Par vēlu. Džošs pagriezās, un, lai arī kāda izteiksme pārskrēja pār viņa seju — šoks, šausmas, vainas apziņa, bailes —, tā lika abiem virsniekiem mesties iekšā kafejnīcā, vienam raujot nost no pleca savu automātu, otram kaut ko steidzami sakot rācijā un vienlaikus velkot ārā steku.
9. NODAĻA
Rokām dziļi iebāztām ādas jakas kabatās, joprojām savos ne pārāk tīrajos melnajos džinsos un nodilušajos kovboja zābakos Nikolass Fleimels neizcēlās nedz agro strādnieku, nedz bezpajumtnieku, kas sāka parādīties Parīzes ielās, vidū. Policisti pulcējās mazās grupiņās uz stūriem un dedzīgi kaut ko apsprieda vai klausījās pa rāciju runāto, neveltot viņam pat skatienu.
Tā nebija pirmā reize, kad viņš tika meklēts ielās, bet pirmā bez sabiedrotajiem un draugiem, kas varētu palīdzēt. Viņš un Perenele bija atgriezušies savā dzimtajā pilsētā Septiņgadu kara beigās, 1763. gadā. Vienam senam viņu draugam bija vajadzīga palīdzība, un Fleimeli nekad neatteica draugiem. Diemžēl kaut kā Dī bija atklājis viņu apmešanās vietu un dzinies viņiem pakaļ pa ielām ar melnos apģērbos tērptiem slepkavām, no kuriem neviens nebija pārāk cilvēkveidīgs.
Tad viņi bija aizbēguši. Šoreiz izbēgt nebūs tik viegli. Parīze bija ļoti izmainījusies. Kad barons Hausmans bija pārprojektējis Parīzi deviņpadsmitajā gadsimtā, viņš iznīcināja milzīgu viduslaiku pilsētas — tik pazīstamas Fleimelam — apbūves daļu. Visas alķīmiķa slēptuves un drošās apmešanās vietas, slēptie seifi un slepenie bēniņi bija zuduši. Kādreiz viņš bija pazinis ikvienu Parīzes ielu un aleju, katru līkumojošo šauro ieliņu un noslēpušos pagalmus, tagad viņš nezināja vairāk kā parasts tūrists.
Un šajā brīdī ne vien Makjavelli tvarstīja viņu, — visi franču policijas spēki arī bija ielās un meklēja viņus. Ari Dī bija ceļā uz Parīzi. Dī, cik bija zināms Fleimelam, bija spējīgs uz visu.
Nikolass ieelpoja vēso Parīzes pirmssaullēkta gaisu un paskatījās uz lēto digitālo pulksteni, ko viņš nēsāja uz kreisās rokas. Tas joprojām rādīja Amerikas laiku, kur patlaban bija tikai divdesmit piecas minūtes pāri astoņiem vakarā, kas nozīmēja — viņš ātri aprēķināja galvā — bez divdesmit pieci no rīta Parīzē. Viņš mirkli padomāja, vai neuzstādīt pulksteni uz Grīnvičas laika zonu, bet tad ātri noraidīja šo domu. Pirms pāris mēnešiem, kad viņš mēģināja pārregulēt pulksteni pēc vasaras laika, tas viņam nebija izdevies, bet Perenelei, lai to izdarītu, vajadzēja tikai trīsdesmit sekunžu. Viņš to nēsāja, jo tam bija ari laika atskaites funkcija. Katru mēnesi, kad viņš sev un Perenelei pagatavoja jaunu porciju nemirstīgā dzēriena, viņš uzlika atskaiti uz 720 stundām un ļāva tam skaitīt līdz nullei. Gadu gaitā viņi bija atklājuši, ka dzēriens saskaņots ar mēness ciklu un darbojās tieši trīsdesmit dienu. Mēneša laikā viņi novecoja lēnām, gandriz nemanāmi, bet reiz, kad viņi iedzēra dzērienu, novecošanās process sāka ātri darboties reversā — mati kļuva tumšāki, grumbas samazinājās un izzuda, sāpošie locekļi un stīvie muskuli atkal kļuva vingri, redze un dzirde asāka.
