Džūljens Lielā Skolotāja izvirzītajiem noteikumiem acumirklī piekrita un apsolīja nogādāt vērtīgo mācību Rietumu pasaulē. Kad abi vīri kāpa pa taku kalnā aizvien augstāk un augstāk, uz nevienam nezināmo Sivanas apmetni, Indijas saule sāka grimt aiz apvāršņa; ugunīgi kvēlojošā lode pēc garas un nogurdinošas dienas iegrima maigā, burvīgā snaudā. Džūljens man teica, ka nekad neesot aizmirsis tā brīža diženumu, ejot kopā ar šo nenosakāma vecuma indiešu mūku, pret kuru izjuta neizprotamu dvēseles tuvību, pa brīnumainajām, noslēpumu pārpilnajām vietām, kurās tā bija ilgojies nokļūt.
«Tas noteikti bija visneaizmirstamākais mirklis manā mūžā,» viņš atzinās. Džūljens vienmēr bija uzskatījis, ka cilvēka dzīves kvintesence ir tikai daži tās pagrieziena brīži. Un tas mirklis bija viens no tiem. Dziļi zemapziņā viņš nojauta, ka tas bija jaunas dzīves sākums, pilnīgākas kā jebkad agrāk.
Ceturtā nodaļa
BRĪNUMAINĀ SASTAPŠANĀS AR SIVANAS LIELAJIEM SKOLOTĀJIEM
Nogājuši vairākas stundas pa līkumotām kalnu takām un zāļainiem celiņiem, abi ceļinieki nokļuva leknā, zaļā ielejā. No vienas puses to ieskāva Himalaju sniegotās klintis, gluži kā saulē nobrūnējuši karavīri sargādami vietu, kur atpūšas viņu ģenerāļi. Otrā pusē bija saaudzis biezs priežu mežs kā pilnīgs dabas veidots cieņas apliecinājums šai valdzinoši teiksmainajai ielejai.
Mūks palūkojās uz Džūljenu un rāmi pasmaidīja: «Esi sveicināts Sivanas nirvānā.»
Abi vīri kopā devās lejā pa pUsaizaugušu taku, kamēr nokļuva biezā mežā, kas pletās ielejā. Vēsais, dzestrais kalnu gaiss jaucās kopā ar priežu un sandalkoka smaržu. Džūljens, nometis apavus, kas jau bija uzberzuši tulznas, sajuta zem kājām mitro sūnu valgmi. Viņš pārsteigts raudzījās visdažādāko nokrāsu orhidejās un daudzās citās pasakaini skaistās puķēs, kuras vijās starp kokiem, it kā sajūsmā baudītu šī nelielā paradīzes stūrīša krāšņumu un pievilcību.
Tālumā Džūljens varēja saklausīt balsis, ausij tik klusas un patīkamas. Viņš klusēdams sekoja savam ceļabiedram. Gājuši vēl kādas piecpadsmit minūtes, abi vīri iznāca klajumā. Acīm pavērās skats, kādu pat daudz ceļojušais un daudz ko pieredzējušais Džūljens Mentls nekad nevarētu iedomāties. Tas bija mazs ciemats, kas likās izveidots tikai no vienām vienīgām rozēm. Ciemata centrā atradās neliels templis, līdzīgs tiem, kādus Džūljens bija redzējis savos ceļojumos uz Taizemi un Nepālu, bet šīs templis bija izveidots no sarkaniem, baltiem un sārtiem ziediem, ko kopā saturēja garas, daudzkrāsainas lentes un zari. Izrādījās, ka nelielās mājiņas, kas izraibināja klajumu, bija Sivanas Lielo Skolotāju askētiski iekārtotie mājokļi. Arī tie bija greznoti rozēm. Džūljens no pārsteiguma gandrīz zaudēja valodu.
Lielie Skolotāji, kuri šo ciematu apdzīvoja, tie, kurus viņš pamanīja, izskatījās tāpat kā Džūljena ceļabiedrs, kurš tagad Džūljenam pavēstīja, ka viņš esot jogs, vārdā Ramans. Viņš paskaidroja, ka esot visvecākais no Sivanas Lielajiem Skolotājiem un šīs apmetnes vecākais. Šī sapnim līdzīgā ciemata iemītnieki likās pārsteidzoši jauneklīgi un, stalti izslējušies, mērķtiecīgi devās savās ikdienas gaitās. Neviens no tiem nepārmija ne vārda, sarunu vietā izvēloties klusumu, lai izrādītu cieņu šai pārpasaulīgajai vietai, un darīja savu darbu nesarunājoties.
Vīrieši, kuru ciematā varēja būt apmēram ap desmit, bija tērpušies tādos pašos sarkanos apmetņos kā jogs Ramans un, ienākot ciematā, sveica Džūljenu ar rāmu smaidu. Ikviens no tiem izskatījās mierīgs, veselīgs un iekšēji dziļi apmierināts. Bija tāda sajūta, it kā spriedze, kura sagrauj tik daudzus mūsdienu pasaules cilvēkus, būtu pamanījusi, ka tās klātbūtne šajā dzidrajā atmosfērā nav vēlama, un būtu pārcēlusies uz sev tīkamāku vietu. Lai gan daudzu gadu gaitā viņu vidū nebija parādījies neviens svešinieks, šie cilvēki neizrādīja ne mazāko ziņkārību, tikai sveicināja tālo viesi ar vieglu galvas mājienu.
Sievietes atstāja tikpat spēcīgu iespaidu. Tērpušās savos viļņojošajos rožaina zīda sari un ar baltiem lotosa ziediem ogļu melnajos matos, tās ar apskaužamu grāciju kustējās pa ciematu, aizņemtas savās gaitās. Tā tomēr nebija tā drudžainā steiga, kāda raksturīga mūsu pasaules cilvēkiem. Viņu gaita bija viegla un vijīga. Dažas, veikdamas Dievam tīkamu darbu, darbojās templī, gatavodamās svētkiem. Citas nesa malku un bagātīgi izšūtus gobelēnus. Katrai bija savs darāmais. Viņas visas izskatījās laimīgas un apmierinātas.
Apgarotais dzīvesveids atstarojās Sivanas Lielo Skolotāju sejās. Kaut arī bija skaidrs, ka daudzi ciematnieki jau ir pusmūžā, ikvienu no tiem apņēma bērnišķīguma aura un to acīs mirdzēja jaunības vitālais spēks. Nevienam sejā nebija krunku. Nevienam nebija sirmu matu. Neviens neizskatījās vecs.
Džūljens, kurš tik tikko spēja noticēt tam, kas ar viņu noticis, tika pacienāts ar svaigiem augļiem un eksotiskiem dārzeņiem. Tā bija diēta, kas, kā viņš vēlāk uzzinās, bija viens no ceļiem uz ideālu veselību, kāda bija visiem šī ciemata iemītniekiem. Pēc maltītes jogs Ramans pavadīja Džūljenu uz viņam domāto mitekli. Tas bija ziediem greznots namiņš, kurā atradās neliela guļvieta ar tukšu žurnālu paliktni uz tās. Tās tagad būs viņa jaunās mājas.