Londonu līdz pamatiem 1666. gadā, viņš izpostīja Īriju ar lielo badu 1840. gadā, viņš gandrīz izpostīja Sanfrancisko 1906. gadā — un tagad viņš iztukšoja kapsētas ap Ojaiu. Nav šaubu, ka ielas klāj kauli un ķermeņi. Nikolass dzirdēja reportiera kluso balsi un mobilā telefona trokšņus, nododot to citam.
— Montmorensija kungs? — Dora sacīja pieklājīgi perfektā franču valodā.
— Kundze. Vai jūs neesat cietusi?
Doras.balss pārtapa gandrīz čukstā, un viņa nemanāmi pārgāja uz arhaisku franču valodu, kas nebūtu saprotama nevienai no modernajām noklausīšanās ierīcēm. — Mani nogalināt nav tik vienkārši, — viņa ātri sacīja. — Dī aizbēga savainots, ar brūcēm, sadauzīts un ļoti, ļoti apbēdināts. Vai tu esi sveiks un vesels? Un Skataha arī?
— Skataha ir neskarta. Lai arī mums bija tikšanās ar Nikolo Makjavelli.
— Tad viņš joprojām ir tuvumā. Dī būs brīdinājis viņu. Uzmanies, Nikolas, Makjavelli ir daudz bīstamāks, nekā tu vari iedomāties. Viņš ir pat viltīgāks nekā Dī. Tagad man jāsteidzas, — viņa steigšus piebilda, — šis reportieris kļūst aizdomīgs. Viņam, iespējams, sāk šķist, ka es tev iedošu labāku materiālu nekā viņam. Ko tu gribēji?
— Man nepieciešama tava palīdzība, Dora. Man jāzina, kam es varu uzticēties Parīzē. Man jādabū bērni projām no ielām. Viņi ir noguruši.
— Hmmm. — Līnijā atskanēja papīra čaboņas krakšķi. — Es nezinu, kas šobrīd ir Parīzē. Bet es noskaidrošu, — viņa apņēmīgi sacīja. — Cik ir pulkstenis pie jums?
Viņš palūkojās uz savu pulksteni un izdarīja pārrēķinu. — Pusseši no rīta.
— Aizej pie Eifeļa torņa. Esi tur septiņos un gaidi desmit minūtes. ļa es būšu atradusi kādu uzticamu, es likšu tam satikt tevi tur. Ja neviens tev pazīstams neieradīsies, atgriezies astoņos un tad deviņos. Ja neviens nebūs līdz deviņiem, tad Parīzē nav neviena, kam tu vari uzticēties, un tev pašam vajadzēs visu nokārtot.
— Pateicos, Doras kundze, — viņš klusi sacīja. — Es neaizmirsīšu šo parādu.
— Starp draugiem nav parādu, — viņa sacīja. — Ak, Nikolas, pacenties un pasargā manu mazmeitu no nepatikšanām.
— Centīšos, — Fleimels sacīja. — Bet tu jau zini, kāda viņa ir: šķiet, viņa pievilina nepatikšanas. Lai gan tagad viņa pieskata dvīņus kafejnīcā netālu no šejienes. Vismaz tur viņa neiekulsies nepatikšanās.
10. NODAĻA
Skataha pacēla kāju un, zābaka pazoli piespiedusi krēsla sēdeklim, spēji grūda to. Koka krēsls pārlidoja pāri telpai un atdūrās pret abiem policistiem, kad tie metās iekšā pa durvīm. Tie nogāzās zemē, vienam no rokas izlidoja rācija, otram — steks. Aurojošā rācija piezemējās pie Džoša kājas. Viņš pieliecās un uzlēja uz tās karsto šokolādi. Rācija, dzirkstelēm sprakšķot, izdzisa.
Skataha uztrausās kājās. Nepagriežot galvu, viņa pacēla roku un norādīja uz Roku. — Tu. Paliec tieši tur, kur esi. Un pat nedomā par zvanīšanu policijai.
Sirdij strauji dauzoties, Džošs sagrāba Sofiju un stūma viņu projām no galda uz veikaliņa aizmuguri, ar savu ķermeni aizsedzis viņu policistiem, kas gulēja zemē pie durvīm. Viens no policistiem pacēla šaujamo. Skatijas nunčaks trāpīja tam pa stobru pietiekami stipri, lai saliektu metālu un liktu ierocim virpuļojot izkrist no vīrieša rokām.
Otrs virsnieks uzslējās kājās, vilkdams ārā garu melnu steku. Skatahas labais plecs nolaidās zemāk, un nunčaks atpakaļceļā ar divpadsmit collu garo cieto koka gabalu iesita pa policista steku tieši virs īsā roktura. Steks sabira druskās. Skataha atvilka nunčaku, un tas iekrita viņas izstieptajā rokā.