Diemžēl tā nebija recepte, kuru varēja nokopēt, katru mēnesi formula bija unikāla, un katra recepte darbojās tikai vienu reizi. Maga Ābrahama Grāmata bija uzrakstīta valodā, kas bija pirms cilvēku parādīšanās, un visu laiku mainīgā, vienmēr kustīgā rakstā, tā ka visas bibliotēkas zināšanas bija saglabātas vienā plānā sējumā. Bet katru mēnesi vara vāku sējuma manuskriptā septītajā lappusē parādījās Mūžīgās Dzīvības noslēpums. Rāpojošie burti palika nekustīgi mazāk par stundu, iekams izmainījās, saļodzījās un aizvijās projām.
Vienu vienīgu reizi Fleimels bija mēģinājis lietot to pašu recepti divreiz un tā faktiski paātrinājis novecošanās procesu. Laimīgā kārtā viņš bija tikai iedzēris mazu malciņu bezkrāsainā diezgan parasta izskata šķidruma, kad Perenele ievēroja grumbas parādāmies viņam ap acīm un uz pieres un to, ka no kuplās, visu seju ietverošās bārdas sāka izkrist mati. Viņa izsita krūzīti no Nikolasa rokas, iekams viņš bija iedzēris vēl vienu malku. Tomēr līnijas palika iegravētas viņa sejā, un biezā bārda, ar kuru viņš tik ļoti lepojās, nekad vairs neizauga tik kupla kā iepriekš.
Nikolass un Perenele bija pagatavojuši pēdējo dzēriena devu pagājušās svētdienas naktī, tieši pirms nedēļas. Viņš nospieda pogu pulksteņa labajā pusē, un parādījās laika atskaites funkcija: bija pagājušas 116 stundas un 21 minūte. Vēl viens pogas piespiediens parādīja atlikušo laiku: 603 stundas, 39 minūtes vai arī aptuveni 25 dienas. Viņam vērojot, pagāja vēl viena minūte, tātad nu palika 38 minūtes. Viņš un Perenele novecos un kļūs nespēcīgāki, un, protams, katru reizi, kad kāds no viņiem izmantos savas spējas, viņi tikai paātrinās vecuma uzbrukumu. Ja viņš neatgūs Grāmatu un nepagatavos jaunu porciju dzēriena, pirms mēnesis būs beidzies, viņi abi ātri novecos un nomirs.
Un kopā ar viņiem nomirs pasaule.
Ja vien…
Garām, sirēnām kaucot, aizdrāzās policijas auto. Tam sekoja otrais un trešais. Kā visi, kas tobrīd atradās uz ielas, ari Fleimels pagriezās, lai sekotu tām ar skatu. Pēdējā lieta, ko viņam vajadzētu izdarīt, bija pievērst sev uzmanību, atšķiroties no pūļa,
Viņam bija jāatgūst Kodekss. Pārējā Kodeksa daļa, viņš sev atgādināja, rokai izklaidīgi pieskaroties krūtīm, ir paslēpta zem T krekla, tā karājās ādas auklā. Nikolass nēsāja vienkāršu četrstūrainu audekla somu, ko Perenele bija pašuvusi viņam pirms piecsimt gadiem, kad viņš pirmo reizi atrada Grāmatu. Viņa to bija uzšuvusi, lai tajā nēsātu seno grāmatu: tagad tajā bija divas lappuses, kuras Džošam izdevās izplēst. Grāmata joprojām bija ļoti bīstama Dī rokās, bet te bija divas pēdējās lappuses, kurās bija burvju vārdi, zināmi kā Noslēguma Apkopojums, kas Dī bija nepieciešams, lai atgrieztu savus tumšos Vecos kā saimniekus pasaulē. Un Fleimels nevarēja — nespēja — to pieļaut.
