Iestājās ilgs klusuma brīdis, iekams dievs ierunājās. — Nē. To es nevaru.
— Tad nav nekā, ko tu varētu mums izdarīt. — Sofija pagriezās un, Senžermēnam piepalīdzot, palīdzēja Džošam izkļūt gaitenī. Žanna iznira ārā, atstādama Fleimelu stāvam durvīs.
— Pagaidi! — Dieva balss kļuva skaļāka, un viss kambaris drebēja no skaņas. Fobs un Deims iznira no ieplaisājušā plinta aizmugures, skaļi tērgādami. — Tu atsauksi šo lāstu, vai… — dievs iesāka.
Nikolass spēra soli viņa virzienā. — Vai kas?
— Neviens no jums dzīvs neatstās šīs katakombas, — Marss rūca. — Es to neatļaušu. Es esmu Marss Ultors! — Dieva paslēptās acis iemirgojās asins sarkanas, un viņš spēra soli uz priekšu, vicinādams milzīgo zobenu sev priekšā. — Kas tu esi, lai noliegtu mani?
— Es esmu Nikolass Fleimels. Un tu, — viņš piebilda, — esi Vecais, kurš pieļāva kļūdu, noticot, ka esi dievs.— Viņš pasita knipi, un pa kauliem pārklāto grīdu sāka tecēt mirdzoši smaragdzaļi puteklīši. Tie traucās pāri gludi pulētajai virsmai, atstādami smalkus zaļus pavedienus nostāvējušajā dzeltenumā. — Es esmu alķīmiķis… un ļauj man iepazīstināt tevi ar alķīmijas lielāko noslēpumu: transmutāciju. — Un tad viņš pagriezās pret gaiteni un pazuda ēnās.
— Nē! — Marss spēra soli uz priekšu un uzreiz līdz potītēm iegrima grīdā, kas pēkšņi bija kļuvusi mīksta kā želeja. Dievs spēra vēl vienu drebelīgu soli uz priekšu, bet zaudēja līdzsvaru, kad zeme padevās zem viņa svara. Viņš sabruka uz priekšu, atsizdamies pret grīdu pietiekami stipri, lai izšķiestu želejveida kaulu šļakatas pret sienām. Viņa zobens izcirta lielu gabalu no sienas, kur pirms mirkļa bija stāvējis Fleimels. Marss centās piecelties kājās, bet grīda bija kā lipīgs pusšķidrs kaulu muklājs, kas pārvietojās. Piecēlies uz rokām un ceļiem, Marss pastiepa galvu uz priekšu, lai paskatītos uz Dī, kas lēnām rāpoja ārā no šķidruma durvju virzienā. — Tas ir tavs nopelns, mag! — viņš mežonīgi kliedza, viss kambaris vibrēja no viņa naida. Kaulu putekļi un vecā akmens gabaliņi lija zemē uz grīdas. — Tu par to atbildēsi.
Dī uztrausās kājās un atspiedās pret durvju aiļu, kratīdams lipīgo želeju nost no rokām, noslaucīdams tās pret savām saplēstajām biksēm.
— Atved meiteni un zēnu pie manis, — Marss šņāca, — un, iespējams, es tev piedošu. Atved dvīņus pie manis. Vai arī…
— Vai arī — kas? — Dī maigi jautāja.
— Es tevi iznīcināšu: pat tavs Veco pavēlnieks nespēs aizsargāt tevi no manām dusmām.
— Kā tu iedrošinies draudēt man! — Dī sacīja, tagad viņa balss drīzāk atgādināja draudīgu rūcienu. — Man nav nepieciešams mans Vecais, lai sevi aizsargātu.
— Bīsties no manis, mag, jo tu mani esi pārvērtis par savu ienaidnieku.
— Vai tu zini, ko es daru ar tiem, kas mani biedē? — Dī prasīja ar jūtamu akcentu. — Es tos iznīcinu! — Istaba piepildījās ar sērūdeņraža smaku, un tad kaulu sienas sāka tecēt un kust kā mīksts saldējums. — Fleimels nav vienīgais alķīmiķis, kas zina transmutācijas noslēpumus, — viņš sacīja, kad griesti kļuva mīksti un pārvērtās šķidrumā, garas virtenes pilēja lejā uz grīdas, noklājot Marsu ar lipīgu šķidrumu. Tad lielām dzeltenām pilēm sāka līt kauli.
— Iznīciniet viņu! — Marss ierēcās. Fobs un Deims izlīda no plinta uz Vecā muguras izvirzītiem zobiem un nagiem, milzīgās acis pievērsuši Dī.
Mags izrunāja vienu spēka vārdu un uzsita knipi: šķidrie kauli vienā mirklī sacietēja.
Nikolo Makjavelli parādījās durvīs. Viņš sakrustoja rokas un ieskatījās kambarī. Istabas vidū sagūstīts, cenšoties piecelties no grīdas, ar diviem satīriem uz muguras atradās Marss Ultors, sasalis kaulā.
