— Makjavelli ir nemirstīgais, tuvs tumšajiem Vecajiem, — Skatija paskaidroja, — un nav nekāds Dī draugs, tomēr viņi ir vienā un tajā pašā pusē. Makjavelli ir vecāks nekā mags un noteikti daudz bīstamāks, un pavisam droši — daudz viltīgāks. Man vajadzēja viņu nogalināt, kad man bija izdevība, — viņa drūmi piebilda. — Pēdējo piecsimt gadu laikā viņš ir bijis Eiropas politikas pašā sirdī, leļļu meistars, kurš strādā citu ēnā. Pēdējo reizi, par kuru dzirdēju, viņš tika iecelts par DGSE — Direction Generale de la Sйcuritй Extйrieure — vadītāju.
— Tas ir kaut kas līdzīgs bankai? — Džošs jautāja.
Skatijas lūpas savilkās tikko manāmā smīnā, atsedzot viņas pārāk garos vampīra priekšzobus. — Tas nozīmē Ārējās aizsardzības galvenā pārvalde. Tas ir franču slepenais dienests.
— Slepenais dienests! Nu, tas gan ir lieliski, — Džošs sarkastiski noteica.
— Smaka kļūst stiprāka, — Sofija piezīmēja, viņas atmodinātās sajūtas asi uztvēra smaku. Stipri koncentrējoties, viņa ļāva kripatiņai savas enerģijas iesūkties aurā, kas uzplauka spokainā ēnā ap viņu. Sofijas blondajos matos uzzibsnīja spoži sudraba pavedieni un acis pārvērtās atstarojošās sudraba monētās.
Gandrīz neapzināti Džošs atkāpās no māsas. Tādu viņš to jau bija redzējis agrāk un bija nobijies no viņas.
— Tas nozīmē, ka viņš ir tuvu. Viņš izmanto kādu burvestību, — Skatija sacīja. — Nikolas…?
— Man vajag vēl tikai vienu minūti. — Fleimela pirkstu gali, slīdot apkārt atslēgai un izdalot dūmus, spīdēja smaragdzaļi. Atslēgas iekšienē atskanēja pamatīgs klikšķis, bet, kad alķīmiķis paraustīja rokturi, durvis nekustējās. — Iespējams, vairāk par minūti.
— Par vēlu, — Džošs nočukstēja, paceldams roku un norādīdams: — Tur kaut kas ir.
Lielās bazilikas pretējā galā sveču lukturīši bija nodzisuši. It kā nejūtama pūsma plūstu pa eju, savā ceļā izdzēsdama degošās lokveida nakts gaismas un resnās sveces, atstājot pelēki baltas dūmu grīstes karājoties gaisā. Pēkšņi sveču vaska smarža kļuva spēcīgāka, daudz, daudz spēcīgāka, gandrīz izdzēšot čūskas smaku.
— Es neko neredzu, — Džošs iesāka.
— Tas ir šeit! — Sofija iekliedzās.
Radījums, kas pacēlās no aukstajām akmens plāksnēm, bija tikai attālināti cilvēcisks. Stāvā garāks par cilvēku, plecīgs un grotesks, tam bija želejveida balta forma ar tikko manāmi nojaušamu galvu, kas bija novietota tieši uz platajiem pleciem. Tai nebija nekādu redzamu vaibstu. Kamēr viņi to vēroja, divas milzīgas rokas ar šļakstu atdalījās no ķermeņa un pārveidojās plaukstās.
— Golems! — Sofija šausmās iekliedzās. — Vaska golems! — Viņa spēji pastiepa uz priekšu rokas, un viņas aura iemirdzējās. No Sofijas pirkstu galiem atrāvās ledus auksts vējš, lai šaustītu radījumu, bet baltā vaskainā āda tikai saviļņojās, vienkārši pārvietojoties zem vēja brāzmas.
— Aizsargāt Nikolasu! — Skatija pavēlēja, metoties uz priekšu, abi viņas zobeni uzplaiksnīja, ieduroties radījumā, bet bez kāda rezultāta. Mīkstais vasks sagūstīja abus zobenus, un viņai nācās pielikt visu savu spēku, lai izvilktu tos ārā. Skatija dūra vēlreiz, un gaisā uzvirmoja vaska skaidas. Radījums sita viņai, un Skatijai vajadzēja atlaist vaļīgāk zobena tvērienu, atlecot atpakaļ, lai izvairītos no iznīcinoša sitiena. Apaļā dūre ar troksni ietriecās grīdā, visos virzienos izšķaidīdama baltus vaska gabalus.
Džošs sagrāba vienu no saliekamajiem koka krēsliem, kas bija pieslieti pie suvenīru veikaliņa baznīcas galā. Turot krēslu aiz abām kājām, viņš sita pa radījuma krūtīm… kur tas spēji iesprūda. Kad vaska radījums pagriezās pret Džošu, krēsls tika izrauts no viņa rokām. Džošs sagrāba citu krēslu, metās radījumam aiz muguras un atkal sita. Krēsls sašķīda gabalos pret radījuma pleciem, atstādams vien neskaitāmas šķilas, kas rēgojās ārā no golema pleciem kā dīvaini dzeloņcūkas sari.
