— Tu izglābi mūs, — viņa drūmi sacīja. — Tas ir parāds, ko es neaizmirsīšu.
— Man izdevās, — Fleimels pēkšņi sacīja. Viņš atkāpās, Sofija, Džošs un Skataha vēroja, kā no slēdzenes izplatās zaļas dūmu vērpetes. Alķīmiķis pagrūda durvis, un tās ar klikšķi atvērās, vēsais nakts gaiss ieplūda telpā, izklīdinādams nomācošo kūstošā vaska smaku.
— Ar nelielu palīdzību mēs to paveiktu, tu taču saproti, — Skatija noburkšķēja.
Fleimels pasmīnēja un noslaucīja pirkstus pret saviem džinsiem, atstādams zaļas gaismas pēdas uz audekla. — Es zināju, ka tu visu kontrolē, — viņš sacīja, izgājis ārā no bazilikas. Skataha un dvīņi sekoja.
Policijas sirēnu skaņas tagad bija skaļākas, bet laukums baznīcas priekšā bija tukšs. Sacre Coeur bazilika atradās kalnā vienā no augstākajiem Parīzes punktiem, un no tās vietas, kur tā atradās, viņi varēja pārredzēt visu pilsētu. Nikolasa Fleimela acis sajūsmā iemirdzējās. — Mājas!
— Kas ir ar Eiropas magiem un golemiem? — Skatija jautāja, sekodama viņam. — Vispirms Dī, un tagad Makjavelli. Vai tiem nemaz nav iztēles?
Fleimels izskatījās pārsteigts. — Tas nebija golems. Golemam nepieciešami burvju vārdi uz ķermeņa, lai to atdzīvinātu.
Skatija pamāja. Viņa, protams, to zināja. — Kas tad?
— Tā bija tulpa.
Skalijas spilgti zaļās acis pārsteigumā iepletās. — Tulpa! Tātad Makjavelli ir tik spēcīgs?
— Acīmredzot.
— Kas ir tulpa? — Džošs jautāja Fleimelam, bet tā bija viņa māsa, kas atbildēja, un Džošam vēl vienu reizi tika atgādināts par milzīgo bezdibeni, kas bija radies starp viņiem tajā mirklī, kad viņas enerģija tika atmodināta.
— Būtne, kas radīta un atdzīvināta vienīgi ar iztēles palīdzību, — Sofija ikdienišķi paskaidroja.
— Precīzi, — Nikolass Fleimels sacīja, dziļi elpodams. — Makjavelli zināja, ka baznīcā būs vasks. Un viņš to atdzīvināja.
— Bet viņš taču zināja, ka tas nespēs apstādināt mūs? — Skatija jautāja.
Nikolass izgāja no centrālās arkas, kas rotāja bazilikas priekšu, un apstājās uz malas pirmajam no divsimt pakāpieniem, kas veda uz ieliņu tālu lejā. — Ak, viņš zināja, ka tas neapstādinās mūs, — viņš iecietīgi sacīja. — Viņš vienkārši gribēja aizkavēt mūs, noturēt šeit, kamēr pats ieradīsies, — Nikolass norādīja.
Tālu lejā šaurās Monmartras ielas bija atdzīvojušās franču policijas mašīnu skaņās un gaismās. Dučiem žandarmu uniformās bija sapulcējušies uz apakšējiem pakāpieniem, no šaurajām ieliņām iznira arvien jauni, veidojot kordonu. Pārsteidzoši, bet neviens nesāka kāpt augšup.
Fleimels, Skatija un dvīņi ignorēja policiju. Viņi vēroja garu, baltmatainu vīrieti elegantā smokingā lēni kāpjot augšup pie viņiem. Viņš apstājās, ieraudzījis viņus parādāmies no bazilikas, atspiedās pret zemajām metāla margām un slinki pacēla savu labo roku kā salutējot.
— Ļauj man minēt, — Džošs sacīja. — Tam vajadzētu būt Nikolo Makjavelli.
— Visbīstamākais nemirstīgais Eiropā, — alķīmiķis drūmi sacīja. — Tici man: šis vīrs liek Dī izskatīties kā amatierim.
4. NODAĻA
— Apsveicam ar atgriešanos Parīzē, alķīmiķi.
Sofija un Džošs salēcās. Makjavelli joprojām bija pārāk tālu projām, lai būtu tik skaidri sadzirdams. Savādi, bet viņa balss šķita skanam kaut kur aiz viņiem, un abi pagriezās apkārt, lai paskatītos, bet tur baznīcas priekšā virs trim arkām bija tikai divas zaļganas, apsūbējušas metāla statujas: sieviete ar zirgu pie labās rokas, viņas paceltajā rokā bija zobens, un vīrietis, kas kreisajā rokā turēja scepteri.
— Es tevi gaidīju. — Balss šķita atskanam no vīrieša statujas.
— Tas ir lēts triks, — Skatija nievājoši sacīja, noņemdama vaska strēmeles no saviem ar dzelzi apkaltajiem zābaku purngaliem. — Tas nav nekas vairāk kā vēderrunāšana.
Sofija muļķīgi smaidīja. — Es domāju, ka statuja runā, — viņa samulsusi atzinās.
Džošs sāka smieties par māsu, bet tad pēkšņi pārdomāja. — Es domāju, ka es nebūtu pārsteigts, ja tā runātu.
