— Vai tas ir tas, ko tu vēlies?
— Jā, — Džošs sacīja bez vilcināšanās.
— Tas kaut ko maksā, visam ir sava cena.
— Es samaksāšu, — Džošs uzreiz sacīja, lai gan viņam nebija ne jausmas, kas varētu būt maksa.
Marss pamāja ar lielo galvu, akmens plaisāja un čirkstēja.
— Laba atbilde, pareiza atbilde. Prasīt man cenu būtu bijusi kļūda.
Fobs un Deims ietarkšķējās, ko Džošs pieņēma par smiekliem, un viņš uzreiz zināja, ka pārējie bija maksājuši par mēģinājumu apspriest cenu ar Guļošo dievu.
— Pienāks laiks, un es tev atgādināšu, ka tu esi man parādā. — Dievs paskatījās pāri Džoša galvai. — Kas mācīs zēnu?
— Es, — Dī un Makjavelli sacīja reizē.
Džošs pagriezās, lai palūkotos uz abiem nemirstīgajiem, pārsteigts par viņu atbildi. No abiem, viņš domāja, ka priekšroku kā padomdevējam tomēr dotu Makjavelli.
— Mag, viņš ir tavs, — Marss sacīja, mirkli apsvēris. — Es skaidri varu salasīt tavu nodomu un tavus motīvus. Tu grasies izmantot zēnu, lai atgrieztu Vecos. Man par to nav šaubu. Bet tu… — viņš piebilda, viņa galva pagriezās, lai paskatītos uz Makjavelli.
— Es nevaru lasīt tavu auru, es nezinu, ko tu vēlies. Iespējams, tāpēc, ka tu vēl neesi izlēmis.
Akmeņi krakšķēja un lūza, dievam pieceļoties. Viņš bija vismaz septiņas pēdas garš, viņa bruņu cepure gandrīz aizskāra griestus.
— Nometies uz ceļiem, — viņš sacīja Džošam, kas salieca ceļus. Marss pacēla savu milzīgo zobenu no grīdas un grieza to, līdz tas bija tieši priekšā zēna sejai. Džošs šķielēja uz asmeni. Tas bija tik tuvu, ka viņš varēja saskatīt, kur mala bija izrobota un ielūzuši, un spēja saskatīt tikko manāmas spirālveida ornamenta pēdas, kas stiepās pa zobena asmens viduslīniju.
— Kāds ir tava klana vārds un tavu vecāku vārdi?
Džoša mute bija tik sausa, ka viņš tik tikko spēja runāt. — Klana vārds. Ak, manas ģimenes uzvārds ir Ņūmens. Man tēvs ir Ričards, un mana māte ir Sāra. — Viņš pēkšņi atcerējās Hekati jautājam
Sofijai to pašu jautājumu. Tas bija tikai pirms pāris dienām, un tomēr šķita pirms mūžības.
Dieva balss tembrs izmainījās, kļuva stiprāks, pietiekami skaļš, lai Džošs sajustu vibrāciju savos kaulos. — Džoš, Ričarda un Sāras dēls no Ņūmenu klana, no cilvēku klana, es tevi apbalvošu ar atmodināšanu. Tev jāzina, ka tā nav dāvana, bet par to būs jāmaksā, ja tu to nedarīsi, es iznīcināšu tevi un visu, kas tev dārgs.
— Es maksāšu, — Džošs neskaidri sacīja, asins pulsēja galvā, adrenalīns joņoja cauri viņa ķermenim.
— Es zinu, ka maksāsi. — Milzīgais zobens kustējās, vispirms pieskardamies Džoša labajam plecam, tad kreisajam plecam, iekams atvirzījās atpakaļ pie labā. Ap ķermeni parādījās tikko manāma viņa auras aprise. No gaišajiem matiem pacēlās zelta dūmu mākonis, pastiprinājās citrusa smarža. — No šī brīža tu redzēsi asi…
Džoša spilgti zilās acis pārvērtās cietos zelta diskos. Uzreiz sariesās asaras un tecēja pa seju. Tās pēc krāsas un struktūras bija šķidrs zelts.
— Tu dzirdēsi skaidri…
Dūmi vēlās no zēna ausīm.
— Tu sagaršosi tīri…
Džošs atvēra muti un ieklepojās. Parādījās safrāna krāsas miglas mutulis, mazas dzintara krāsas dzirksteles dejoja starp viņa mēli un zobiem.
— Tu pieskarsies jūtīgi…
Zēns pielika rokas pie sejas. Tās spīdēja tik koši, ka bija gandrīz caurspīdīgas. Dzirksteles krita un vijās starp viņa pirkstiem, un viņa apgrauztie pirkstu nagi laistījās spodri kā spoguļi.
— Tu saodīsi spraigi…
Džoša galva tagad gandrīz visa bija ietīta zelta dūmos. Zelts tecēja no viņa nāsīm, izskatījās, it kā viņš izelpotu uguni. Viņa aura bija kļuvusi biezāka, sakoncentrējusies ap zēna pleciem un krūškurvi, kļūdama spīdīga un atspoguļojoša.
