Morigana zināja, ka burve ir tuneļos zem ūdenstorņa. Vienīgā ieeja bija caur tuneli, kas bija pieejams tikai bēgumā. Un, lai arī paisums nemainīsies vairākas stundas, klintis un kalni ap ieeju alā bija noklāti žiletes knābju vārnām.
Tad Moriganas nāsis ietrīsējās.
Pāri jūras sāls un joda smakai, sarūsējoša metāla un sapuvuša akmens metāliskajai smakai un neskaitāmo putnu pelējuma dvakai viņa pēkšņi saoda kaut ko vēl… kaut ko, kas nepiederēja nedz šai vietai, nedz šim laikam. Kaut ko vecu un rūgtu.
Vējš pārvietojās, un migla aizviļņojās kopā ar to. Sāļa šķidruma lodītes pēkšņi iemirdzējās uz sudraba pavediena, kas nokarājās gaisā viņas priekšā. Morigana iepleta piķa melnās acis. Vēl viens pavediens sašūpojās gaisā, un tad vēl viens un vēl viens, krustām šķērsām pāri apļu virtenei. Tie izskatījās pēc, tīkliem.
Tie bija tīkli.
Viņa piecēlās kājās, kad briesmīgs zirneklis izlīda no šahtas zem viņas un nometās tieši blakus ūdenstornim, tā milzīgās dzeloņainās kājas iekodās metālā. Tas steidzās Vārnu dievietes virzienā.
Putnu bars spirālveidīgi un skaļi pacēlās debesīs ap ūdenstorni, aizsmacis ķērkdams… un uzreiz tika sagūstīts milzīgajā tīklā, kas plivinājās virs galvas. Putni metās atpakaļ pie savas tumšās kundzes, apņemot viņu ar lokanu spalvu un lipīgu tīklu masu. Morigana izcirta sev brīvu ceļu ar žiletes asajiem nagiem, ciešāk savilka mēteli ap sevi un jau grasījās pacelties gaisā, kad zirneklis pārrāpās pāri ūdenstorņa galam un atvilka viņu atpakaļ, nospiedis viņu zemē ar milzīgu dzelkšņainu kāju.
Perenele Fleimela jāšus uz zirnekļa muguras, zibinādama šķēpu savā rokā, pieliecās uz priekšu un uzsmaidīja Moriganai. — Tu meklēji mani, es esmu pārliecināta.
52. nodaĻa
Sofija skrēja.
Viņa vairs nebaidījās, vairs nejutās slikti vai nespēcīgi. Viņai tikai vajadzēja nokļūt pie brāļa. Džošs bija tieši viņai priekšā, istabā tuneļa galā. Sofija redzēja viņa auras zelta blāzmu iemirdzoties tumsā, sajuta apelsīnu smaržu, no kuras mutē sariesās siekalas.
Aizdrāžoties garām Nikolasam, Žannai un Senžermēnam, ignorēdama viņu kliedzienus apstāties, Sofija metās uz spīdošo arkveida durvju aili. Viņa vienmēr bija bijusi laba skrējēja, un viņai piederēja simts metru distances rekordi lielākajā daļā skolu, kuras viņa bija apmeklējusi, bet tagad meitene gluži lidoja projām pa tuneli. Ar katru soli viņas aura — dusmu un apņēmības uzlādēta — auga ap viņu sprakšķēdama un krakšķēdama, tapdama metāliska. Viņas pastiprinātās sajūtas mirdzēja, acu zīlītes sarāvās līdz punktiņiem un tad izpletās kā sudraba diski, un vienā mirklī ēnas pagaisa un viņa spēja saskatīt tumšās katakombas visos to šokējošajos sīkumos. Viņas nāsīm uzbruka smaržu daudzveidība — čūska, sērs, pelējums un pīšļi —, bet stiprāka par visām pārējām bija viņas brāļa auras apelsīnu smarža.
Un Sofija zināja, ka viņa ir nokavējusi: viņas brālis bija atmodināts.
Ignorēdama vīru, kas bija pieplacis pie zemes kambara ārpusē, Sofija metās cauri durvīm… viņas aura uzreiz sacietēja metāliskā apvalkā, kad liesmojošās zelta uguns arkas atsitās no sienām un pret viņu. Sofija sagrīļojās no enerģijas sitieniem. Satvērusi durvju malu, viņa turējās, lai neļautu izgrūst sevi ārā no kambara atpakaļ gaitenī.
— Džoš, — viņa bijīgi sacīja, samulsusi no skata, kas pavērās viņas priekšā.
Džošs bija nometies zemē uz ceļiem priekšā kādam, kas varēja būt vienīgi Marss. Milzīgais Vecais turēja platu zobenu, paceltu augstu rokā, tā gals pieskārās griestiem, kamēr labā roka bija aptvērusi brāļa galvu. Džoša aura liesmoja kā nevaldāma uguns, ietverdama viņu zeltainā gaismā. Dzeltena uguns virpuļoja ap viņu, izgrūzdama enerģijas mutuļus un lodes. Tie šķīda pret sienām un griestiem, izraudami gabalus no laika gaitā nodzeltējušajiem kauliem un atklājot zem sevis baltus kaulus.
