- Pajautājiet viņam, kāpēc viņi mūs notrieca, - Augstais pieprasīja. - Nejauši vai tīšuprāt?
Loss atkārtoja jautājumu.
- Karalienes Magras otrais pareģojums ... - nomurmināja marsietis. - Magacitli atgriezīsies ... Lielais Tēvs nevēlas, lai Magacitli atkal atlido pie mums ... visur ir baterijas, kas sargā debesis ... mēs neļausim ... citādi nežēlīgie citli apēdīs visus ... bet Magacitli tomēr atnākuši ... un tagad mūs gaida nāve! Ieslodzītā murmināšana kļuva klusāka un neskaidrāka. Beidzot viņš pārgrieza acis un apklusa.
Augstais atlaida viņa apkakli. Marsietis nokrita kā lupatu kaudze.
- Viņš nezina ... - Loss nomurmināja, skatoties uz izģindušo augumiņu, attapās. - Šīs zenītbaterijas saliktas pa visu Marsu. Jaunais valdnieks nolēmis neielaist nekādus atnācējus. Bet Tuskubs aizbēdzis.
- Uz kurieni?
- Kalnos. Loss paberzēja ar plaukstām seju. - Pēc šitā vārdiem, viņu meklē. Bet Marss ir sacaurumots ar tuneļiem, pamēģini kādu atrast.
- Tad mums vajag citu "mēli", augstākā rangā un gudrāku. Karavīri prot tikai šaut un izpildīt pavēles.
- Kur tos atrast - augstākos rangus?
- Pilsētās, šī paša Lielā Tēva Husana tuvumā. Ja vajadzēs, var noķert arī viņu pašu.
Loss neviļus pasmaidīja.
- Tur būs vajadzīga armija.
Augstais par atbildi pasmaidīja.
- Tur nepieciešams pēkšņs pārsteigums ... un šāda tāda aparatūra. Kuras man diemžēl nav. Tomēr, vienalga, ir vērts mēģināt.
- Nu, nezinu…
- Vai vēlaties atrast savu ... šo, kā tur viņu ... Aelitu?
- Gribu!
- Tad lidosim.
- Uz kurieni?!
- Meklēt Husana dzīvesvietu.
Loss nedaudz pavilcinājās, tad stingri sacīja:
- Vispirms es vēlos apmeklēt Tuskuba villu. Varbūt Aelita tomēr vēl ir tur.
Augstais atvēra muti, lai strīdētos, bet paskatījies uz inženiera sakniebtajām lūpām atmeta ar roku.
- Lai notiek. Varbūt šis ir īsākais ceļš uz ... - Viņš pārtrauca sevi un ielēca laivā.
Loss palūkojās uz saņurcīto Marsa karavīra ķermeni, izdzirda netālu skanošus saucienus, komandas, šāvienus un steigšus ieņēma pilota vietu.
Laiva pacēlās gaisā.
Liziazīra
Soacēra pazuda tālu aiz kalniem. Laiva lidoja pāri putekļainam un garlaicīgam līdzenumam. Dažās vietās uz dzeltenbrūna fona bija redzami nodedzināti ciemati, piekārto ceļu stabi un sliedes, pārvadi un tilti, estakādes, šauri kanāli, kas robežojās ar melnzaļām sakaltušu dubļu joslām.
Loss pieturējās vairāk uz dienvidiem, atcerēdamies pirmo lidojumu gaisa kuģī un otro - kad pēc Tuskuba pavēles viņus aizveda uz Marsa valdnieka īpašumu.
Pārlidoja pāri milzu cirkam - ūdenskrātuvei, kuras sienas bija veidotas no laika zoba sagrauztiem milzīgiem blokiem. Sienas augšējā virsma bija apaugusi ar krūmiem un biezu dzeltenu zāli. Virs ūdens virsmas ik pa laikam uzvilnīja putojošas strūklakas. Bet ūdens bija daudz mazāk nekā pirmajā lidojumā. Acīmredzot milzīgie sūkņi, kas sūknēja pa caurulēm uz kanāliem ūdeni no Ziemeļpola uz visiem rezervuāriem, bija pārstājuši darboties. Kā sekas bija ūdens līmeņa pazemināšanās cirkos un iepriekš pilno kanālu seklums vai pilnīga izžūšana.
- Ro, - Loss norādīja uz leju, atskatoties uz ceļabiedru. Tas neatbildēja, nodarbināts ar savām domām. Šķērsoja izdegušu ieleju. To izrievoja divi kanāli, sārti sarkani, sausi, gar krastiem aizauguši ar kārtīgām kaktusu rindām. Putekļaini kvēlojošajā dūmakā parādījās vēl viens ezers ar periodiski bangojošu strūklaku centrā. Soama - Loss atcerējās ezera nosaukumu. Aiz tā dūmakā sāka izaugt akmeņainas kalnu virsotnes. Parādījās Liziazīra.
Elpa iesprūda kaklā, un sirds dauzījās pret ribām.