— Man patiešām ir slikts noskaņojums, — viņa sacīja nevainojamā franču valodā. — Ticiet man, jūs patiesībā nemaz negribat cīnīties ar mani.
— Skatij… — Džošs brīdinot nošņāca.
— Ne tagad, — Kareive atcirta angliski. — Vai tu neredzi, ka esmu aizņemta?
— Jā, labi, tu tūlīt būsi vēl aizņemtāka, — Džošs kliedza. — Daudz aizņemtāka. Paskaties ārā.
Sabiedrības kārtības nodrošināšanas un miera traucētāju apkarošanas policijas vienība melnā ekipējumā, ar sejas un galvas aizsegiem, bruņojusies ar stekiem un automātiem, joņoja pa ielu tieši uz kafejnīcu.
— UZBRUKUMS, — veikala palīgs šausmās nočukstēja.
— MUŠU SIŠANA, — Skataha sacīja angliski, — tikai mazliet spēcīgāka. — Viņa izklausījās gandrīz apmierināta. Sānis palūkojusies uz Roku, viņa franciski noskaldīja jautājumu: — Kur ir pagalma durvis?
Veikala palīgs, no šoka sastindzis, blenza uz tuvojošos vienību un nereaģēja, līdz Skataha izvilka nunčaku un noplivināja to gar viņa seju un gaisa pūsma lika viņam samirkšķināt acis.
— Vai ir aizmugurējās durvis? — viņa atkal prasīja, bet tagad angliski.
— Jā, jā, protams.
— Tad dabū prom manus draugus.
— Nē… — Džošs iesāka.
— Ļauj man kaut ko darīt, — Sofija sacīja, un dučiem vēja maģiju uzzibsnīja viņas galvā. — Es varu palīdzēt…
— Nē, — Džošs protestēja un pastiepās pie savas dvīņumāsas tieši tajā mirklī, kad viņas blondie mati nosprakšķēja, uzzibsnīdami sudraba krāsā.
— Ārā! — iekliedzās Skatija, un pēkšņi viņas sejas šķautnes un leņķi izmainījās, vaigu kauli un zods izvirzījās uz āru un kaut kas senatnīgs un pirmatnējs — pavisam svešs — bija viņas sejā. — Es varu parūpēties par šo te. — Viņa sāka griezt nunčaku, izveidodama vienlaidu aizsegu starp sevi un diviem policistiem. Viens no policistiem paņēma krēslu un meta ar to viņai, bet nunčaks pārvērta to par skaliņiem.
— Rok, dabū viņus ārā tagad, — Skatija nošņācās.
— Šeit, — pārbijies darbinieks sacīja angliski ar amerikāņu akcentu. Viņš metās garām dvīņiem un izveda viņus lejā pa šauru, drēgnu gaiteni mazā pagalmā — to pildīja nepatīkama smaka, cita uz citas sakrautas atkritumu tvertnes, salauztu restorāna mēbeļu gabali un garas, sen izmestas Ziemassvētku egles skelets. Aiz viņiem bija dzirdamas lūstoša koka skaņas.
Roks norādīja uz sarkanajiem vārtiem un turpināja angliski. Viņa seja bija krita baltumā. — Tie ved uz šauru ieliņu. Nogriezieties uz Rite de Dunkerque, tā jūs tieši aizvedīs pie Gare du Nord metro stacijas. — Aiz viņiem atskanēja drausmīgs blīkšķis, pēc tam plīstoša stikla skaņa.
— Jūsu draudzene, viņa ir lielā ķezā, — viņš izmisis čukstēja. — Un UZBRUKUMS izpostīs veikalu. Kā es to paskaidrošu īpašniekam?
Iekšpusē atskanēja vēl viens blīkšķis. No jumta noslīdēja šīfera plāksne un sabirza mazos gabalos.
— Ejiet, ejiet tagad. — Viņš zibenīgi ievadīja vārtu koda kombināciju un atvēra tos.
Sofija un Džošs ignorēja viņu. — Ko mēs iesāksim? — Džošs jautāja dvīņumāsai. — Iesim vai paliksim? — Sofija papurināja galvu. Viņa paskatījās uz Roku un pazemināja balsi līdz čukstam:
— Mums nav kur iet, mēs nezinām nevienu, izņemot Skatiju un Nikolasu. Mums nav naudas, un mums nav pasu.
— Mēs varam iet uz Amerikas vēstniecību. — Džošs pagriezās pret Roku. — Vai Parīzē ir Amerikas vēstniecība?
— Jā, protams, Gabriela avēnijā, blakus Krilona viesnīcai. — Skūtais jauneklis spēji pieliecās, kad milzīgs dārds satricināja visu ēku, piepildīdams gaisu ar putekļu mākoni. Logu rūtis aiz viņiem sasprāga no augšas līdz apakšai, un vēl pāris šīfera plākšņu nokrita no jumta un nobira pagalmā.