Laužot sev ceļu līdz letei veikala dziļumā, Nikolass redzēja, ka lielģkā daļa jauno cilvēku rakstīja e-pastu un ātrās īsziņas. Viņš viegli pasmaidīja, tikai pirms dažām dienām pirmdienas pēcpusdienā, kad grāmatu veikalā viss bija mierīgi, Džošs bija veltījis veselu stundu, skaidrodams viņam starpību starp divām saziņas metodēm. Džošs pat bija atvēris viņam savu e-pastkastīti — par kuru Nikolass šaubījās, vai vispār kādreiz to lietos, — tomēr viņš redzēja ātro īsziņu sūtīšanas programmas.
Ķīniešu meitene aiz letes bija ģērbusies saplēstās un nodriskātās drēbēs, kas, pēc Nikolasa domām, derētu tikai par grīdas lupatu, bet viņš pieļāva domu, ka tā varētu maksāt veselu bagātību. Viņai bija uzklāts vesels vezums dekoratīvās kosmētikas, un, kad Nikolass piegāja pie letes, viņa bija aizņemta ar savu nagu krāsošanu.
— Trīs eiro par piecpadsmit minūtēm, pieci par trīsdesmit, septiņi par četrdesmit piecām un desmit par stundu, — viņa nobēra drausmīgā franču valodā, nepaskatoties uz augšu.
— Es vēlos starptautisko savienojumu.
— Skaidra nauda vai kredītkarte? — Viņa joprojām nebija pacēlusi galvu, un Nikolass pamanīja, ka viņa nemaz nelako nagus, bet gan krāso tos ar flomāstera marķieri.
— Kredītkarte. — Viņš gribēja pataupīt tos dažus eiro, kas viņam bija, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Lai arī viņš reti kad ēda, bet Skataha nekad neēda, viņam bija jāpabaro bērni.
— Pirmā kabīne. Instrukcijas ir uz sienas.
Nikolass ieslīdēja būdā ar stikla durvīm un aizvēra durvis aiz sevis. Studentu klaigāšana pagaisa, bet būdā stipri smaržoja pēc sastāvējuša ēdiena. Viņš ātri izlasīja instrukcijas, vilkdams ārā no aizmugurējā kabatas portfeļa nodalījuma kredītkarti, kuru bija lietojis, lai nopirktu karsto šokolādi abiem dvīņiem. Tā bija uz Nika Fleminga vārda, vārda, kuru viņš bija lietojis pēdējos desmit gadus un šad tad prātojis, vai Dī vai Makjavelli bija aprīkojums, ar kuru izsekot viņu. Viņš, protams, zināja, ka viņiem bija, bet ātrs smaids pavīdēja uz Fleimela lūpām — kāda starpība? Viss, ko tie varēs pateikt, būs, ka viņš ir Parīzē, ko viņi jau tāpat zināja. Sekodams norādījumiem uz sienas, viņš ievadīja starptautisko ieejas kodu un tad numuru, kuru Sofija bija atsaukusi prātā no Endoras Raganas atmiņām.
Līnijā krakšķēja un klikšķēja transatlantiskas statiskās enerģijas, un tad vairāk nekā piecarpus tūkstošu jūdžu attālumā iezvanījās telefons. Tur atbildēja uz otro zvanu: — Ojai Valley News, kā varu palīdzēt? Jaunas sievietes balss atskanēja pārsteidzoši skaidri.
Nikolass tīši runāja ar izteiktu franču akcentu: — Labrīt… vai drīzāk, labs vakars jums. Man prieks, ka jūs joprojām esat savā birojā. Šeit Montmorensija kungs, zvanu jums no Parīzes, Francijas. Es esmu Le Monde reportieris. Es nupat tiešajā pieslēgumā redzēju, ka jums šis vakars ir diezgan satraucošs.
— Uh, ziņas gan ātri izplatās, mesjē…
— Montmorensijs.
— Montmorensija kungs. Jā, mums jau ir vēls vakars. Kā varu jums palīdzēt?
— Mēs vēlētos šo ziņu ielikt rīta izlaidumā, es prātoju, vai jums kāds reportieris ir notikuma vietā?