Loss palielināja ātrumu. Laivas ēna skrēja pāri plakanajiem vara sarkanajiem pauguriem, pār smilšu viļņiem, pār kristālisko iežu un solončaku sasprēgājušajiem šķīvjiem. Visur tuksnesi izvagoja sausas kanālu gultnes, biežāk pilnīgi tukšas, akmeņainas, retāk apaugušas ar kaktusiem un ērkšķainiem krūmiem.
No piramidālas klints aizmugures, šķērsām laivas kursam, metās garspārnu putni - ihi - ar pretīgām krokodilu galvām. Loss izšāva no mauzera, vienu notrieca, pārējie atpalika.
Virs apvāršņa pa labi, miglaini karstā gaisa viļņojumā parādījās liela gaisa kuģa propelleri. Loss sagatavojās vajāšanai un kaujai, pēkšņi izjūtot bēgļa nikno kaismīgumu. Tomēr sudrabaini mirdzošais milzis pacēlās debesīs un lēnām aizlidoja uz ziemeļiem. Vai nu marsieši laivu nepamanīja, vai arī noturēja tās pasažierus par savējiem.
Pēc stundas lidojuma Loss atpazina aizu ar skatu uz skaistu pļavu zemienē starp kalnu sienām un nogriezās turp. Pār galvu nolija siltums. Šeit viņš satika Aelitu un uzzināja saprašanas un mīlestības laimi, šeit viņš satikās ar to, kuru vērtēja augstāk nekā dzīvību. Un šeit arī viņu pazaudēja ...
Laiva uzkārās virs sulīgu, nokārušos, zilganzilu vītoliem un ievām līdzīgu koku birzīm. Zem kokiem ganījās ganāmpulks mazu, garspalvainu dzīvnieku. Viņiem bija resnas lāča ķepas un plakani, miermīlīgi purni. Haši - tā viņus sauca marsieši.
No ezera aiz birzs veda plašas kāpnes uz terasi, uz kuras stāvēja Tuskuba māja. Bet statuju abās pusēs vairs nebija, tās pārvērtās gruvešu kaudzēs. Vispār arī bijušā Marsa valdnieka māja bija sagrauta. Uz zvaigznes formas smilšainās platformas tās priekšā bija redzami sprādzienu krāteri un garas kvēpu mēles. Nekur nevienas dzīvas dvēseles. Karsta dūmaka. Putekļi. Pamestība. Saldi skābenas nāves smaržas.
- Šeit? - vaicāja Augstais.
Atbildes vietā Loss vadīja laivu uz leju, apstādināja to pie sabrukušās mājas vārtiem. Izlēca, izlīda starp nokritušajām kolonnām caur sienas caurumu, iegāja brīnumainā kārtā neskartajā stūra telpā, kur Aelita savulaik uzņēma viesus no Zemes.
Krūtis smacēja skumjas. Asaras piepildīja acis. Loss dusmīgi piesita kāju, izslaucīja ar dūri acis un palūkojās apkārt.
Gaismas kūļi ar tajos dejojošām putekļu daļiņām krita caur sienas un griestu plaisām uz mozaīkas grīdas. Starp plakanajiem grāmatu plauktiem stāvošās bronzas statujas un vāzes bija notriektas un sasistas. Apgāzts plats soliņš ... uz grīdas izkaisīti kaulu veltnīši un grāmatas skaistos iesējumos ... salauzts rakstāmgalds ... matēts ekrāna spogulis, vesels!
Loss, krakšķinādams ar trauku fragmentiem un apmetuma drupačām, pienāca klāt un pavilka auklu. Atskanēja kluss tarkšķis. Ekrāns uzliesmoja ar perlamutra nokrāsu, tā dziļumā parādījās kaut kādas alas kontūras un tajā - tieva cilvēka figūra. Aelita?
Loss pieliecās pie ekrāna, pastiepa roku.
Atskanēja vēl viens tarkšķis, pa ekrānu pārskrēja zilu elektrisko dzirksteļu kūļi, tas nodzisa.
Aiz muguras atskanēja krakšķi.
Loss pagriezās, ķerot pēc mauzera. Uz viņu, no bailēm pietupdams, lūkojās resns marsietis pelēkā halātā. Loss viņu atpazina: tas bija Tuskuba zemju pārvaldnieks, Aelitas kalps.
- Magacitls ir dzīvs! - viņš nomurmināja pīkstošā balsī, kratīdams resnos vaigus, nokrita ceļus uz grīdas. - Magacitls ir atgriezies!
- Kur ir Aelita? - Loss, viss liesmojot pielēca pie viņa.
Marsietis atstreipuļoja, nobālēja, trīcēdams sāka vaimanāt:
- Aelita ir mirusi ... Tuskubs paņēma viņas ķermeni ... visi ir miruši ... tuvojas Talzetls ... Magacitli visus nogalinās ...
- Aizveries, muļķi! - Loss viņu rupji sapurināja aiz pleciem. - Neviens tevi negrasās nogalināt. Aelita ir dzīva! Viņa mani nesen, pirms diviem mēnešiem, pasauca pa radio. Kur Tuskubs viņu aizveda?
"Es nezinu, kungs! - Resnulis sabruka ar seju uz grīdas, cenšoties noskūpstīt Losa zābaku. - Viņu ir daudz ... viņi ir visur ... drīz viņi visi nomirs ...