— Džoš! — Sofija kliedza.
Dievs lēnām pagrieza galvu un pavērsa savas kvēlojošās acis pret viņu. — Ej projām! — Marss nokomandēja.
Sofija papurināja galvu. — Nē, bez sava dvīņubrāļa ne, — viņa sacīja caur sakostiem zobiem. Viņa nepametīs brāli, viņa nekad to nebija darījusi.
— Viņš vairs nav tavs dvīņubrālis, — Marss klusi sacīja. — Jūs tagad esat atšķirīgi.
— Viņš vienmēr būs mans dvīņubrālis, — Sofija vienkārši sacīja.
Iemezdamās istabā, viņa sūtīja ledus aukstu sudraba miglas vilni, kas vēlās no viņas ķermeņa, apsedzot brāli un Veco. Tas šņāca un čurkstēja, kad saskārās ar Džoša auru, netīri balti dūmi cēlās augšā un krājās pie griestiem. Uz Marsa cietās ādas tas sasala, un ledus kristāli iemirdzējās dzintara gaismā.
Dievs lēnām nolaida savu zobenu. — Vai tev ir kaut nojausma, kas es esmu? — viņš jautāja, viņa balss bija klusa, gandrīz maiga. — Ja tu to zinātu, tad baidītos no manis.
— Tu esi Marss Ultors, — Sofija lēnām sacīja, Endoras Raganas zināšanas informēja viņu. — Un, pirms romieši sāka pielūgt tevi, grieķi tevi pazina kā Arēju, un pirms tam babilonieši tevi sauca par Nergalu.
— Kas tu esi? — Vecā roka nokrita no Džoša galvas, un uzreiz zēna aura apdzisa un uguns pazuda.
Džošs sagrīļojās, un Sofija metās uz priekšu, lai noķertu viņu, iekams viņš atsitas pret grīdu. Mirklī, kad viņa pieskārās Džošam, viņas pašas aura pazuda, atstājot viņu neaizsargātu. Bet Sofija tagad bija pārvarējusi bailes, viņa neko nejuta, vienīgi atvieglojumu, ka atkal bija kopā ar dvīņubrāli. Pietupusies zemē ar brāli rokās, Sofija palūkojās uz augšu, uz augsti slejošos dievu. — Un, pirms tu biji Nergals, tu biji cilvēku aizstāvis: tu biji Uicilopočtli. Tu izvedi cilvēku vergus drošībā, kad Danu Tālis nogrima viļņos.
Dievs aizstreipuļoja projām. Viņa ceļgali atsitās pret plintu, un viņš pēkšņi apsēdās, masīvais akmens iekrakšķējās no viņa lielā svara. — Kā tu to visu zini? — viņš jautāja, un balsī bija jaušamas bailes.
— Tāpēc, ka tavas gaitas gāja vienkopus ar Endoras Raganas gaitām. — Viņa iztaisnojās, piesliedama brāli kājās. Viņa acis bija atvērtas, bet aizgriezušās uz iekšpusi, atstājot redzamus tikai acs baltumus. — Endoras Ragana iedeva man visas savas atmiņas, — Sofija sacīja. — Es zinu, ko tu izdarīji… un kāpēc viņa tevi nolādēja. — Pastiepusi roku, viņa pieskārās dieva akmens cietajai ādai ar savu pirkstgalu. Izšķīlās dzirksts. — Es zinu, kāpēc viņa šo nodarīja tavai aurai.
Pārmetuši brāli pār plecu, viņa pagrieza muguru pret kara dievu. Fleimels, Senžermēns un Zanna bija ieradušies un drūzmējās durvīs. Žannas zobens bija brīvi nomērķēts pret Dī, kas nekustīgi gulēja uz grīdas. Neviens nebilda ne vārda.
— Ja tevī ir Raganas zināšanas, — Marss steigšus sacīja gandrīz lūdzoši, — tad tu zini viņas burvju vārdus un maģiskās formulas. Tu zini, kā noņemt šo lāstu.
Nikolass steidzās uz priekšu, lai paņemtu Džošu no Sofijas rokām, bet viņa atteicās atdot brāli. Paskatījusies pāri plecam uz dievu, viņa sacīja ļoti klusu: — Jā, es zinu, kā to noņemt.
— Tad dari to, — Marss komandēja. — Dari to, un es tev došu visu, ko vēlēsies. Es tev varu dot visu!
Sofija mirkli padomāja. — Vai tu vari paņemt projām manas atmodinātās sajūtas? Vai tu vari pārvērst mani un manu brāli atkal par normāliem cilvēkiem?