— Patiesībā visi reportieri uz šo brīdi ir pilsētas centrā.
— Vai iespējams mani savienot ar kādu no viņiem, kā jūs domājat? Es dabūtu ātru notikuma vietas aprakstu un komentāru. — Tā kā atbildes nebija uzreiz, viņš steigšus piebilda: — Jūsu laikrakstam būs pienācīgs kredīts, protams.
— Paskatīšos, vai es varu jūs savienot ar vienu no mūsu reportieriem uz ielas, Montmorensija kungs.
— Mērci. Esmu jums ļoti pateicīgs.
Līnija atkal noklikšķēja, un iestājās gara pauze. Nikolass nodomāja, ka sekretāre runā ar reportieri, iekams savienot. Tad atskanēja vēl viens klikšķis un meitene sacīja: — Es jūs savienoju… — Viņš pateicās, kad telefonā atbildēja…
— … Maikls Karols. Ojai Valley News. Ja es pareizi sapratu, jūs zvanāt no Parīzes, Francijas? Vīrieša balsī bija jaušama neticības pieskaņa.
— Tik tiešām, Karola kungs.
— Ziņas izplatās ātri, — reportieris sacīja, sabalsojoties ar sekretāri.
— Internets, — Fleimels sacīja nenoteikti, piemetinādams:
— YouTube ir video. — Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka tur tiešajā pieslēgumā bija video no notikumu vietas Ojaiā. Viņš pagriezās, lai atskatītos interneta kafejnīcā. No tās vietas, kur Nikolass stāvēja, viņš varēja redzēt kādu duci ekrānu, kas rādīja web lapas dažādās valodās. — Man lūdza dabūt materiālu mūsu mākslas un kultūras lappuse. Viens no mūsu redaktoriem ir viesojies jūsu skaistajā pilsētā un atvedis dažas apbrīnojamas stikla un antīkas lietas no veikaliņa Ojaias avēnijā. Es neesmu drošs, ka jūs tādu zināt — veikaliņš tirgo tikai spoguļus un stikla priekšmetus, — Fleimels piemetināja.
— Vitčerlijas antikvariāts, — Maikls Karols sacīja bez kavēšanās.
— Es to zinu ļoti labi. Baidos, ka tas ir pilnīgi sagrauts eksplozijā.
Fleimelam pēkšņi aptrūkās elpa. Hekate bija mirusi, jo viņš bija ievedis dvīņus viņas Ēnu valstībā, vai Endoras Ragana būs dalījusi Hekates likteni? Viņš nokrekšķējās un norija siekalas. — Un īpašniece Vitčerlijas kundze? Vai viņa…
— Ar viņu viss kārtībā, — reportieris sacīja, un Fleimels sajuta atvieglojuma vilni pārveļamies pāri. — Es tikko kā uzklausīju viņas paziņojumu. Viņa ir ārkārtīgi labā garastāvoklī, netipiski cilvēkam, kuram nupat kā uzsprādzis veikals. — Viņš iesmējās un piebilda:
— Viņa sacīja, ja kāds dzīvo tik ilgi kā viņa, tad daudz nekas vairs nespēj pārsteigt.
— Vai viņa vēl joprojām ir turpat? — Fleimels jautāja, cenzdamies noslēpt nepacietību balsī. — Vai viņa negribētu sniegt paziņojumu franču presei? Sakiet, ka Nikolass Montmorensijs lūdz. Mēs reiz agrāk esam runājušies, es ceru, ka viņa atcerēsies mani, — viņš piebilda.
— Es pajautāšu…
Balss pagaisa, un Fleimels dzirdēja, kā reportieris sauc Doru Vitčerliju. Fonā viņš ari dzirdēja neskaitāmas policijas sirēnas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības sirēnas un neskaidrākus pārbiedētu cilvēku kliedzienus un raudas.
Un pie tā visa vainīgs viņš.
Viņš aši papurināja ar galvu. Nē, tā nebija viņa vaina. Tas bija Dī nodarījums. Dī nebija mēra izjūtas, viņš gandrīz nodedzināja