Sofija sastinga. Viņa izmisīgi mēģināja atsaukt atmiņā dažus Gaisa maģijas noslēpumus, ko Endoras Ragana bija iemācījusi viņai tikai pirms dažām stundām. Ragana bija sacījusi, ka tā ir visspēcīgākā maģija no visām, — un Sofija bija redzējusi, ko tā nodarījusi sen mirušu cilvēku un zvēru armijai, kurus Dī bija augšāmcēlis Ojaiā. Bet viņai nebija ne mazākās nojausmas, kas varētu nostrādāt pret vaska briesmoni, kurš stāvēja viņas priekšā. Viņa zināja, kā izraisīt nelielu tornado, bet nevarēja riskēt to darīt ierobežotajā bazilikas telpā.
— Nikolas! — Skatija sauca. Zobeni bija iesprūduši radījumā, tādēļ Kareive lika lietā savu nunčaku — divas koka nūjas, savienotas ar īsu ķēdi —, lai uzbruktu golemam. Tas radīja dziļus robus tā ādā, bet nekāda cita efekta, šķiet, nebija. Viņa deva vienu patiesi spēcīgu sitienu, ietriecot pulētos kokus radījuma sānos. Vasks apvijās ap nunčaku, sagūstīdams to. Kad radījums pagriezās pret Džošu, ierocis izrāvās no Kareives rokām, likdams pašai aizvirpuļot pāri telpai.
Roka, kas — kā milzīgs dūrainis — sastāvēja tikai no īkšķa un saplūdušiem pirkstiem, sagrāba Džoša plecu un saspieda. Sāpes bija neciešamas, un tās nospieda zēnu uz ceļiem.
— Džoš! — Sofija iekliedzās, un balss atbalsojās milzīgajā baznīcā.
Džošs mēģināja izraut roku, bet vasks bija pārāk slidens, un viņa pirksti iegrima baltajā lipeklī. Siltais vasks sāka tecēt projām no radījuma rokas, tad savijās un apvijās ap Džoša pleciem un nor tecēja lejā uz viņa krūtīm, nomācot elpu.
— Džoš, pieliecies!
Sofija sagrāba koka krēslu un sagrieza to gaisā. Tas nosvilpa pāri brāļa galvai, vējš sabužināja matus, un tad viņa to spēji laida lejā, ar malu pa priekšu blīvajā vaska rokā, ap vietu, kur vajadzētu būt elkonim. Krēsls tika līdz vidum un tad iestiga, bet kustība apmulsināja radījumu, un tas atlaida vaļā Džošu, savainotu un klātu ar sveču vaska kārtu. Notriekts zemē uz ceļiem, Džošs šausmās vēroja, kā divas želejveida rokas sniedzās pie viņa dvīņumāsas kakla.
Sofija bailēs iekliedzās.
Džošs vēroja, kā māsas acis iezaigojās, zilo krāsu aizstāja sudrabs, un tad, tieši tajā mirklī, kad golema ķetnas jau tuvojās viņas ādai, Sofijas aura kļuva spoža, tā iekvēlojās līdz pat baltkvēlei. Vaska rokas pārvērtās šķidrumā un sāka pakšķēt uz grīdas. Sofija pastiepa savu roku plaši izvērstiem pirkstiem un spieda tos pret golema krūtīm, tie čurkstot un šņācot iegrima vaska masā.
Džošs nometās uz zemes, tuvu Fleimelam, ar rokām cenzdamies aizsargāt acis no spilgtās sudraba gaismas. Viņš redzēja māsu pieejam tuvu radījumam, viņas aura tagad bija līdz sāpīgumam spoža, Sofija gāja plati ieplestām rokām, no kurām plūda neredzams, nejūtams karstums, kas kausēja radījumu, pārvērzdams vasku šķidrumā. Skatahas zobeni un nunčaks noklabēja pret grīdu, pēc sekundes sekoja koka krēsla paliekas.
Sofijas aura iezaigojās, un tad jau Džošs bija kājās un blakus māsai, lai notvertu, kad viņa sagrīļojās.
— Es jūtos apreibusi, — viņa neskaidri noteica un saļima brāļa rokās. Viņa tik tikko bija pie samaņas un jutās stindzinoši auksti, un viņas auras parasti saldā vaniļas smarža tagad šķita rūgtena un asa.
Skatija metās lejā, lai savāktu savus ieročus no pašķīdušā vaska, kas tagad atgādināja puskusušu sniegavīru. Viņa akurāti noslaucīja asmeņus, iekams tos ieslidināja atpakaļ makstīs, ko nēsāja uz muguras. Noņēmusi nost baltās vaska pikas no sava nunčaka, viņa ielika to atpakaļ makstī pie jostas, tad pagriezās pret Sofiju.