Apjukušais Loss vadīja raķeti uz nosēšanos.
Tomēr nepaspēja. Nezināmie zenītieroči izšāva vēl vienu raķeti. Uz aparātu pa stāvu parabolu aizdrāzās vēl viena ugunīgi dūmojoša bulta ar skaidru nodomu iznīcināt gaisa kuģi.
Loss mēģināja paveikt manevru, taču svešā raķete to atkārtoja un, lai arī kā pilots centās, tā panāca aparātu un pāris metru attālumā sasprāga liesmu mākonī.
Aparātu pamesta uz augšu.
Losu un viņa ceļabiedru izmeta no krēsliem. Gar acīm pašķīda dzirksteles: inženieris pamatīgi atsitās ar galvu pret sekošanas ierīces kronšteinu. Ola savirpuļoja, sakuļot savu saturu. Mašīnas dīzēs atskanēja krakšķi, un motora dūkoņa apklusa.
Loss, pieķēries apšuvuma rombiem, kaut kā nokļuva līdz ložementam, ieķērās stūrē, pievilka to sev klāt. Iesita ar dūri pa sarkano avārijas sistēmas izvirzījumu. Motors nošķaudīja, uzsprakšķēja, noklepojās, sāka nevienmērīgi darboties. Rotācija palēninājās, apstājās vispār. Piespiedis aci pie sekošanas ierīces rāmja, Loss mēģināja noteikt aparāta atrašanās vietu. Ieraudzīja strauji tuvojošās pilsētas pakāpjveida piramīdas, pavilka stūri uz sevi.
Ierīce palēcās uz augšu un drebēdama un trīcēdama, atspiedās pret telpu. Tomēr pilnībā nodzēst ātrumu nespēja, nogāzās uz gigantiskās ēkas jumta, to caursita, vienu pēc otra ielauza trīs griestus un piramīdas iekšpusē atsitās pret sienu. Motors noslāpa. Gaisma kabīnē nodzisa.
No trieciena Losu iespieda krēsla dziļumos, un uz dažiem mirkļiem viņš zaudēja samaņu.
Attapās no sāpēm sakostajā mēlē, sakustējās, atvēra acis, skatīdamies tumsā.
- Augstais! Jūs esat dzīvs, dārgais draugs? ...
- Piemarsējāmies, mļa! - ceļabiedrs neskaidri atsaucās.
Izkāpšana no olas
Kādu stundu viņi atjēdzās, ieslēdza avārijas apgaismojumu, apskatīja sadauzītās sekošanas ierīču caurules un savāca pa kabīni izkaisītās ierīces un mantas. Losam no prāta neizgāja pēdējie notikumi, līdzbraucēja uzvedība un it īpaši viņa noslēpumainās zināšanas par notiekošo. Augstais zināja daudz vairāk, nekā parastam republikas pilsonim vajadzēja zināt, un pat vairāk nekā pats Loss. Jebkurā gadījumā viņš precīzi identificēja zenītraķetes palaišanu, kas Losam bija jaunums un pārsteigums. Mstislavs Sergejevičs savā dzīvē nekad nebija sastapies ar pretgaisa aizsardzības lielgabaliem, uzskatīja, ka pārzina militāro tehniku, lai notriektu pa gaisu lidojošus mērķus - lielkalibra ložmetējus "Maksim" un "hočkisus", pretgaisa aizsardzības lielgabalus, taču par raķetēm viņš vēl nekad nebija dzirdējis. Viņš novērtēja to darbību tikai nolaižoties uz Marsa.
- Kā jūs domājat ... ē-e, draugs, - Loss pagriezās pret savu pār portfeli noliekušos ceļabiedru, - kas šāva?
Augstais uzmetis kupri, neatbildēdams, kustināja rokas portfeļa iekšpusē.
Loss ziņkārīgi palūkojās pār plecu un ieraudzīja portfeļa augšējā vākā uzstādīto spoguli ar kvēlojošu skaitļu, zīmju un zvaigžņu rindām, kā arī apbrīnojamu paneli ar kaut kādām skaisti izvirzītām podziņām un kvēlojošiem lodziņiem.
- Kas tas jums ir?
Augstais ar nepatiku paraustīja plecus, aizcirta portfeli, ar nožēlu nomurmināja:
- Nekādu anomāliju ... nekādu fona pēdu ... bet VIŅŠ tomēr ir šeit! ... Ko jūs jautājāt? ... Ak, tā ... tas ir organaizers, īpaša ierīce energomaskonu viļņu pārrāvumu virziena... ē-e noteikšanai. Bet šāva uz mums acīmredzot, jūsu draugi marsieši.
- Kāpēc tad viņi mūs nenotrieca iepriekšējo reizi?
- Varbūt tad viņi jūs nepamanīja. Varbūt tad viņiem vēl nebija ZRK. Tas nav tik svarīgi.
- Tuskubam nebija tā ... jūsu zeerka.
- Un tomēr šāva marsieši. Ja būtu nostrādājusi slingera aizsardzība, no mums nepaliktu ne ragu ne nagu. Pareizāk,nekā nepaliktu.
