- Dīvaini... Mstislavs Sergejevičs teica, ka tu esi stāvoklī... es gan neko neredzu... Bet kāda tur atšķirība? Būs ko atcerēties. Novelc drēbes!
Aelita izbijusies kāpās atpakaļ. Ngoro parāva viņas baltās muslīna krokainās kleitas apkakli.
- Izģērbies, es teicu! Es gribu saprast, kāda tu esi sieviete. Labāka vai sliktāka nekā mūsējās.
Aelita iesita viņam pa roku, tad ātri noliecās un iekoda.
Ar sāpju un pārsteiguma saucienu viņš atrāva roku.
- Ak tu maita!...
Atvēzējās, tad satvēra viņu aiz pleciem, sāka raut nost drēbes, nepievēršot uzmanību pretestībai, bet šajā brīdī no viriāla kontroles imperatīvās zonas centra atskanēja kluss zvana signāls. Viens no taustekļveida izaugumiem pielija ar sārtu gaismu, tā galā uzbrieda purpursarkanais burbulis, sāka mirgot.
- Kas ta vēl tur? - Augstais bija pārsteigts. Atgrūda Aelitu, pielēca pie viriāla, noliecās pār savu atvērto organaizeru pārlaida pirkstus pa tastatūru, ielūkodamies ekrānā. - Tētiņ mīļais! Izrādās, uz klāja mums parādījušies viesi! Veseli divi uzreiz! Kāds pārsteigums! Vai tiešām dienests nokļuvis uz pēdām? Bet kā?!
Augstā pirksti plēsonīgi savilkās.
- Nē, tas nav Dienests ... Ja drošība būtu izskaitļojusi koordinātes, būtu izsēdinājuši veselu desantu. Bet te - tikai divi, "hameleonos". Kā, pie velna, viņi te iekļuvuši?!
Ngoro atskatījās uz krēlā iespiedušos Aelitu, atņirdza zobus.
- Nepaveicās tev. Mūsu jautrība aizkavēsies. Kaut arī mana apetīte pēc tevis tikai pieaug. Kā teica viens klasiķis: apetīte rodas ēdot, bet bada laikā tā nepāriet. Mazliet pacieties. Uzzināšu, kādi nekauņas uzdrošinājās pārkāpt manas valstības robežu, sodīšu viņus un atgriezīšos.
Viņš devās uz izeju no zāles, bet atgriezās.
- Katram gadījumam jānodrošinās, jāpiezvana kam vajag. Lai atsūta atbildīgo.
Augstais no diplomāta izvilka adatas spraudni un iegrūda to tuvākajā viriāla "tausteklī". Uz "taustekļa" izauga zvīņas, tas izliecās jautājuma zīmē, izšļakstot sauju elektrisku dzirksteļu. No sarežģītās "druzas" viriāla dziļumiem atskanēja ass svilpiens, pēc tam mīksts mūzikas akords un augsta metāliska balss, kas izteica frāzi nezināmā valodā.
- Pats zinu, ka nav ieteicams, - sacīja Augstais. - Bet, kā saka, kas pats piesargās, to Dievs sargā. Nepatīk man, kad pašā velna pažobelē pēkšņi parādās nelūgti viesi.
Zvīņainā "izauguma" beigās parādījās pulsējoša zila bumba, kas pārvērtās par īstu aci. Atkal skanēja smalkā balss ar metālisko nokrāsu.
- Apstiprinu izsaukumu, - Augstais pamāja, nospiežot sarkano kvadrātu organaizera panelī. - Bet, ja signālu izsekos, tad tā ir jūsu darīšana.
Acs nomirkšķināja un ievilkās "tausteklī". Zvīņas uz tā izlīdzinājās, tas iztaisnojās, ievilkās viriālā.
- Burvīgi, - Augstais sašķobīja lūpas. - Ir nu gan arhaika! Vadības panelis esot... Lai gan tas izveidots sen, tāpēc nav ko brīnīties. Labi, ka vispār darbojas.
Viņš atkal devās uz izeju, aizsūtīja Aelitai gaisa skūpstu:
- Gaidi skaistulīt, es ātri.
Imperatīv-zāles sienā iedegās elipse, norādot durvis, daļa sienas izkusa. Augstais iegāja atverē un gandrīz sadūrās ar cilvēku. Izbrīnījies atsprāga.
- Mstislav Sergejevič?!
- Es! - Loss blāvi pateica, paceldams mauzeri.
Sliktais šoho
Tunelis, kurš, visticamāk, bija izrakts ar rokām, izmantojot cērtes, ieveda ceļotājus zemā, bezveidīgā alā. Pēc visa spriežot tas bija dabisks dobums kalnu grēdā, kura sienas dzirkstīja ar dažāda lieluma kristālu izbārstījumiem.
- Dimanti! - Nastja iesaucās, ieslēdzot ekspressanalīzes aparatūru. - Kāds skaistums!
