— Ko mēs teiksim vēstniecībā? — Sofija prasīja. — Viņi gribēs zināt, kā mēs šeit nokļuvām.
— Nolaupīja? — Džošs lika priekšā. Tad pēkšņi viņam prātā ienāca doma, no kuras viņam kļuva slikti. — Un ko mēs teiksim mammai un tētim? Kā mēs to visu paskaidrosim viņiem?
Māla trauki iešķindējās un saplīsa druskās, un tad atskanēja drausmīgs blīkšķis.
Sofija pielieca galvu sānis un noņēma matus no auss. — Tas bija skatlogs. — Viņa spēra soli atpakaļ durvju virzienā. — Man jāpalīdz viņai. — Pieskaroties rokturim, no meitenes pirkstiem izlēca dzirkstis.
— Nē! — Džošs sagrāba viņas roku, starp viņiem dzirksteļoja statiskā elektrība. — Tu nevari izmantot savu spēku, — viņš neatlaidīgi čukstēja. — Tu esi pārāk nogurusi, atceries, ko Skatija sacīja. Tu uzliesmosi.
— Viņa ir mūsu draugs — mēs nevaram pamest viņu, — Sofija atcirta. — Vienalga, es viņu nepametīšu. — Brālis bija savrupnieks — viņš nekad nebija tas, kas ātri sadraudzējās ar citiem skolā, kamēr Sofija vienmēr bija lojāla savējiem un bija sākusi uzskatīt, ka Skatija ir vairāk nekā vienkārši draugs. Lai arī viņa ļoti mīlēja savu brāli, viņa vienmēr bija gribējusi māsu.
Džošs satvēra Sofijas plecus un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Viņš jau bija galvas tiesu garāks, un viņam vajadzēja skatīties uz leju viņas zilajās acīs, kurās atspoguļojās viņš pats. — Viņa nav mūsu draugs, Sofij. — Balss skanēja klusi un nopietni. — Viņa nekad nekļūs mūsu draugs. Viņa ir divarpus tūkstoš gadu veca un diezin vai cilvēks. Un… es neesmu pārliecināts, ka viņa ir tas, ko par viņu klāsta Fleimels. Es zinu, ka viņš nav!
— Ko tu ar to domā? — Sofija prasīja. — Ko tu ar to mēģini pateikt?
Džošs jau vēra muti, lai atbildētu, bet cauri ēkai novibrēja sērija grabošu blīkšķu.
Trīcot no bailēm, Roks metās projām pa šauro ieliņu. Dvīņi nepievērsa viņam uzmanību.
— Ko tu ar to domā? — Sofija jautāja atkal.
— Dī sacīja…
— Dī!
— Es ar viņu runāju Ojaiā. Kad tu biji veikalā ar Endoras Raganu.
— Bet viņš ir mūsu ienaidnieks!
— Tikai tāpēc, ka Fleimels tā saka, — Džošs ātri noteica. — Sofij, Dī man pastāstīja, ka Fleimels ir noziedznieks un Skataha pamatā ir algota slepkava. Viņš teica, ka viņa ir nolādēta par saviem noziegumiem mājot pusaudža ķermenī visu savu atlikušo dzīvi. — Viņš ātri papurināja galvu un steigšus turpināja, viņa balss bija klusa un izmisusi: — Mās, mēs gandrīz neko nezinām par šiem cilvēkiem… Fleimels, Perenele un Skataha. Vienīgais, ko mēs zinām, ir tas, ka viņi tevi pārveidoja — bīstami pārveidoja. Viņi atveduši mūs pāri puspasaulei, un paskaties, kur esam nonākuši. — Viņam runājot, ēka sašūpojās un vēl ducis šīfera dakstiņu nokrita nojumta un sašķīda pagalmā, ap viņiem lidoja neskaitāmas žiletes asuma lauskas. Džošs iekliedzās, kad viena no tām iedūrās viņa rokā. — Mēs nevaram uzticēties viņiem, Sofij. Mēs nevaram…
— Džoš, tev nav ne jausmas, kādu spēku viņi ir iedevuši man. — Sofija satvēra brāļa roku, un gaisu, kam bija izteikta pūstoša ēdiena smaka, pārņēma vaniļas smarža, un pēc mirkļa Džoša auras apelsīnu smarža spēji uzdzirkstīja maigi zeltainā krāsā. — Ak, Džoš, ir tik daudz lietu, par kurām es varu tev pastāstīt. Es zinu visu, ko zināja Endoras Ragana…
— Un no tā tev ir slikti, — Džošs dusmīgs kliedza. — Un neaizmirsti, ja tu izmantosi savu spēku vēl vienu reizi, tu vārda tiešā nozīmē vari uzsprāgt.
Dvīņu auras iezaigojās zeltā un sudrabā. Sofija samiedza acis cieši ciet: iespaidu plūdi, viņas apziņā šaudījās savādas domas un nejaušas idejas. Viņas zilās acis uz mirkli iemirdzējās sudraba krāsā, un pēkšņi viņa saprata, ka lasa brāļa domas. Sofija atrāva roku no brāļa, un domas un izjūtas uzreiz pazuda.
