Dodoties aizvien dziļāk šajā noslēpumainajā apvidū, bijušās dzīves apceri nomainīja tā brīža fantastiskā realitāte. Un tad, mirklī, kad Džūljens sajutās dabas brīnumainās pasaules varā, atgadījās kas satraucošs.
Ar acs kaktiņu viņš pamanīja uz taciņas sev priekšā cilvēka stāvu, tērpušos dīvainā, garā, vējā plandošā sarkanā apmetnī, ar tumši zilu kapuci galvā. Džūljenu ārkārtīgi pārsteidza tas, ka viņš šajā neapdzīvotajā apvidū, ceļā uz ko bija aizvadījis septiņas dienas, kur ik solī uzglūnēja briesmas, sastapis dzīvu būtni. Tā kā viņš atradās jūdzēm tālu no jebkādas civilizācijas, un vēl aizvien nebija skaidrībā, kur atrodams viņa galējais ceļamērķis Sivana, viņš uzsauca nepazīstamajam ceļiniekam.
Cilvēks neko neatbildēja, bet sāka pa stāvo taku kāpt ātrāk, nepagodinot Džūljenu pat ne ar skatienu. Drīz vien noslēpumainais ceļinieks jau skrēja, sarkanajam apmetnim plandoties gluži kā palagiem uz veļas auklas vējainā rudens dienā.
«Draugs, lūdzu, man nepieciešama tava palīdzība, lai rastu ceļu uz Sivanu,» Džūljens uzsauca. «Esmu ceļā jau septīto dienu, man trūkst pārtikas un ūdens. Liekas, ka esmu apmaldījies!»
Cilvēks spēji apstājās. Džūljens tam uzmanīgi tuvojās, ceļinieks sastinga, absolūti kluss un mierīgs. Nekustīga bija viņa galva, nekustīgas bija viņa rokas, un nekustīgas bija arī viņa kājas. Džūljens nevarēja zem kapuces saskatīt viņa seju, bet viņu pārsteidza nelielais groziņš, ko ceļinieks turēja rokās. Tajā bija vistrauslākie un skaistākie ziedi, kādus Džūljenam jebkad bija nācies redzēt. Kad Džūljens pienāca tuvāk, ceļinieks satvēra grozu ciešāk. Šajā kustībā jautās gan mīlestība pret vārajiem ziediem, gan arī neuzticēšanās šim garajam rietumniekam, kurš šajā kalnu apvidū bija tikpat reti satopama parādība kā rasa tuksneša smiltīs.
Džūljens vērās ceļiniekā saspringtā ziņkārē. Gaistošs saules stars atklāja, ka vaļīgā kapuce slēpj vīrieša seju. Šādu cilvēku Džūljens nekad agrāk nebija sastapis. Lai gan viņi abi likās esam viena gadu gājuma, vīrietim bija pārsteidzoši spilgti sejas vaibsti, likās, ka Džūljens vērās: tajos gandrīz veselu mūžību. Vīrietim bija acis kā kaķim, un tik caururbjošas, ka Džūljens bija spiests novērst skatienu. Vīrieša olīvkrāsas āda bija elastīga un gluda. Viņa augums izskatījās vingrs un spēcīgs. Lai gan vīrieša rokas liecināja, ka viņš vairs nav jauneklis, viņā jautās tik liels jauneklīgums un vitalitāte, ka tas Džūljenu nohipnotizēja gluži kā bērnu, kurš pirmo reizi mūžā vēro burvju mākslinieka uzstāšanos.
«Tam jābūt vienam no Sivanas Lielajiem Skolotājiem,» Džūljens klusībā nodomāja, ar grūtībām apvaldot prieku par šo atklājumu.
«Mani sauc Džūljens Mentls. Esmu še ieradies, lai mācītos no Sivanas Lielajiem Skolotājiem. Vai jums ir zināms, kur es tos varētu sastapt?» viņš vaicāja.
Vīrs domīgi raudzījās pagurušajā ceļiniekā no Rietumiem. Nesatricināmais miers darīja to līdzīgu eņģelim, kurš izstaro gaismu.
Tad vīrs klusā balsī, gandrīz čukstus, ierunājās: «Kāpēc tu gribi tos atrast, draugs?»
Nojaušot, ka viņš patiesi sastapis vienu no noslēpumainajiem mūkiem, kuri tik daudziem ceļiniekiem pirms viņa spējuši palikt neredzami, Džūljens atklāja sirdi un izstāstīja savu bēdu stāstu. Viņš pastāstīja tam par savu agrāko dzīvi, par garīgo krīzi, ko mēģinājis pārvarēt, par to, ka bija zaudējis veselību un enerģiju, to vietā saņemot tikai acumirklīgu un pārejošu gandarījumu, ko devusi advokāta prakse. Viņš runāja par to, kā bija iemainījis dvēseles bagātību pret lielu rēķinu bankā, un iluzoru apmierinātību ar intensīvu dzīves stilu. Viņš izstāstīja arī par noslēpumainās Indijas apceļošanu un sastapšanos ar jogu Krišnanu, bijušo advokātu no Njūdeli, kurš arī bija atteicies no savas iepriekšējās dzīves cerībā rast iekšēju harmoniju un dvēseles mieru.
Ceļinieks klausījās rāms un nekustīgs. Vīrs sāka runāt tikai tad, kad Džūljens bija viņam atklājis savas dedzīgās, gandrīz vai apsēstībai līdzīgās alkas apgūt senās zināšanas par apskaidrotu dzīvi. Uzlicis roku Džūljenam uz pleca, vīrs klusi sacīja: «Ja tu patiesi no visas sirds alksti iegūt zināšanas, kā pilnveidot savu dzīvi, mans pienākums Ir tev palīdzēt. Es patiesi esmu viens no Sivanas Lielajiem Skolotājiem, kuru dēļ esi devies tik tālā ceļā. Tu esi pirmais cilvēks, kurš garu gadu gaitā mūs ir atradis. Esi sveicināts. Es apbrīnoju tavu mērķtiecību un izturību. Tu noteikti esi biji izcils advokāts,» viņš piebilda.
Vīrs uz brīdi apklusa, it kā nespētu izšķirties, ko darīt tālāk, un tad turpināja. «Ja vēlies, esi mans viesis un nāc man līdzi uz mūsu templi. Tas atrodas šajos kalnos apslēptā vietā vairāku stundu gājienā no šejienes. Mani brāļi un māsas uzņems tevi atplestām rokām. Mēs strādāsim visi kopā, lai iemācītu tev sensenos principus un stratēģijas, kuras mūsu senči nodevuši no paaudzes paaudzē.
Pirms ievedu tevi mūsu noslēgtajā pasaulē un dalos ar tevi mūsu senajās zināšanās par to, kā piepildīt dzīvi ar prieku, spēku un jēgu, tev man kas jāapsola,» sacīja Lielais Skolotājs. «Kad būsi uzzinājis šīs laikam pāri stāvošās! patiesības, tev jāatgriežas Rietumos, savā dzimtenē, un jāsniedz šīs zināšanas visiem tiem, kuri vēlas tās apgūt. Lai gan šajā noslēpumainajā kalnu apvidū dzīvojam ļoti noslēgti, mums ir izpratne par to, kas notiek lejā, pasaulē. Krietnie cilvēki zaudē pamatu zem kājām. Tev jādod tiem cerība, ko tie ir visnotaļ pelnījuši. Bet ir vēl kas svarīgāks tev jāiemāca tiem veidi, kā īstenot savus sapņus. Tas ir viss, ko es lūdzu.»