«Vai tas neskan pārāk optimistiski? Un kā tad ar tiem, kuri pazaudē visu, kas tiem pieder, neveiksmīga biznesa darījuma dēļ? Jādomā, ka viņi ir bankrotējuši ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli.»
«Tavam bankas rēķinam un mājas lielumam nav nekā kopīga nedz ar prieku, nedz piepildītu dzīvi. Mūsu pasaule ir pilna ar nelaimīgiem miljonāriem. Vai tu domā, ka Sivanas Lielie Skolotāji, kurus es sastapu Himalajos, raizējās par savu rēķinu bankā vai vasaras māju Francijas dienvidos?» Džūljens pavaicāja.
«Nu labi. Es sapratu, ko ai domā.»
«Ir milzīga starpība starp naudas pelnīšanu un pilnskanīgas dzīves veidošanu. Kad atlicināsi kaut vai piecas minūtes dienā tam, lai noskaitītu Pateicības lūgšanu, tu arī sāksi dzīvot tādu dzīvi, pēc kādas tiecies. Pat bankrotējušais cilvēks, kuru tu nupat pieminēji, apzinās, ka ir daudz kas tāds, par ko viņam, neraugoties uz finansiālo krahu, vajadzētu būt pateicīgam. Tu uzzināsi, ka viņam vēl aizvien ir laba veselība, mīloša ģimene un laba reputācija sabiedrībā. Pavaicā šim cilvēkam, un tu uzzināsi, ka viņam vēl aizvien ir tā laime būt šīs lielās valsts pilsonim un ka viņam ir jumts virs galvas. Iespējams gan, ka viņa rīcībā vairs nav nekādu citu resursu kā vien prasme strādāt ar pilnu atdevi un spēja sapņot lielus sapņus. Un tomēr, tie ir ļoti vērtīgi pamatlīdzekļi, par kuriem viņam vajadzētu justies pateicīgam. Mums visiem par daudz ko vajadzētu justies pateicīgiem. Pat putniņš, kas skaistā vasaras dienā dzied aiz tava loga, dzīvesgudram cilvēkam liekas esam Dieva dāvana. Ņem vērā, Džon, ka dzīve ne vienmēr iedod tev to, ko tu lūdz. Bet tā vienmēr dod to, kas tev patiešām ir vajadzīgs.»
«Vai tas jāsaprot tā, ka katru dienu, izjūtot pateicību par to, ko tā devusi, neatkarīgi no tā, vai guvums ir materiālas dabas vai garīgas, es izveidošu sevī paradumu dzīvot pašreizējam mirklim?»
«Jā. Šis ir ļoti iedarbīgs paņēmiens, kā piešķirt savai dzīvei vitalitāti. Izbaudot katru dzīves acumirkli, tu iegūsti dzīvesprieku un degsmi, kas ļauj pašam izveidot savu likteni.»
«Pašam izveidot savu likteni?»
«Jā. Es jau tev teicu, ka mums visiem ir dotas noteiktas spējas un talanti. Ikviens cilvēks uz mūsu planētas ir ģēnijs.»
«Nu tu nepazīsti dažus no advokātiem, ar kuriem kopā man iznāk strādāt,» es iemetu starpā.
«Ikviens,» Džūljens uzsvērti atkārtoja. «Mums visiem dzīvē ir dots savs uzdevums. Tajā pašā mirklī, kad tu atklāsi šo savu sūtību, koncentrējot tās īstenošanai visu savu enerģiju, tevī sāks izpausties tavas spējas un talanti, bet dzīvi sāks piepildīt laime. Tiklīdz tu sāksi savu misiju apzināties kļūt vai nu par izcilu bērnu skolotāju vai arī iedvesmas pilnu mākslinieku, visas tavas vēlmes sāks bez īpašām pūlēm īstenoties. Tev pat nevajadzēs īpaši censties, jo viss izdosies pats no sevis. Īstenībā ir tā: «Jo vairāk tu centies, jo uzstādīto mērķu īstenošana prasa vairāk laika.» Tā vietā tev vajag sekot saviem sapņiem un jau iepriekš sagatavoties tām balvām, kas noteikti sekos. Tādā veidā nokļūsi pie sava dievišķā galamērķa. Tieši to es domāju, sakot, ka tu pats izveidosi savu likteni,» Džūljens prātīgi paskaidroja.
