IJn ko tu gribi, lai es daru? — Makjavelli piesardzīgi jautāja, tomēr viņam jau tagad bija ļoti laba ideja.
Atrodi viņus, — Dī ātri noteica. — Sagūsti viņus. Esmu ceļā uz Parīzi, bet man vēl vajadzēs stundu četrpadsmit piecpadsmit, lai nokļūtu tur.
— Kas notika ar enerģijas vārtiem? — Makjavelli atļāvās skaļu izbrīnu.
— Endoras Ragana tos iznīcināja, — Dī rūgti sacīja.— Viņa gandrīz nogalināja arī mani. Man laimējās izsprukt ar dažām brūcēm un skrambām, — viņš piemetināja un tad beidza sarunu, pat neatvadījies.
Nikolo Makjavelli uzmanīgi aizvēra telefonu, kļūdams domīgs. Kaut kas viņam lika šaubīties, ka Dī palaimējies — ja Endoras Ragana būtu gribējusi, lai viņš ir pagalam, tad šim lēmumam nevarētu izbēgt pat leģendārais doktors Dī. Makjavelli pagriezās un pārgāja pāri skvēram, kur viņu pacietīgi mašīnā gaidīja šoferis. Ja Fleimels un Skataha, un amerikāņu dvīņi ieradušies Parīzē pa enerģijas vārtiem, tad pilsētā bija tikai dažas vietas, kur tie varēja ierasties. Vajadzētu būt diezgan viegli tos atrast un sagūstīt.
Ja viņš to izdarīs šonakt, tad viņam piecpadsmit stundu vajadzēs strādāt ar gūstekņiem, iekams ieradīsies Dī. Un tajā laikā tie viņam izstāstītu visu, ko zina. Pustūkstoš gadu bija iemācījuši Nikolo Makjavelli, kā patiešām būt ļoti pārliecinošam.
2. NODAĻA
Džošs Ņūmens izstiepa roku un ar kreisās rokas plaukstu atbalstījās pret auksto akmens sienu, lai nesaļimtu.
Kas tikko kā bija noticis?
Vienu mirkli viņš bija stāvējis Endoras Raganas veikalā Ojaiā, Kalifornijā. Viņa māsa Sofija, Skataha un vīrs, ko viņš pazina kā Nikolasu Fleimelu, bija spogulī un lūkojās uz viņu. Jau nākamajā mirklī — viņš atcerējās — Sofija bija izkāpusi no spoguļa, satvērusi viņa roku un izrāvusi tam cauri. Viņš cieši samiedza acis un juta kaut ko ledainu pieskārāmies ādai, kas sacēla stāvus īsos matiņus kakla aizmugurē. Kad Džošs atkal atvēra acis, viņš stāvēja mazā noliktavas istabiņā. Lielā kaudzē bija sakrauti krāsu podi, kāpnes, sadauzīti māla trauki un vīstokļi ar krāsu notraipītām drēbēm, pie akmens sienas piestiprināts diezgan ikdienišķa izskata nokvēpis spogulis. Viena blāva spuldzīte izplatīja nespodru dzeltenu gaismu.
— Kas notika? Kur mēs esam? — viņš prasīja, un viņa balss aizlūza. Viņš skaļi norija siekalas un mēģināja vēlreiz: — Kas notika? Kur mēs esam?
— Mēs esam Parīzē, — Nikolass Fleimels sajūsmināts sacīja.
— Manā dzimtajā pilsētā.
— Parīzē? — Džošs nočukstēja. Viņš jau grasījās sacīt "Neiespējami!", taču pēkšņi aptvēra, ka šis vārds ir zaudējis nozīmi.
— Kādā veidā? — viņš skaļi iejautājās. — Sofij? — Džošs uzlūkoja savu dvīņumāsu, bet viņa bija piespiedusi ausi istabas vienīgajām durvīm un sasprindzināti klausījās. Viņa māja, lai viņš netraucē. Džošs pagriezās pret Skatahu, bet sarkanmatainā kareive tikai papurināja galvu, abām rokām aizspiedusi muti. Izskatījās, ka viņa tūlīt izvemsies. Tad nu Džošs vērsās pie leģendārā alķīmiķa Nikolasa Fleimela. — Kā mēs te nokļuvām? — viņš jautāja.
-Šo zemi krustām šķērsam klāj neredzamas enerģijas līnijas, ko dažreiz sauc par enerģijas joslām vai kursiem, — Fleimels paskaidroja. Viņš sakrustoja rādītājpirkstus. — Kur divas vai vairākas līnijas krustojas, atrodas vārti. Tagad vārti ir ļoti reti, bet senos laikos Veco rase izmantoja tos, lai vienā mirklī pārceļotu no vienas pasaules vietas uz citu — tieši kā mēs to izdarījām. Ragana atvēra enerģijas vārtus Ojaiā, un mēs nonācām šeit, Parīzē.