— Tu esi greizsirdīgs! — viņa nočukstēja apmulsusi. — Greizsirdīgs uz manām spējām.
Džoša vaigiem pārklājās sārtums, un Sofija viņa acīs redzēja patiesību, kamēr viņš runāja melus. — Nē, neesmu!
Pēkšņi policists melnā tērpā izmetās cauri durvīm pagalmā. Pāri viņa sejas aizsargam stiepās gara plaisa, un vīram trūka viena zābaka. Neapstājoties viņš aizkliboja garām bērniem un metās šaurajā ieliņā. Viņi varēja saklausīt attālināmies gan viņa basās kājas, gan ādas zoles dipoņu.
Tad pagalmā izsoļoja Skatija, virpinādama nunčaku, it kā viņa būtu savu spieķi virpinošs Čārlijs Čaplins. Pat neviens matiņš viņai nebija nekārtībā, nevienas zīmes nebija uz viņas ķermeņa, un zaļās acis bija jautras un modras. — Ak, nu jau man ir daudz labāks garastāvoklis, — viņa paziņoja.
Dvīņi palūkojās garām viņai gaitenī. Neviens un nekas nekustējās tumsā aiz viņas.
— Bet tur bija desmit viņu… — Sofija iesāka.
Skataha paraustīja plecus. — Patiesībā divpadsmit.
— Bruņoti… — Džošs sacīja. Viņš palūkojās sāņus uz māsu un tad atpakaļ uz Kareivi. Viņš norija siekalas. — Tu taču nenogalināji viņus, vai ne?
Veikalā nokrakšķēja koks un kaut kas sabruka.
— Nē, viņi vienkārši tikai… guļ, — Skatija smaidīja.
— Bet kā tu… — Džošs iesāka.
— Es esmu Kareive, — Skatija vienkārši sacīja.
Sofija saskatīja kaut ko sakustamies un atvēra muti, lai iekliegtos, kad no gaiteņa parādījās figūra un roka gariem pirkstiem saņēma Skatahu aiz pleciem. Kareive nepakustējās.
— Tevi nevar atstāt vienu pat desmit minūtes, — Nikolass .Fleimels sacīja, iznākot no ēnas. Viņš pamāja uz atvērto vārtu pusi. — Labāk ejam, — viņš piemetināja, steidzinot viņus šaurās ieliņas virzienā.
—Tu neredzēji kauju, — Džošs sacīja Nikolasam. — Un viņu bija desmit…
— Divpadsmit, — Skatija ātri izlaboja viņu.
— Es zinu, — alķīmiķis sacīja smaidīdams, — tikai divpadsmit, viņiem nebija izredžu.
11. NODAĻA
— Aizbēguši! — doktors Džons Dī šņāca mobilajā telefonā. — Viņi bija aplenkti. Kā tu ļāvi tiem aizbēgt?
Atlantijas otrā krastā Nikolo Makjavelli palika mierīgs un kontrolēja savas emocijas, vienīgi sasprindzinātie žokļi nodeva viņa dusmas. — Tu esi izcili labi informēts.
— Man ir savi avoti, — Dī atcirta, viņa plānās lūpas savilkās ļaunā smīnā. Viņš zināja, ka Makjavelli kļūs vai traks, uzzinot, ka viņam ir spiegs viņa nometnē.
— Viņi bija gandrīz nokļuvuši lamatās Ojaiā, cik man zināms, — Makjavelli mierīgi turpināja, — atmodināto mirušo armijas aplenkti. Un tomēr viņi aizbēga. Kā tu ļāvi viņiem aizbēgt?
Dī iesēdās dziļāk mīkstajā ādas sēdeklī lielā ātrumā traucošajā limuzīnā. Dī seju izgaismoja tikai mobilais telefons, tā gaisma krita uz viņa vaigu kauliem, vēsajā starā izceļot aso kazbārdiņu, acis atstājot ēnā. Viņš nebija stāstījis Makjavelli, ka tika izmantojis nekromantiju, lai uzceltu mirušos cilvēkus un dzīvniekus. Vai tas bija smalks veids, kā likt viņam manīt, ka itālietim ari bija spiegs Dī nometnē?
— Kur tu pašreiz esi? — Makjavelli jautāja.
Dī paskatījās ārā pa limuzīna logu, cenzdamies izlasīt garām zibošās ceļa zīmes. — Kaut kur uz 101., ceļā uz Losandželosu. Mana reaktīvā lidmašīna ir piepildīta ar degvielu un gatava lidojumam, un mums dos atļauju pacelties, tiklīdz tur ieradīšos.
— Es ceru dabūt viņus savā uzraudzībā, vēl pirms tu nosēdīsies Parīzē, — Makjavelli sacīja. Līnijā ieskanējās skaļi krakšķi, un viņš ieturēja pauzi, iekams piebilda: — Es domāju, ka viņi centīsies sazināties ar Senžermēnu.