Ļevko, lai gan bija pārsteigts no savas lietas tik negaidīta pagrieziena, bija tik gudrs, lai atrastu savā prātā citu atbildi un noslēptu patiesību, kā īsteni zīmīte nākusi viņam rokā. «Vakar vakarā,» viņš teica, «aizgāju vēl uz pilsētu un satiku komisāru, kad viņš pašlaik kāpa no ratiem ārā. Dabūjis zināt, ka esmu no mūsu ciema, viņš man iedeva šo zīmīti un lika tev mutes vārdiem pateikt, tēt. ka atceļā iebraukšot pie mums uz pusdienām.»
«Viņš teica to?»
«Teica.»
«Vai jūs dzirdat?» galva sacīja, lepni saslējies un pievērsdamies saviem pavadoņiem; «komisārs pats savā personā atbrauks pie mūsējā, tas ir pie manis1 uz pusdienām. O!» Te galva pacēla pirkstu uz augšu un pielieca galvu tādā stāvoklī, it kā klausītos kaut ko. «Komisārs, vai dzirdat, komisārs atbrauks pie manis pusdienot' Kā tu domā, pan rakstved, un tu, kūm, tas nav vis nekāds nieka gods! Vai nav tiesa?»
«Cik varu atcerēties,» rakstvedis atsaucās, «tad vēl neviens galva nav cienājis komisāru ar pusdienām.»
«Ne katrs galva galvam pāris!» pašapmierināti noteica galva. Mute viņam sašķobījās un kaut kas, it kā rupji, aizsmakuši smiekli, vairāk līdzīgi tāla pērkona ducināšanai, atskanēja no viņa lūpām. «Kā tu domā, pan rakstvedi, vai nevajadzētu augstā viesa dēj izdot pavēli, lai no katras sētas atnes pa cālim, vai audeklu, vai vēl ko citu … Ko?»
«Vajadzētu, vajadzētu, pan galva!»
«Bet kad svinēsim kāzas, tēt?» Ļevko prasīja.
«Kāzas? Es tev gan sadotu kāzas!… Nu, jā, augstā viesa dēj — rītu pat pops jūs salaulās. Velns ar jums! Lai komisārs redz, ko nozīmē kārtība. Nu, puiši, tagad gulēt! Ejiet mājās! … Šīs dienas notikums man atgādināja to laiku, kad es…» Pie šiem vārdiem galva paskatījās caur pieri ar savu cieņas pilno nozīmīgo skatienu.
«Nupat sāksies atkal stāsts par to, kā galva vedis carieni!» Ļevko teica un ātriem sojiem priecīgi steidzās uz pazīstamo māju zemo ķezberu vidū. «Lai dievs tev dod debesu valstību, labā un jaukā meitenīte!» viņš domāja pie sevis. «Lai tur viņā saulē mūžam varētu smaidīt svēto eņģeļu pulkā! Nevienam nestāstīšu par brīnumu, ko šonakt piedzīvoju; tev vienīgai tik, Hanniņ, pastāstīšu to: tu vienīgā tik ticēsi man un kopā ar mani aizlūgsi par nelaimīgās slīkones dvēseles mieru!» Viņš tuvojās mājai: logs bija atvērts; pa to iespīdēja mēness, un viņa stari krita uz gulošo Hannu; galvu viņa bija atbalstījusi uz rokas; vaigi liegi kvēloja; lūpas kustējās, neskaidri izrunādamas viņa vārdu. «Guli mana skaistulīti Lai tev sapnī rādās viss tas labākais pasaulē, bet arī tas vēl nebūs labāks par mūsu atmodu! Pārmetis viņai krustu, viņš aiztaisīja logu un klusītiņām aizgāja. Pēc dažām minūtēm visi ciemā jau bija iegrimuši miegā, vienīgi tikai mēness tikpat spoži un brīnišķīgi peldēja pa Ukrainas debesu neaptveramo klajumu. Tikpat svinīgi dvēsmoja tur augšā, un nakts, dievišķīgā nakts, diženi gāja uz beigām. Tikpat krāšņa bija reme burvīgajā sudraba mirdzumā; bet neviens jau vairs mulsā reibā netīksminājās ar to: viss bija iegrimis miegā. Tikai retumis klusumu uz brīdi pārtrauca suņu rejas, un ilgi vēl piedzērušais Kaļeņiks maldījās pa aizmigušajām ielām, meklēdams savu māju.