani vienaudži, biju ideālists. Diskusijās pie atdzisušas kafijas un sakaltušas picas mēs savās kopmītnes istabiņās kalām plānus, kā spēsim mainīt pasaules kārtību. Kopš tā laika pagājuši apmēram divdesmit gadi, un tagad tā vietā, lai dedzīgi vēlētos izmainīt pasauli, es dedzīgi vēlos tikai vienu nomaksāt savu hipotekāro kredītu par māju un nodrošināt sev bezrūpīgas vecumdienas, pelnot kārtīgu pensiju. Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem es atskārtu, ka biju ērti iekārtojies savā vidusšķiras kokonā, kurš sniedza man patvērumu no sabiedrības kopumā un pie kura es biju ļoti pieradis.
«Zini, es tev pastāstīšu kādu senu notikumu,» Džūljens sacīja.
Reiz dzīvoja kāda vārga un nespēcīga veca sieviete, kuras mīļotais vīrs bija miris. Viņa pārcēlās dzīvot pie sava dēla, vedeklas un mazmeitas. Vecās sievietes redze un dzirde katru dienu arvien vairāk pasliktinājās. Dažkārt viņai tik ļoti trīcēja rokas, ka šķīvī pasniegtie zirņi izbārstījās pa grīdu vai arī izšļakstījās tasē ielietais buljons. Dēls un vedekla dusmojās par mājās valdošo nekārtību un kādu dienu pateica, ka nu reiz viņiem pietiek. Viņi nolika mazu galdiņu aizdurvē pie slotu kambara un lika mātei maltītes ieturēt tur vienai pašai. Maltīšu laikā māte no istabas tālākā kakta noraudzījās uz dēla ģimeni asaru pilnām acīm. Dēla ģimene ēda pie galda, ar māti tikpat kā nesarunājoties. Ja nu vienīgi norāja par zemē nejauši nokritušu karoti vai dakšu.
Kādu vakaru, tieši pirms vakariņām, viņu mazā meitiņa sēdēja uz grīdas un rotaļājās ar spēļu klucīšiem. «Ko tu tur dari?» tēvs ieinteresēts apvaicājās. «Es taisu mazu galdiņu priekš tevis un mammas,» meitene sacīja, «pie kura istabas stūrī nosēdināšu jūs, kad izaugšu liela.» Tēvs un māte ilgi klusēja. Likās veselu mūžību. Tad viņi sāka raudāt. Tikai tagad abi sāka apzināties, ko īstenībā izdarījuši un cik ļoti nodarījuši pāri savi mātei. Tajā pašā vakarā viņi ierādīja vecajai mātei atkal vietu pie lielā ēdamgalda. Sākot ar to dienu, viņa atkal ieturēja maltītes kopā ar visu ģimeni. Kad no galda nokrita kāda ēdiena kripatiņa vai dakšiņa, neviens vairs nepievērsa tam uzmanību.
«Īstenībā vecāki šajā stāstā nemaz nebija ļauni cilvēki,» Džūljens sacīja. «Bija vienkārši vajadzīga kāda dzirkstelīte, kas liktu tiem apzināties savas rīcības sekas un iedegtu to sirdīs līdzjūtību. Ikdienā izrādīta līdzjūtība un labestība padara dzīvi daudz bagātāku. Pacenties katru rītu izbrīvēt laiku, lai padomātu par to, ko tu šodien varētu kādam izdarīt labu. Lai dzīve kļūtu jauka, nemaz nevajag daudz: sirsnīga uzslava tam, kurš to gaida vismazāk; uzmundrinošs žests draugam, kuram atgadījusies nelaime; kāda neliela dāvaniņa vai uzmanības apliecinājums taviem ģimenes locekļiem. Un, runājot par draudzību, nemitīgi rūpējies par tās saglabāšanu. Ja cilvēkam ir trīs uzticami draugi, viņš patiesi ir ļoti bagāts.» Es piekrītoši pamāju.
«Draugu klātbūtne dzīvei piešķir humoru, valdzinājumu un krāšņumu. Maz ir tādu lietu, kas spēj padarīt cilvēku jauneklīgāku kā sirsnīga izsmiešanās kopā ar seniem draugiem. Kad kļūsti pārāk paštaisns, draugi spēj tev palīdzēt «atgriezties uz zemes». Draugi liek tev pasmaidīt, kad sāc ņemt problēmas pārāk tuvu pie sirds. Labi draugi sniedz palīdzīgu roku tad, kad dzīve tevi nospiež uz ceļiem un tu tajā saskati tikai melnās krāsas. Kad biju aizņemts ar aizstāvības lietām, man draugiem neatlika laika. Tagad, ja neskaita tevi, Džon, esmu palicis gluži viens Man nav neviena, ko uzaicināt līdzi garajās pastaigās pa mežu, kad visi, ērti ierīkojušies savos kokonos, apskurbuši snauduļo. Kad esmu beidzis lasīt brīnišķīgu grāmatu, kas mani aizkustinājusi līdz pašiem sirds dziļumiem, man nav neviena, ar ko to pārrunāt. Un inan nav arī neviena, kam izkratīt sirdi, kad saule zeltainā rudens dienā to sasilda un piepilda ar prieku.»