— Tā nu Parīzes katakombās ir vēl viena mistiska kaulu statuja, — itālietis klusi sacīja. Dī aizgriezās projām. — Vispirms tu nogalināji Hekati un tagad Marsu, — Makjavelli turpināja. — Un es domāju, ka tu esi mūsu pusē. Vai tu saproti, — viņš sauca pakaļ Dī, — ka tagad mēs abi esam miroņi? Mums neizdevās notvert Fleimelu un dvīņus. Mūsu pavēlnieki mums to nepiedos.
— Mēs vēl neesam zaudējuši, — Dī sauca pretī. Viņš gandrīz bija gaiteņa galā. — Es zinu, kur šis tunelis iziet virszemē. Es zinu, kā mēs varam sagūstīt viņus. — Viņš apstājās un atskatījās, un, kad viņš runāja, vārdi plūda lēnām, gandrīz negribīgi. — Bet… Nikolo… mums jāstrādā kopā. Mums vajag apvienot spēkus.
— Ko tu grasies darīt? — Makjavelli jautāja.
— Kopā mēs varam atcelt pilsētas sargus.
53. nodaĻa
Moriganai izdevās piecelties kājās, bet zirnekļtīkls — no pavedieniem tik resniem kā viņas roka — bija aptinies ap dievietes vidukli un nokarājās starp kājām, sāpinot tās kopā, un viņa nokrita. Morigana sāka slīdēt pāri torņa malai, kad otrais un trešais tīkls noķēra viņu, apvīdamies ap viņas ķermeni, ietīdams to no kakla līdz pat pirkstu galiņiem biezā mūmijveida apvalkā. Perenele nokāpa no Areopenapa muguras un pietupās blakus Vārnu dievietei. Viņas šķēpa gals vibrēja no enerģijas, sarkani un balti dūmi cēlās mitrajā nakts gaisā. — Tev, iespējams, tagad gribas kliegt, — Perenele sacīja smaidīdama. — Uz priekšu.
Morigana piespieda sevi izpatikt. Viņas žokļi atvērās, melnās lūpas pavērās, atklājot mežonīgos zobus, un viņa iebrēcās.
Sirdi plosošs kliedziens atbalsojās pāri salai, ikviena nesaplēsta rūts Alkatrazā sabirza lauskās, un viss tornis sašūpojās.
Pāri līcim pilsēta atmodās, kad iestāžu, māju un auto signalizācijas gar ūdenslīniju sajaucās kakofoniskā dzīvīgumā. Ikviens suns simt jūdžu rādiusā uz salas sāka žēlabaini gaudot.
Bet kliedziens lika pārējam milzīgajam sapulcējušos putnu baram traukties naksnīgajās debesīs spārnu vēzienu un aizsmakušu ķērcienu pērkonveida eksplozijā. Lielākā daļa no tiem sapinās biezajā zirnekļu tīkla mākonī, kas karājās gaisā starp pamestajām ēkām, stiepās pāri ikvienam atvērtam logam, uzausts no staba uz stabu. Kad sapinušies putni atsitās pret zemi, visu veidu un izmēru zirnekļi drūzmējās virs viņiem, ievīstot tos biezos sudraba tīklos. Pēc pāris mirkļiem sala atkal bija klusa.
Kāda saujas tiesa šausmīgo vārnu izbēga. Seši no milzīgajiem putniem zemu pārlidoja pāri salai, izvairoties no lipīgās virtenes un tīkla. Putni aizriņķoja projām virs Sanfrancisko līča tilta virzienā, planējot augstu, un tad metās atpakaļ uzbrukumā. Tagad tie bija virs savijušamies zirnekļu tīkliem. Tie riņķoja virs ūdenstorņa. Divpadsmit ogļu melnas acis bija pievērstas Perenelei, un žiletes asuma knābji un dunčveida nagi atvērās, tiem klusumā krītot uz sievieti.
Pieliekusies virs Moriganas, Perenele pamanīja uzplaiksnījušo kustības atspulgu savas pretinieces acīs. Burve ar vienu vārdu iedvesa šķēpa galam kvēlojošu dzīvību un grieza to virs galvas, atstājot miglas pilnajā gaisā degošu sarkanu trijstūri. Mežonīgie putni izlidoja cauri sarkanajai ugunij… un izmainījās.
Sešas nevainojamas olas krita no debesīm, un pusceļā tās satvēra plāna zirnekļa tīmekļa virtenes.
— Brokastis, — Areopenaps sajūsmināts sacīja, rāpdamies lejā no torņa.
Perenele apsēdās blakus Vārnu dievietei, kas nepadevās. Nolikusi šķēpu uz ceļiem, viņa palūkojās pāri līcim pilsētas virzienā, kuru viņa dēvēja par mājām.
— Ko tagad darīsi, burve? — Morigana prasīja.
— Man nav ne jausmas, — Perenele neliekuļoti sacīja. — Izskatās, ka Alkatraza ir mana. — Viņa izklausījās gandrīz apmulsusi no šīs idejas. — Nu, labi, mana un Areopenapa.