— Labais doktors Dī sūta sveicienus. — Makjavelli balss turpināja karāties gaisā ap viņiem.
— Ak, tātad viņš palika dzīvs Ojaiā, — Nikolass mierīgi sacīja, nepaceldams balsi. Taisni izslējies, viņš it kā starp citu aizlika rokas aiz muguras un sāņus paskatījās uz Skatiju. Tad viņa labās rokas pirksti sāka dejot pret kreisās rokas plaukstu un pirkstiem.
Skatija pavilka dvīņus prom no Nikolasa un lēni atkāpās zem ēnainajām arkām. Stāvot starp Sofiju un Džošu, Skatija aplika abas rokas ap viņu pleciem — no pieskāriena abu auras uzzibsnīja sudrabā un zeltā — un salika viņu galvas kopā.
— Makjavelli. Melu meistars. — Skatijas čuksts bija kā elpa viņu ausīs. — Viņam nav mūs jādzird.
— Es nevaru sacīt, ka esmu priecīgs redzēt tevi, Makjavelli kungs. Vai arī — jūsu vecumā, godātais kungs, — alķīmiķis klusi sacīja, atspiedies pret balustrādi, vērdamies lejup pa baltajiem pakāpieniem, kur Makjavelli joprojām tālumā izskatījās mazs.
— Šajā gadsimtā es esmu francūzis, — Makjavelli atbildēja, tagad viņa balss bija skaidri saklausāma. — Es mīlu Parīzi. Tā ir mana mīļākā pilsēta Eiropā — pēc Florences, protams.
Kamēr Nikolass sarunājās ar Makjavelli, viņš turēja savas rokas aiz muguras, lai nemirstīgais nevarētu tās redzēt. Viņa pirksti kustējās sarežģītos uzsitienos un piesitienos.
— Vai viņš darbojas ar burvestībām? — Sofija izelpoja, vērodama viņa rokas.
— Nē, viņš sarunājas ar mani, — Skatija sacīja
— Kā? — Džošs čukstēja. —Burvestība? Telepātija?
— AZV: amerikāņu zīmju valoda.
Dvīņi žigli paskatījās viens uz otru. — Amerikāņu zīmju valoda? — Džošs pārjautāja. — Viņš zina zīmju valodu? Kā?
— Tu, šķiet, esi piemirsis, ka viņš dzīvo ļoti ilgu laiku, — Skatija sacīja ar smaidu, kas atklāja viņas vampīra zobus. — Un viņš palīdzēja radīt franču zīmju valodu astoņpadsmitajā gadsimtā, — viņa kā starp citu piemetināja.
— Ko viņš saka? — Sofija nepacietīgi prasīja. Nekādi Raganas atmiņā viņa nevarēja atrast zināšanas, kas nepieciešamas, lai iztulkotu vecākā vīra žestus.
Skataha savilka pieri, viņas lūpas kustējās, burtojot vārdus.
— Sofija… brouillard… migla, — viņa iztulkoja, tad pamāja ar galvu.
— Sofija, viņš lūdz tev miglu. Tas izklausās nesakarīgi.
— Man ne, — Sofija sacīja, kad dučiem miglas, mākoņu un dūmu veidolu pazibēja cauri viņas smadzenēm.
Nikolo Makjavelli apstājās uz pakāpieniem un dziļi ievilka elpu.
— Mani ļaudis ir aplenkuši visu apkārtni, — viņš sacīja, lēni virzoties alķīmiķa virzienā. Viņš bija mazliet aizelsies, un viņa sirds dauzījās, viņam patiešām atkal vajadzētu pievērsties fizkultūrai.
Vaska tulpas izveidošana bija viņu nokausējusi. Viņš nekad agrāk nebija radījis kādu tik lielu radījumu, turklāt ne mašīnas aizmugurē, tai traucoties cauri Monmartras šaurajām un līkumotajām ieliņām. Tas nebija elegants risinājums, bet viss, kas viņam bija vajadzīgs — aizkavēt Fleimelu un viņa sabiedrotos iesprostotus baznīcā, līdz viņš nokļūs tur, un tas viņam bija izdevies. Tagad baznīca bija aplenkta, vēl vairāk žandarmu bija apkārtnē, un viņš bija piesaistījis visus pieejamos aģentus. Kā DGSE vadītājam Makjavelli bija gandrīz neierobežota vara, un viņš bija izdevis pavēli izolēt presi. Viņš jutās lepns par savu spēju pilnīgi kontrolēt savas emocijas, bet viņam nācās atzīt, ka tieši patlaban bija gaužām satraukts: drīz viņš dabūs savās rokās Nikolasu Fleimelu, Skatahu un bērnus. Viņš varēs triumfēt, kur Dī bija cietis neveiksmi. Vēlāk viņš savā departamentā liks kādam nopludināt informāciju presei, ka tikuši aizturēti zagļi par ielaušanos nacionālajā piemineklī. Tuvāk rītausmai — tieši laikā agrajām rīta ziņām — tiks nopludināts otrs ziņojums, kurā pavēstīts, ka izmisušie aizturētie uzveikuši savus sargus un izbēguši ceļā uz policijas iecirkni. Tie vairs nekad netiks redzēti.