— Kas tad notiks? — Džošs skaļi prātoja. Skatijas smaids bija biedējošs. — Tad viņi redzēs, kāpēc mani dēvē par Kareivi.
— Bet kas notiks, ja mūs notvers? —Džošs nelikās mierā. Domu, ka viņus tvarsta policija, viņš joprojām uzskatīja gandrīz par neiespējamu. Vieglāk bija iedomāties, ka viņus notver mistikas būtnes vai citi nemirstīgie. — Kas notiks ar mums?
— Jūs nodos Makjavelli. Tumšie Vecie jūs uzskatīs par gluži jauku dāvanu pāri.
— Ko… — Sofija uzmeta žiglu skatienu brālim. — Ko viņi izdarīs ar mums?
— Patiesībā to labāk nezināt, — Skatija vaļsirdīgi sacīja, — bet ticiet man, kad es jums saku, ka tas nebūs nekas patīkams.
— Un kas būs ar tevi? — Džošs prasīja.
— Man nav draugu starp tumšajiem Vecajiem, — Skatija klusi sacīja. — Es esmu viņu ienaidnieks vairāk nekā divarpus tūkstošus gadu. Es varu iedomāties, ka viņiem ir sagatavots man ļoti speciāls Ēnu valstības cietums. Kaut kas auksts un mitrs. Un es zinu, ka man tas riebsies. — Kareive pasmaidīja, viņas zobu gali atspiedās pret lūpām. — Bet pagaidām viņi nav notvēruši mūs, — viņa bezrūpīgi piebilda, — un viņi mūs nedabūs tik viegli. — Tad Skatija pagriezās, lai uzmestu skatienu Sofijai. — Tu izskaties briesmīgi.
— To es jums arī cenšos pateikt, — sacīja Sofija, abām rokām aptverot kūpošo šokolādes krūzi un paceļot to pie lūpām. Meitene dziļi ievilka elpu. Viņa varēja atšķirt ikvienu smalkā bagātīgā kakao aromāta niansi un juta, kā kurkst vēders, atgādinādams, ka jau pagājis labs laiks, kopš pēdējo reizi ēdusi. Karstā šokolāde uz mēles garšoja rūgti, pārāk stipri, acīs sariesās asaras, un viņa atcerējās kaut kur lasīto, ka Eiropas šokolādē esot vairāk kakao nekā amerikāņu šokolādē, ar kuru viņa bija izaugusi.
Skatija pieliecās un pieklusināja balsi. — Tev vajag laiku, lai atgūtos no stresa, kas tev bija jāpiedzīvo. Ceļojums no vienas pasaules malas uz otru, izmantojot vārtus, paņem daļu enerģijas — man ir stāstījuši, ka sajūta atgādina lidojumu ar reaktīvo lidmašīnu.
— Es ceru, kas tev nav reaktīvās lidmašīnas sindroma, — Džošs nomurmināja. Ģimenē bija joks, ka viņš var dabūt reaktīvās lidmašīnas sindromu, ceļojot ar mašīnu no viena štata uz otru.
Skatija papurināja galvu. — Nē, man nav. Es nelidoju, — viņa paskaidroja. — Es nekad neesmu bijusi kādā no tiem aparātiem. Tikai radījumiem ar plīvojošiem spārniem ir lemts būt debesīs. Tomēr es esmu lidojusi ar pūķi.
— Pūķi? — Džošs jautāja apjucis.
— Ying lung, ķīniešu pūķis, — Sofija piebilda.
Skataha pagriezās, lai paskatītos uz meiteni. — Radot miglu, tu droši vien būsi sadedzinājusi daudz savas auras enerģijas. Ir svarīgi, lai tu nelietotu savu spēku, cik ilgi vien iespējams.
Trio apsēdās taisni, kad Roks iznāca no letes ar slaiku ūdensglāzi rokā. Viņš to nolika uz galda malas un izspieda nervozu smaidu Skatijai, tad atmuguriski devās atpakaļ.
— Man šķiet, tu viņam patīc, — Sofija sacīja, viegli pasmaidot.
Skatija pagriezās, lai uzmestu vēlreiz skatienu pārdevēja palīgam, bet dvīņi redzēja, ka viņas lūpas savelkas smaidā. — Viņam ir iešauti auskari, — viņa skaļi sacīja, lai viņš dzirdētu. — Man nepatīk puiši ar auskariem.
Abas meitenes pasmaidīja, Roka kaklam iekvēlojoties koši sarkanā krāsā.
— Kāpēc ir svarīgi, lai Sofija nelieto savu spēku? — Džošs jautāja, atgriezdamies pie iepriekšējā Skatijas komentāra. Viņa prātu atkal pārņēma uztraukums.
Skataha pavirzījās pāri galdam, savukārt abi — gan Sofija, gan Džošs — pievirzījās tuvāk, lai dzirdētu viņu. — Ja persona lietojusi visu savu dabisko auras enerģiju, tad viņas spēki sāk baroties no viņas miesas kā no enerģijas avota.