- Kas ir slingeris?
- Jums tas nav obligāti jāzina, Mstislav Sergejevič. - Augstais ielīda lūkā; aparāts gulēja uz sāniem, un lūka atradās tieši virs grīdas līmeņa. - Uz redzēšanos.
- Kurp jūs iesiet?!
- Mūsu turpmākie ceļi izšķiras. Bet vispār... - viņš apstājās, pagrieza galvu. - Vai jūs zināt, kur atrodas ieeja šajā ... karalienes Magras labirintā?
- Vispār varu iedomāties. Viena ieeja ir paslēpta Liziazīras pakājē, tā ved uz Svēto Slieksni, zem kura, kā vēsta leģenda, guļ Lielais Ļaunums. Bet Tuskubs, visticamāk, šo ieeju iznīcināja, kad paņēma Aelitu. Bet otrajai vajadzētu būt Soacērā, tā sākas Augstākās Padomes Inženieru mājas pagrabos. Es pats nenokāpu lejā pazemē, bet Aelita nokāpa un pastāstīja. Jebkurā gadījumā, lai viņu atrastu, man jāiekļūst Padomes namā un jāatrod Tuskubu. Ja neatradīšu, došos lejā caur labirintu Liziazīrā.
Augstais kādu laiku apdomājās.
- Labi, es iešu kopā ar jums. Gatavojies, es izpētīšu apkārtni.
- Izskatās, ka viņiem šeit tagad ir nakts ...
- Nav nozīmes.
- Ieroci paņemsiet? Man ir mauzers, šautene un fa-katas.
- Ņemiet, ja vēlaties, - Augstais vienaldzīgi paraustīja plecus. - Jūsu ieroči mūs neaizsargās, bet labāk jau paņemt - ienaidnieka psiholoģiskai apstrādei, ja tāds parādīsies.
- Bet jūs?
Augstais pazīstami izlocīja lūpas, uzsita ar pirkstu virs galvas:
- Mans ierocis ir šeit.
Loss nesaprata, vai ceļabiedrs jokoja vai pielietoja oksimoronu, tas ir, viņš tēlaini izteica filozofa vārdus: "Tas, kurš zina daudz, ir apbruņots."
Lūku atvēra viegli. Tās balstus piezemēšanās laikā nesalocīja.
Pirmais ārā izkāpa Augstais un no trīs metru augstuma nolēca tumsā. Nodārdēja.
- Uzmanīgāk! - Loss izliecās, bet neko neredzēja. Ieslēdza lukturīti.
Gaismas stars no tumsas izrāva istabas melno flīžu grīdu, gruvešu kaudzes, sadragātu garu akmens galdu uz izliektām kājām. Gar sienām bija metāla skulptūras ar asiem deguniem un bārdām, kas attēloja marsiešus. Visur bija redzamas kaujas pēdas, izkaisīti marmora bareljefu gabali, milzīgu vāžu lauskas. Zem izplūdes sprauslas Loss ieraudzīja sakaltušu sausu ķermeni, norija rūgtas siekalas.
- Augstais!
Atgriezās dreboša atbalss: rais ... ais ...
Līdzbraucējs neatsaucās, kā caur zemi izkrita, pazuda, lai gan nebija saprotams, kā viņš varēja pāriet pāri grīdai un neuzgrūzties salauzto mēbeļu fragmentiem.
Loss nolēca uz grīdas, ar elkoni pieturēdams mauzera maksti. Ar krakšķiem un trakšķiem piegāja pie marsieša, atviegloti nopūtās. Tas bija nogalināts jau sen un jau izžuvis līdz mūmijas stāvoklim. Zobi ledaini vizēja viņa mutes smaidā.
Stars izveidoja pusloku, apgaismojot grīdu, sienas ar ģeometriskiem rakstiem, nišas, apgāztus un salauztus atzveltnes krēslus, kvadrātveida stabu, kas balstīja velvētos griestus. Šī acīmredzot bija Augstākās padomes mazā sēžu zāle, kurā Tuskubs pulcēja savus domubiedrus. Likās brīnums, ka aparāts nokrita tieši uz Padomes ēkas, it kā to būtu vadījusi providences roka.
Loss ieraudzīja divmetrīgu plakanu spoguli sudraba rāmī - sakaru sistēmas ekrānu, piegāja, pavilka aiz auklas bumbiņu. Bet ekrāns neiedegās. Māja nebija strāvas.
Spīdinādams laternu zem kājām, Loss devās uz izeju no zāles, atrodot līdz pusei atvērtas bronzas durvis, kuras sašķēla plaisa. Aiz durvīm bija plašs koridors, gandrīz tukšs, izņemot sašķaidītās statujas un vāzes, kas gulēja gar sienām. Koridors izliecās puslokā, aptverot visu Padomes ēku. Putekļos uz grīdas Loss ieraudzīja pēdas - šeit nesen kāds bija pagājis garām, bet ne cilvēks: pēdas piederēja pusaudzim vai izdilušam marsietim.
Desmit soļu attālumā esošajā nišā nikni uzzibsnīja apakštasēm līdzīgas acis.