Dieva zobens atkal sakustējās, viegli uzsitot pa zēna pleciem. — Patiešām, tava ir viena no visspēcīgākajām aurām, ar kādām man gadījies sastapties, — Marss klusu sacīja. — Ir kaut kas vēl, ko es tev iedošu — dāvanu, un to es došu par velti. Tev tā var noderēt nākotnē. — Pastiepis kreiso roku, viņš nolika to 11/ zēna galvas. Nekavējoties Džoša aura iedegās žilbinošā gaismā. Dzeltenas uguns straumes un lodes cēlās no viņa ķermeņa un lēkāja pa istabu. Fobu un Deimu pārsteidza gaismas un karstuma brāzma un lika tiem spiedzot rāpus slēpties aiz akmens plints, bet viņu bālā āda jau bija paspējusi kļūt sarkana, un viņu sniegbalto matu gali kļuvuši tumši un trausli. Nokaitētā gaisma nospieda Dī uz ceļiem, cimdotās rokas piespiežot pie acīm. Viņš saritinājās, paslēpdams seju rokās, kad uguns lodes atlēca no grīdas un griestiem, izšķīda pret sienām, atstājot uz pulētajiem kauliem apdeguma zīmes.
Vienīgi Makjavelli izbēga no gaismas eksplozijas pilnā spēka. Iekams Marss pieskārās zēnam, viņš pēdējā mirklī aizgriezās un iznira no istabas. Saritinājies kā bumba, viņš paslēpās dziļajās ēnās ārpus durvīm, kamēr dzeltenās gaismas plūsmas rikošetā atsitās no sienām un šņācošas lielās enerģijas bumbas uzliesmoja gaitenī. Viņš cieši piemiedza acis, cenšoties tādējādi tikt vaļā no briesmīgajiem skatiem, kas atspoguļojās tīklenē. Makjavelli jau kādreiz tika redzējis atmodināšanu, bet nekad tā nebija notikusi tik dramatiski kā šī. Ko gan Marss darīja ar zēnu, kādu dāvanu deva viņam?
Tad cauri puspievērtām acīm Makjavelli pamanīja neskaidru sudrabainu aprisi materializējamies gaiteņa galā.
Un tad vaniļas smarža piepildīja katakombas.
51. nodaĻa
Uzmetusies Alkatrazas ūdenstorņa galā, milzīga šausmu vārnu bara ieskauta, Morigana klusi pie sevis dziedāja. Tā bija dziesma, ko viņa pirmo reizi bija dzirdējusi dziedam pašus primitīvākos, senos cilvēkus, tagad tā dziļi iekodēta cilvēku DNS. Tā bija lēna un maiga, ciešanu pilna un žēlabaina, jauka… un vienlaikus pavisam biedējoša. Tā bija Moriganas dziesma, kliedziens, kas bija veidots, lai iedvestu bailes un briesmas. Un kaujas laukos visā pasaulē, visos laikos tā bieži bija pēdējā skaņa, ko cilvēki dzirdēja savā dzīvē.
Morigana savilka ciešāk spalvu mēteli ap sevi un vērās pāri miglā tītajam līcim uz pilsētu. Viņa sajuta cilvēku masas siltumu, varēja saskatīt gandrīz miljona auru mirdzumu pašā Sanfrancisko. Un katra aura bija apkļāvusies ap cilvēku, katrs no tiem pilns baiļu un uztraukumu vai sulīgu un patīkamu emociju. Viņa saspieda kopā rokas un pielika pirkstu galus pie plānajām, melnajām lūpām. Viņas senči bija barojušies no cilvēkiem, bija dzēruši viņu atmiņas, bija izgaršojuši viņu emocijas kā labu vīnu. Drīz… ļoti drīz viņa būs brīva un varēs to darīt atkal.
Bet pirms tam viņai priekšā bija dzīres, ko izbaudīt.
Vispirms viņa saņēma zvanu no Dī. Beidzot viņš un viņa Vecie bija spiesti piekrist, ka tagad ir pārāk bīstami ļaut Nikolasam un Perenelei izglābties; viņš bija atļāvis viņai noslepkavot burvi.
Moriganai bija vieta augstu San Bernardino kalnos. Viņa varētu aiznest Pereneli tur un nākamajās pāris dienās izsūkt visas sievietes atmiņas un emocijas. Burve bija dzīvojusi gandrīz septiņus simtus gadu, viņa bija ceļojusi pa pasauli un uzturējusies Ēnu valstībās, bija redzējusi brīnumus un piedzīvojusi šausmas. Un sievietei bija vienreizīga atmiņa, viņa atcerējās it visu, ikvienu pārdzīvojumu, ikvienu domu un ikvienas bailes. Un Morigana baudīs tās visas. Kad viņa būs beigusi, tad leģendārā Perenele Fleimela nebūs nekas vairāk kā nesaprātīgs mazulis. Vārnu dieviete atmeta atpakaļ galvu, plati atvēra muti, viņas garie priekšzobi vīdēja balti un pilnīgi pret tumšajām lūpām, mēle maziņa un melna. Drīz.