— Un kas tad notiek? — Sofija jautāja.
— Vai tu esi dzirdējusi par pēkšņu cilvēka sadegšanu?
Sofijas seja bija bez izteiksmes, bet Džošs pamāja ar galvu. — Jā, esmu. Cilvēki vienkārši sadeg liesmās bez jebkāda redzama iemesla, tā ir pilsētas leģenda.
Skatija papurināja galvu. — Tā nav leģenda. Daudzi gadījumi ir aprakstīti vēsturē, — viņa mierīgi sacīja. — Es pati esmu bijusi klāt pāris šādiem gadījumiem. Tas var notikt vienā mirklī, un uguns, kas parasti sākas vēderā un plaušās, deg tik spēcīgi, ka aiz sevis neatstāj neko citu kā vienīgi pelnus. Tev tagad jābūt ļoti uzmanīgai, Sofij: būtībā es gribu, lai tu man apsoli nelietot savu enerģiju šodien neatkarīgi no tā, kas notiek.
— Un Fleimels to zina, — Džošs ātri sacīja, iespējams, lai apslāpētu dusmas savā balsī."
— Protams, — Skatija mierīgi atbildēja.
— Un viņš uzskata, ka tas nav tik nozīmīgi, lai mums to pateiktu? Kas vēl nāk kopā ar šo dāvanu? — viņš gandrīz vai izspļāva pēdējo vārdu.
— Viss notiek tik strauji, Džoš, — Skatija sacīja. — Vienkārši nebija laika, lai tevi pienācīgi sagatavotu. Bet es gribu tev atgādināt, ka Nikolass no viss sirds vēl jums vislabāko. Viņš mēģina jūs turēt drošībā.
— Mēs bijām drošībā, līdz satikām jūs, — Džošs sacīja.
Āda pār Skatijas vaigu kauliem saspringa, un kakla muskuļi noraustījās. Kaut kas tumšs un nepatīkams uzzibsnīja aiz viņas zaļajām acīm.
Sofija pastiepās un uzlika roku uz abu — Skatijas un Džoša — rokām. — Diezgan, — viņa nogurusi sacīja. — Mums nevajag cīnīties citam pret citu.
Džošs jau gribēja atbildēt, bet, ieskatījies māsas nogurušajā sejā, kas nobiedēja viņu, zēns pamāja. — Labi. No šī brīža, — viņš piemetināja.
Skatija arī pamāja. — Sofijai taisnība. — Viņa pagriezās, lai paskatītos uz Džošu. — Diemžēl viss smagums tagad gulstas uz Sofiju. Žēl, ka tavi spēki nav atmodināti.
— Tev nav ne uz pusi tik žēl, cik man, — viņš sacīja, nespēdams noslēpt rūgtumu balsī. Par spīti visam, ko viņš bija redzējis, un pat zinot iespējamās briesmas, viņš gribēja, lai viņam ari ir tāds pats spēks, kāds ir viņa dvīņumāsai. — Nav gan par vēlu, vai ne? — viņš ātri noprasīja. ,
Skatija papurināja galvu. — Tu vari tikt atmodināts jebkurā laikā, bet es nezinu, kuram ir pietiekams spēks atmodināt tevi. Tas jāveic Vecajam, un uz pirkstiem var saskaitīt tos, kuriem ir šādas speciālas iemaņas.
— Kuri? — viņš uzstāja, skatīdamies uz Skatahu, bet tā bija viņa māsa, kura atbildēja sapņaini.
— Amerikā Melnā Annis vai Persefone var to izdarīt.
Džošs un Skatija pagriezās, lai paskatītos uz viņu.
Sofija pārsteigta samirkšķināja acis. — Es zinu vārdus, bet nezinu, kas viņi tādi ir. — Pēkšņi Sofijas acis piepildījās asarām. — Man ir visas šīs atmiņas… kuras nav manas.
Džošs saņēma māsas roku un maigi saspieda to.
— Tās visas ir Endoras Raganas atmiņas, — Skataha klusi sacīja. — Un priecājies, ka nezini, kas Melnā Annis vai Persefone ir. Sevišķi Melnā Annis, — viņa drūmi piebilda. — Es esmu pārsteigta, ka mana vecāmāte zina, kur viņa atrodas, un ļauj viņai dzīvot.
— Viņa ir Katskilā, — Sofija iesāka, bet Skataha pastiepās un ieknieba viņai rokā. — Ai!
— Es tikai gribēju novērst tavu uzmanību, — Skataha paskaidroja. — Pat nedomā par Melno Annis. Ir daži vārdi, kurus nekad nevajag izrunāt skaļi.
— Tas ir tas pats, kas sacīt, lai nedomā par ziloņiem, — Džošs ierunājās, — tad vienīgais, par ko tu vari domāt, ir ziloņi.
— Ļauj man tev ieteikt ko citu, par ko domāt, — Skataha klusi sacīja. — Logā ir divi policisti, kas blenž uz mums. Neskaties! — viņa steigšus piebilda.