Prožektoru gaisma, kas atspoguļojās no kristālu malām, sadalījās daudzkrāsainos staros un varavīksnēs, piepildīja alu ar brīnišķīgām krāsu gammām. Skats bija patiešām brīnišķīgs, un, ja ne ceļotāju rūpes, viņi, iespējams, būtu šeit apstājušies uz ilgu laiku, lai apbrīnotu dimantu izbārstījumu burvīgo dzirkstīšanu.
Tarass atlauza vairākas visvairāk iepatikušās briljantu saaudzes, un ielika tās somas kabatā. Atgriezās svešo acu skatiena smagā sajūta: intuīcija reaģēja uz gaidāmajām briesmām.
- Ejam tālāk.
- Šeit ir tik skaisti!
- Varbūt skaisti, bet ne veselīgi.[zdorovo - kārtējā vārdu spēle krievu valodā] - Viņš uzlika pēdējā vārda uzsvaru uz priekšpēdējo zilbi. - Paskaties labāk šeit.
Stars no tumsas izrāva pie sienas guļošus pelēkbrūnus uzkalniņus - marsiešu līķus. Precīzāk - skeletus zem drēbju kaudzēm.
- Arheologi?
- Spriežot pēc formas tērpiem - karavīri.
- Viņi tomēr tikuši līdz šejienei. Lūk kas mūs apvieno - slāpes pēc noslēpumainā. Marsieši ir tādi paši cilvēki kā mēs.
- Kurš gan par to šaubītos. Tikai karavīri šeit nenāca, dzenoties pēc noslēpumainā. Viņi izpildīja pavēli.
- Tu esi pesimists.
- Bet tu - īgņa.
- Es to tāpēc, ka, pēc Ihas domām, Losa pavadonis marsiešus par cilvēkiem neuzskata.
- Viņa varēja kļūdīties.
- Tādās lietās, dārgais kolēģi, sievietes nekļūdās. Tomēr nesāksim plašas diskusijas. Es redzu caurumu, iespējams, pāreju uz blakusesošo alu.
Ceļotāji iegāja jaunā tunelī, ļoti zemā un šaurā, kas, par laimi, drīz izbeidzās un noveda viņus pie sala pārklātas, metāliska izskata sienas.
- Vāle!
- Varbūt tikai šķērssiena? - Tarass paklupa pār raksturīgo uzkalniņu - skeletu kombinezonā - un iekoda mēlē.
No viņa pieskāriena uzkalniņš saira, uz sāniem aizlidoja mirdzoša zelta maska: smaidīga mēness formas mute, plati vaigu kauli, divas šauras acis un trešā - uz pieres, izliekta, fasetveidīga.
Viņi tuvojās, aplūkojot zilo ar sarmu pārklāto sienu.
- Nē, tā tomēr ir Vāle, - sacīja Nastja, nepievēršot uzmanību maskai. - Intravizors neņem. Šķiet, ka sienas biezums ir trīs metri, un tā izgatavota no kristāliska monolīta.
- Tērauds?
- Kaut kāds dzelzs izotops.
- Tad mēs neiekļūsim. "Universāls" neizlauzīsies cauri šādai sienai.
Nastja pienāca tuvāk, ar dūri pieklauvēja pie sienas. Viņa smejoties teica:
- Kā pasakā teic? Sezam, atveries?
Nekas neizmainījās.
- Mums jāmeklē cits ... - Tarass nepabeidza. Kāds uz viņu cieši paskatījās.
Sienā iemirdzējās ceriņkrāsas zvaigzne, bieži samirgoja, it kā jautātu viesiem, kas viņiem vajadzīgs. Tad atskanēja augsta balss, it kā dziedātu dziesmu. Nepazīstamā valodā noskanēja īsa frāze.
- Izskatās, ka mums tiek pieprasīta parole.
- Lingvers nevar identificēt valodu. Ko darīt?
Tarass palūkojās apkārt, nezinādams, ko darīt, ieraudzīja zeltaino trīsacu masku un, pēc intuīcijas, pacēla to augšup un nolika pretī mirgojošajai zvaigznei.
Zvaigzne nodzisa.
Atskanēja īsa metāliska čīkstoņa, un sienā, kas šķita monolīta, parādījās plaisa. Zemiešu acīs ieplūda drūma, tumši sarkana, kā asinis, gaisma. Plaisa sasniedza metra platumu. Metāliskā balss pavēloši kaut ko noķērca.
- Ātrāk! - komandēja Nastja, un kā bulta iemetās lūkas spraugā.
Tarass bez vilcināšanās sekoja viņai. Viņi nonāca šaurā, šķautnainā kastē ar porainām pelēkām sienām. Sprauga aiz viņiem aizvērās, pazuda. Šīs struktūras tehnika parādīja tādus pašus darbības principus kā zemiešu: enerģijas rāmju izmantošanu, lauka indukcijas, topoloģisko izvērsi un programmatūru. Tarasam ienāca prātā doma, ka tas galīgi neatbilst Alekseja Tolstoja aprakstītajai tehnikai. Losa un Aelitas laikā vēl nebija automātiskā nodrošinājuma vai kompjūtersistēmu atbalsta. Acīmredzot tā pati doma ienāca prātā arī Nastjai.