«Kad es vēl biju zēns, tēvs bieži lasīja man priekšā pasaku par Pēteri un burvju pavedienu. Pēteris bija mazs un kustīgs zēns. Visi viņu mīlēja ģimene, skolotāji un draugi. Bet viņam piemita viens trūkums.»
«Kāds tas bija?»
«Pēteris nekad nespēja izdzīvot pašreizējo brīdi. Viņš nemācēja priecāties par dzīvi. Uzturēdamies skolā, viņš ilgojās pēc rotaļām brīvā dabā. Rotaļājoties brīvā dabā, viņš ilgojās pēc vasaras brīvdienām. Viņš nemitīgi ilgojās pēc kaut kā tāda, kā viņam nebija, nekad nemēģinot izdzīvot ikvienu mirkli, kas pildīja viņa dienas. Kādu rītu Pēteris klaiņoja pa mežu, kas atradās netālu no viņa mājām. Juzdamies noguris, viņš apsēdās zemē atpūsties un iesnaudās. Pēc dažām minūtēm, kas bija pavadītas dziļā miegā, viņš izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā. «Pēter! Pēter!» kaut kur no augšas skanēja spalga balss. Kad zēns lēnām atvēra acis, viņš izbiedēts ieraudzīja sev līdzās stāvam dīvaina izskata sievieti. Viņai varēja dot vairāk nekā simt gadu, bet sniegbaltie mati šķipsnās vēlās pāri pleciem kā pūkaina sagša. Izdēdējušajā rokā sieviete turēja mazu kamoliņu, no kura nokarājās garš zeltīts pavediens.
«Pēter,» viņa zēnu uzrunāja, «šis ir tavas dzīves pavediens. Ja pavilksi to mazliet, stunda paies kā pāris sekundēs. Ja pavilksi stiprāk, dienas paskries kā pāris minūtes. Un, ja vilksi no visa spēka, tad mēneši un pat gadi aiztrauksies kā vēja spārniem.» Šāds atklājums Pēteri ļoti satrauca. «Es gribētu to paņemt, ja drīkst,» viņš pieklājīgi palūdza. Vecā sieviete žigli pieliecās un iedeva kamoliņu ar zelta pavedienu zēnam.
Nākamajā dienā Pēteris sēdēja klasē nemierīgs un nogarlaikojies. Tad viņš atcerējās savu jauniegūto rotaļlietu. Mazliet pavelkot zeltīto pavedienu, viņš tai pašā brīdī atradās mājās un rotaļājās dārzā. Aptvērušam burvju pavediena spēku, Pēterim drīz vien apnika būt vienkāršam skolas zēnam. Viņš ilgojās kļūt par pusaudzi, ar visiem tiem priecīgi satraucošajiem pārdzīvojumiem, ko solīja šāds vecums. Un tā nu viņš atkal paņēma kamoliņu un pavilka zelta pavedienu stiprāk.
Nu viņš vienā mirkli kļuva par pusaudzi. Ar ļoti jauku un skaistu meiteni, vārdā Elīza, blakus. Bet Pēteris vēl aizvien nebija apmierināts. Viņš nekad nebija pratis izbaudīt pašreizējo mirkli, paraugoties apkārt uz visām tām brīnumainajām lietām, ko dzīve tam katrā brīdī dāvāja. Tā vietā Pēteris ilgojās būt pieaudzis. Un tā nu viņš zeltīto pavedienu parāva ļoti spēcīgi. Un vienā mirklī garām aiztraucās gadi. Tagad viņš bija pārtapis par pieaugušu vīru pusmūža gados. Elīza tagad bija viņa sieva, un viņiem bija pilna māja bērnu. Bet Pēteris pamanīja arī ko citu. Viņa mati, kas reiz mirdzēja kraukļa melnumā, bija sākuši sirmot. Un viņa māmiņa, kuru viņš tik ļoti mīlēja, bija kļuvusi veca un nespēcīga. Pēteris vēl aizvien nejutās apmierināts. Viņš nekad nebija apguvis prasmi izdzīvot pašreizējo brīdi. Un tā nu viņš atkal strauji pavilka burvju pavedienu un gaidīja, kas tagad notiks.