— Es tos ienīstu, — Skatija nomurmināja. Pat krēslainajā gaismā viņa izskatījās zaļa. — Vai tev jebkad ir bijusi jūras slimība? — viņa jautāja.
Džošs papurināja galvu. — Nekad.
Sofija atvirzījās no durvīm. — Melis! Viņam jau peldbaseinā ir jūras slimība. — Viņa pasmīnēja, tad atkal piespieda seju durvīm.
— Jūras slimība, — Skatija ievaidējās. — Tas ir tieši tas, kā es jūtos. Tikai vēl ļaunāk.
Sofija paskatījās uz alķīmiķi. — Vai tev ir kāda ideja, kurā vietā Parīzē mēs esam?
— Kaut kādā vecā vietā, — Fleimels sacīja, apstājies viņai līdzās pie durvīm. Viņš arī piespieda vaigu durvīm un klausījās.
Sofija papurināja galvu un atkāpās. — Es neesmu pārliecināta, — viņa sacīja.
— Kāpēc ne? — Džošs jautāja. Viņš pārlaida skatu mazajai nekārtīgajai telpai. Tā tiešām izskatījās kā vecas ēkas dala. Sofija papurināja galvu. — Es nezinu… vienkārši šķiet, ka nav veca. — Viņa izslējās un pieskārās sienai ar plaukstu, bet tad ātri atrāva atpakaļ.1
— Kas vainas? — nočukstēja Džošs.
Sofija no jauna atspieda plaukstu pret sienu. — Es dzirdu balsis, dziesmas un kaut ko līdzīgu ērģeļmūzikai.
Džošs nopurinājās. — Es neko nedzirdu. — Viņš apklusa, savu un māsas spēju atšķirības satriekts. Hekate bija atmodinājusi Sofijas maģisko potenciālu, un tagad viņa pārjutīgi uztvēra redzamo un dzirdamo, smaržas, pieskārienus un garšas.
— Es gan dzirdu. — Sofija noņēma roku no akmens sienas, un skaņas viņas galvā pieklusa.
— Tu sadzirdi spoku balsis, — skaidroja Fleimels. — Tās ir pašā ēkā iesūkušās skaņas, ko ēkas struktūra ari atskaņo.
— Tā ir baznīca, — viņa sacīja, tad savilka pieri, — jauna baznīca… moderna, deviņpadsmitā gadsimta beigas, divdesmitā sākums, bet celta daudz, daudz vecākas baznīcas atrašanās vietā.
Fleimels apstājās pie koka durvīm un atskatījās pāri plecam. Blāvajā gaismā, kas krita no augšas, viņa vaibsti pēkšņi bija asi un taisnām līnijām, izteiktā galvaskausa formā, acis pilnīgi ēnā. — Parīzē ir daudz baznīcu, — viņš sacīja. — Tomēr ir tikai viena, es uzskatu, kas atbilst aprakstam, — viņš piebilda, sniegdamies pie durvju roktura.
— Uzgaidi mirkli, — Džošs ātri sacīja. — Vai tev nešķiet, ka te var būt kaut kāda signalizācija?
— Galīgi nešķiet, — Nikolass Fleimels pārliecināti sacīja, — kas baznīcā liks signalizāciju? — Viņš atvēra durvis.
Nekavējoties sāka trallināt signalizācija, skaņa atbalsojās no akmens plāksnēm un akmens sienām. Sāka mirgot sarkanās drošības gaismas.
Skatija nopūtās un kaut ko nomurmināja senajā ķeltu valodā.
— Vai tu pats mani nemācīji nogaidīt, pirms pakustēties, paskatīties, pirms spert soli, un pārlūkot visu visapkārt?
Fleimels papurināja galvu un nopūtās par muļķīgo kļūdu.
— Laikam kļūstu vecs, — viņš noteica tai pašā valodā. Bet taisnoties nebija laika. — Jātiek ārā no šejienes! — Fleimels pārkliedza signalizāciju un metās teciņiem prom pa koridoru. Sofija un Džošs sekoja cieši aiz viņa. Skatija piesedza aizmuguri, lēni pārvietojoties, kurnēdama pie katra soļa.
Durvis atvērās šaurā gaitenī, kas veda pie nākamajām durvīm. Bez kavēšanās Fleimels izmetās tām cauri, un mirklī iekaucās vēl viena signalizācija. Viņš pagriezās pa kreisi milzīgā plašā telpā, kas smaržoja pēc veca vīraka un vaska. Aizdedzinātu sveču trauciņi meta dzeltenu gaismu uz sienām un grīdas, un tās kopā ar signalizācijas gaismām atklāja milzīgas divpusējas durvis ar uzrakstu
IZEJA virs tām. Fleimels metas turp.
— Neaiztiec… — Džošs iesāka, bet Nikolass Fleimels sagrāba durvju rokturi un spēcīgi uzspieda.