Divi policisti pagriezās ap stūri un aizsoļoja prom pa ielas vidu. Viņi uzmanīgi skatījās uz dažiem garāmgājējiem un blenza iekšā pa veikalu logiem, bet Nikolasam pagāja garām, pat nepaskatoties uz viņu.
Nikolass zināja, ka pats galvenais tagad bija atrast drošu vietu dvīņiem. Tas nozīmēja, ka viņam vajag atrast kādu nemirstīgo, kas dzīvo Parīzē. Katrā pasaules pilsētā bija daļa cilvēku, kuru dzīve vijās caur gadu simtiem un pat tūkstošiem, un Parīze nebija izņēmums.
Viņš zināja, ka nemirstīgajiem patika milzīgas nezināmas pilsētas, kur vieglāk bija pazust nemitīgi mainīgajā populācijā.
Pirms daudziem gadiem Nikolass un Perenele bija nākuši pie atziņas, ka katra mīta un leģendas pamatā ir patiesības grauds. Un ikviena rase stāstīja stāstus par cilvēkiem, kas dzīvojuši neparasti ilgi: par nemirstīgajiem. Gadsimtos Fleimels bija sastapies ar trim ļoti atšķirīgiem nemirstīgo cilvēku tipiem. Bija Vecie — no kuriem, iespējams, tagad dzīvi bija palikusi labi ja saujiņa, — kas pameta zemi ļoti seņā pagātnē. Daži bija pieredzējuši visas cilvēces veidošanās vēsturi, un tas padarīja tos vairāk vai mazāk līdzīgus cilvēkiem.
Tad bija citi, kuri, līdzīgi kā Nikolass un Perenele, bija paši atklājuši, kā palikt nemirstīgiem. Gadsimtiem mainoties, alķīmijas noslēpumi tika atklāti, pazaudēti, atklāti vēlreiz un tā neskaitāmas reizes. Viens no lielākajiem alķīmijas noslēpumiem bija nemirstības formula. Bet visai alķīmijai — un, iespējams, pat modernajai zinātnei — bija viens avots: Maga Ābrahama Grāmata. Un tad vēl bija tie, kuriem nemirstība tika pasniegta kā balva. Tie bija cilvēki, kuri vai nu nejauši, vai apzinīgi bija kļuvuši par viena vai otra Vecā, palikuša šajā pasaulē pēc Danu Talis krišanas, uzmanības objektu. Vecie visu laiku meklēja cilvēkus ar izcilām vai neparastām spējām, lai papildinātu savus atbalstītājus. Protams, par viņu pakalpojumiem Vecie dāvāja saviem sekotājiem pagarinātu dzīvi. Tā bija dāvana, no kuras tikai daži cilvēki spēja atteikties. Tā arī bija dāvana, kas nodrošināja absolūtu, nelokāmu lojalitāti… jo to varēja atņemt tikpat ātri kā iedot. Nikolass zināja: ja viņš sastaptos ar nemirstīgajiem Parīzē — pat ja viņš būtu tos pazinis pagātnē —, pastāvētu ļoti reālas briesmas, ka tie tagad kalpo tumšajiem Vecajiem. Viņš gāja garām diennakts video nomai, kas reklamēja ātrgaitas internetu, kad viņš pamanīja logā paziņojumu, rakstītu desmit valodās: VIETĒJIE UN STARPTAUTISKIE ZVANI. LĒTAS CENAS. Atgrūdis vaļā durvis, viņš sajuta skābeno nemazgātu ķermeņu smaku, sasmakušu smaržu, taukaina ēdiena un par tuvu novietotu pārāk daudzu datoru izdalītu ozona smaku. Veikals bija pārsteidzoši pilns; studentu grupa, kuriem patika negulēt un pavadīt nakti, drūzmējoties ap trim datoriem, uz kuru ekrāniem bija spēles World of Warcraft logo, kamēr lielāka daļa citu aparātu bija aizņemti ar nopietna izskata jauniem vīriešiem un sievietēm, kuri uzmanīgi raudzījās ekrānos.